"Tautumeitu" piedalīšanās TV šovā, kura nosaukums sākas ar "X" un beidzas ar "faktors", tika uztverta neviennozīmīgi. Tas ļāva par šādu muzikālo apvienību uzzināt plašām mūsu tautas masām, bet tajā pašā laikā lika saviebt ģīmi daudziem folkloras tradīciju kopējiem un etnomuzikantiem. Debijas albums apliecina, ka minētais "faktors" tomēr bija pareizs solis "Tautumeitu" straujajā ceļā uz panākumiem. Savu ģīmi viņas pēc TV šova nepazaudēja. Drīzāk jau uzfrišināja līdz jaunam dailes līmenim, jo daudz veiklāk ļāva uzsākt sadarbību gan ar audiāliem, gan vizuāliem meistariem.

Tā kā šis ir tieši albuma apskats, tad augstāk minētaja kontekstā visupirms jāmin "Instrumentu" Reinis Sējāns, kurš sešas meitas pamanīja kā žūrijas loceklis jau minētajā TV šovā. Protams, nebūtu godīgi teikt, ka "Tautumeitas" tagadējo līmeni sasniegušais tikai pateicoties šovam. Jau pirms tam tika plūkti pirmie lauri etnomūzikas un etnokultūras aprindās. Taču pēc šova notika sadraudzēšanās ar Reini, kurš pilnīgi noteikti ir viens no progresīvākajiem producentiem mūsdienu latviešu mūzikā.

Viņa un attiecīgi arī "Instrumentu" ietekme albumā jūtama ik pēc brītiņa. Runa ir par spēcīgu, jaudīgu, plašu un ar dažādām labi pamanām niansēm piesātinātu skanējumu, kas ļauj izpausties kā pašām daudzbalsīgi dziedošajām "Tautumeitām", tā abiem tautudēliem, kuri būtībā uzskatāmi par pastāvīgiem grupas dalībniekiem – kontrabasistam Staņislavam Judinam un perkusionistam Mārtiņam Miļevskim. Abi nodrošina ļoti stabilu un grūvīgu pamatu, uz kā "Tautumeitām" izdancoties un izdziedāties.

Ik pa laikam skaņas sienu pastiprina arī pieaicinātie pūtēji: bastrombonists Artūrs Bērziņš, trombonisti Kaspars Majors un Sandis Bārdiņš, kā arī trompetists Jānis Sirmais. Savu artavu "Tautumeitu" tagadējā skanējuma izveidošanā devuši arī Kaspars Bārbals un Jānis Eglītis. Pirmais zināms kā pašmāju galvenās etnomūzikas izdevniecības "Lauska" štata producents, bet otrais ir progresīvs tipāžs, kurš kopā ar dziesminieku Mārtiņu Dambi darbojas citādas popmūzikas grupā "DigiDing", kā arī Latvijas un Austrālijas mūziķu kopprojektā "Shades". Nu, un tad jau vēl nekādi nedrīkst piemirst visa kopā samiksētāju Gati Zaķi, kas "Instrumentu" klātbūtni šajā albumā vēl tikai pastiprina, kā arī Deimienu Bolo, kurš veicis skaņas gala apstrādi "Spectrum Studio" Nantē, Francijā.

Šāds komplekts vien jau nodrošina kvalitāti un tā "Tautumeitu" pašu vārdā nosauktajā albumā laužas pāri malām. Neatpaliek arī saturs, kas labi balansē starp nešpetnu jestrumu un pat erotiku un sērīgākām noskaņām. Iesākas disks ar eksperimentālu un daudzsološu intro, kas pāriet par sevi pārliecinātu māsiņu sadziedāšanās dziesmā, kas nepiemirst atgādināt arī par Līgo svētku tuvumu.

Tam seko aktuālākais albuma singls "Pāde", kura visnotaļ erotizētais video arīdzan izraisījis neviennozīmīgu reakciju. Personīgi nesaskatu nekādu problēmu "Tautumeitu" vēlmē ne tikai eksperimentēt ar mūsu folkloras mantojumu mūsdienīgā skanējumā, bet arī piešķirt savai darbībai drosmīgu savas muzikālās un arī dabiskās dailes eksponēšanas sajūtu. Kāpēc gan ne, ja ir ar ko padižoties? Par savu pārliecību Asnate un Aurēlija Rancānes, Laura Marta Līcīte, Laura Liepiņa, Lauma Bērza un Ilona Dzērve vizuāli signalizē arī ar Brigitas Strodes veidotajiem kroņiem galvās, kurus nepamanīt ir pagrūti.

"Tautumeitu" skanējumā labi pamanāmas līdzības ar lieliskāko ukraiņu etnogrupu "DakhaBrakha", kas jau ne reizi ar emocionāli piesātinātiem un augstvērtīgiem koncertiem uzstājusies arī Latvijā. Turklāt 3. novembrī Rēzeknes "Gorā" festivāla "Porta" programmā abas grupas ne velti saliktas kopā vienā koncertā. Jau "Pādē" saklausāma ukraiņu grupai raksturīgā akordeona kā ritma sekcijas instrumenta izmantošana un arī jestrais, Rio karnevāla cienīgais Līgo lecamgabals "Raganu nakts" ļauj vilkt paralēles ar "DakhaBrakha" lēdiju mežonīgākajiem skaņdarbiem. Pat ja līdzības ir nejaušas, tas nemazina vēlmi priecāties, ka arī mums tagad ir diezgan līdzīgs ansamblis, kas etnomūziku spēj pasniegt ļoti niansēti, izteikti mūsdienīgi un patiesi augstā kvalitātē.

Arīdzan Līgo tēmai veltītā "Vainagu deja" iesākas ar etnoaprindās arvien lielāku popularitāti iemantojošo vargānu un turpinās ar spēcīgu vijoļspēli, kas neatpaliek no labākajos "Iļģu" ierakstos atrodamās. Nekur nepazūd arī spēcīgais basa un ritma grūvs, kas plūst viscauri albumam un liek aizdomāties par iespējamo "Tautumeitu" un folk-hiphopa meistara Mistera sadarbību tuvākā vai tālākā nākotnē.

"Bērziņš" piedāvā neparastāku Aurēlijas Rancānes dziedājumu, kas tiek pavilkts uz arābisku noskaņu pusi un tādējādi apliecina "Tautumeitu" iederību world music žanrā, kur dažādu etnosu skaniska miksēšanās ir jau pašsaprotama parādība. Turpinās dziesma ar augošu Reiņa Sējāna producenta rokas klātbūtni. Ne jau velti albuma prezentācijas koncertā viņš tika pie jaunas makšķeres, ar ko makšķerēt nākamos sadarbības projektus.

"Pelīte" ir grupas koncertos jau daudzkārt dzirdēta šūpuļdziesmiņa, kas tapusi kāda Āfrikas ceļojuma iespaidā, no kurienes tad arī nākušas patīkami nomierinošās kalimbas skaņas. Šāds skaņdarbs it labi iederētos arī nupat klajā nākušajā Nila Īles un draugu grupas "Kanisaifa" debijas albumā. Saldsērīgo noskaņu turpina arī precību tēmas dziesma "Raudi raudi", kas izceļas ar īpaši niansētu "Tautumeitu" daudzbalsīgo sadziedāšanos, bet "Sastdine" jau piedāvā jancīgāku vijoļdanci latgaliešu garā, paturpinot precību tēmu. Šāds konceptuālisms gan mūzikā, gan tekstuālajā saturā jūtams visa albuma laikā, kas ļauj secināt, ka šis grupai nav gluži vienkārši pāris gadu laikā tapušo dziesmu apkopojums, bet pārdomāts un pabeigts mākslas darbs ar savu kopnoskaņu, kas tik bieži sāk pietrūkt mūsdienu hits-aiz-hita mūzikas pasaulē.

"Ūgas" iesākas ar pavisam nopietnu etnonoskaņu, kas iederētos kādā Likteņupes apdziedāšanas izrādē, bet turpinās ar jau iepriekš minēto pašmāju "DakhaBrakha" muzikālo sajūtu, kam raksturīgs gan lauzts ritms, gan akordeona iespēles, gan vokālie bezteksta iedziedājumi. "Bārainīte" atkal jau ir sērīgāks skaņdarbs, kam, tāpat kā vēl vairākām dziesmām, albuma bukletā dziedamā teksta vietā atvēlēts paskaidrojums par mūsu senču vēlmi un prasmi izdziedāt bēdas, lai tās nekrājas sevī un aizlido līdz ar dzīves vējiem. Skaņdarba nobeiguma daļā saklausāmas līdzības arī ar īru world music dīvas Enjas daiļradi.

Albuma noslēguma fāze atkal jau ir jestra un reizē arī eksperimentāla. "Aiz azara" ir muzikāli sarežģītākais šā diska skaņdarbs, kas piesātināts ar daudzām niansēm un īpaši pilnīgu ritma sekciju. Drosmīgi un apsveicami, jo tieši šādi eksperimenti atšķir vienkārši folkloru mūsdienās spēlēt turpinošus projektus no jaunu izpausmes ceļu meklētājiem, kas veido un attīsta latvju mūsdienu folkloru.

12 dziesmu albums noslēdzas ar "Tautumeitu" nenoliedzami lielāko hitu "Dai citas meitas", kura garšīgumā vislielākie komplimenti jāteic jau minētajam Jānim Eglītim. No šā negantā dziedamgabala pēc tā izskanēšanas vaļā tikt nav iespējams. Vienīgās zāles – sākt klausīties albumu no sākuma...

Būšu ļoti pārsteigts, ja šis disks nekļūs par uzvarētāju šā gada ierakstu "Zelta mikrofona" tautas un pasaules mūzikas kategorijā. Šajās meitās ir spēks.