Sezonas atklāšanas koncertā Andra Pogas vadībā skanēja Mesiāna "Turangalila" ar izcilo francūzi Rožē Miraro pie klavierēm, oktobrī Lielās mūzikas balvas trīskārtējais ieguvējs Reinis Zariņš bija solists Rahmaņinova Otrā koncerta atskaņojumos Rīgā un Cēsīs, novembrī LNSO jaunieceltais goda diriģents Vasilijs Sinaiskis diriģēja jaunā kubieša Horhes Gonsalesa Buahasana spēli Prokofjeva Pirmajā koncertā, februārī tēvs un dēls (Sergejs un Andrejs) Osokini muzicēs Pulenka Dubultkoncerta lasījumā, un sezonas noslēguma koncertā 3. maijā Vestards Šimkus ar LNSO un diriģentu Karelu Marku Šišonu sniegs Debisī "Fantāziju".

Savukārt 12. janvārī kopā ar LNSO un Andri Pogu uzstājas viens no mūslaiku pianisma milžiem Nikolass Angeličs. Un tā nav viņu vienīgā satikšanās šogad. Viens no Latvijas simtgades starptautiskās programmas lielākajiem notikumiem plānots 23. oktobrī Parīzes filharmonijā, kur Nikolasa Angeliča, LNSO un Andra Pogas interpretācijā skanēs Rahmaņinova pārāk reti spēlētais lieliskais Ceturtais klavierkoncerts. Uzstāšanās vienā no Eiropas klasiskās mūzikas aprites ietekmīgākajiem koncertnamiem jau pati par sevi ir liels panākums, un nu to vēl rotā Angeličs, par kura kandidatūru LNSO vadība un orķestra Parīzes aģentūra "Productions Internationales Albert Sarfati" bija absolūti vienisprātis.

Andris Poga jau vairākkārt bija muzicējis ar Angeliču Rietumeiropā, un šīs sadarbības vārdā pianists pirms trim gadiem piekrita pamēģināt, kā skan Rīgas Lielās ģildes koncertflīģelis. Pirmā satikšanās notika 2015. gada 13. novembrī, un toreiz klausījāmies Šūmaņa Koncertu. Starp citu, pirms iepriekšējā koncerta portālā "Delfi" tika publicēta neliela biogrāfiska skice ar nosaukumu "Mistiķis Angeličs".

Tagad dienaskārtībā ir Bēthovena Ceturtais koncerts. Gan Šūmanis, gan Bēthovens ir viens no Angeliča repertuāra pamatbalstiem.

Melnkalnē, Rumānijā un Slovākijā etniski sakņotā, ASV dzimušā un Parīzē skolotā pianista muzikālās intereses galvenokārt saistās ar 19. gadsimta vācu komponistu mūziku. Bēthovens, Šūmanis un Brāmss ir Angeliča trīs vaļi.

Brāmss Nikolasam vienmēr bijis aktuāls, un arī viņa tvartos tas sastopams visbiežāk. Angeliču mēdz saukt par mūslaiku dižāko Brāmsa klaviermūzikas interpretu, un tas varbūt ir tikai mazliet pārspīlēts.

Arī Šūmanis ir Nikolasa Angeliča muzikālo gaitu pastāvīgs pavadonis, taču vēl vairāk Bēthovens. Viņš ir mans garīgais līdzsvarotājs – saka Angeličs. Tomēr Bēthovena mūzika ir neiedomājami grūta – izteiksmīgums, forma, klaviervaloda: "Slikti nospēlēts Bēthovens man liekas pilnīgi nepanesams, turpretim Mocarts pat tad, ja viņu nospēlē vāji, dīvainā kārtā ir un paliek dzidrs, vismaz man tā liekas." (no intervijas ar Frederiku Gosēnu portālā lejouedupiano.com)

Pēc mācībām pie slavenā itāļu meistara Aldo Čikolīni Nikolass Angeličs turpināja studijas pie Olivjē Mesiāna dzīvesbiedres Ivonnas Lorio. Skaidrs, ka viņas klasē nācās spēlēt daudz laikmetīgās mūzikas, taču Lorio arī piespieda Nikolasu jau 17 gadu vecumā iemācīties Bēthovena supergrūto sonāti, ko mēdz saukt par "Hammerklavier". Un sava doma tur ir – pat, ja tobrīd vēl nevari nospēlēt īsti kvalitatīvi, vienalga tu jau esi izgājis cauri smagajam mācīšanās periodam, un šis noietais ceļš nekur nepazūd.

Dīvainā kārtā pirmajā tvartā, ko Nikolass Angeličs ieskaņoja 90. gadu vidū, iekļauta nevis kāds vācu autors, bet Rahmaņinovs. Tobrīd tā esot bijusi spēcīga vilkme – saka Angeličs.

Savukārt uz jautājumu, kā Angeličs vērtē Johana Sebastiāna Baha mūziku, pianists atbild ar atgādinājumu par to, ka Šopēns visiem saviem audzēkņiem licis spēlēt "Labi temperētā klavīra" prelūdijas un fūgas. Un ka ikviens sevi cienošs pianists ik pa laikam atgriežas pie šī universālā šedevra. Angeličs arī stāsta, ka leģendārais čellists Pavlo Kazalss ik rītu nospēlējis vienu prelūdiju un fūgu, un tikai tad ķēries pie čella. Lūk, laba muzikālā tonusa recepte – Baha fūga tukšā dūšā, un diena izdevusies.

Noslēgumā tests. Katram, kas kaut cik pazīstams ar rietumu klasisko mūziku, parasti ir viedoklis par Baha "Goldberga variāciju" Ārijas interpretāciju.

Te var uzmest ausi tam, cik klavihordiski un smalki Angeličs 2011. gadā spēlē šo hrestomātisko opusu. Skaidrs, ka tas nav tā sauktais vēsturiski informētais atskaņojums, bet kā gan lai tas tāds būtu, ja taustiņnieks sēž pie mūslaiku instrumenta, nevis pie klavesīna. Te runa par pieeju mūzikai un iedziļināšanos tajā – ja šāds piegājiens der, ticams, ka būsiet Angeliča klavierspēles cienītāju lokā.