Aizvadītās nedēļas nogalē Tallinas mūzikas nedēļā divus koncertus aizvadīja arī Jānis Šipkēvics, kopā ar biedriem spēlējot zem nosaukuma "Shipsi". Pēc pasākuma tikāmies, lai runātu par to, kas īsti ir projekts "Shipsi", kā viņam gāja ar pirmo pieredzi teātra mūzikā, viņa radio raidījumu un citām lietām.

Kā tev patika Tallinas mūzikas nedēļa - kāds iespaids, kādas sajūtas uzstājoties?

Uzstāties bija forši. Mani tas izrāva no ierastā ritma, bija izaicinājuma sajūta, jo es nezināju, kā būs. Vokāli instrumentālajam ansamblim "Shipsi" Tallinā bija trešais un ceturtais koncerts ["Shipsi" sestdien spēlēja divus koncertus - gan pa dienu, gan vakarā]. Tāpēc es esmu ļoti priecīgs, ka mūs tur uzaicināja spēlēt, ka bijām tur gaidīti.

Tāds koncerts kā pirmais, kas notika pa dienu, sen nebija spēlēts [koncerts notika ļoti mazā telpā ar mazu klausītāju skaitu]. Tāds koncerts, kurā ir iesaistīts katrs cilvēks no publikas - var just to, kā katrs paskatās, dzirdēt, ja kāds ko piebilst. Tas izmaina arī to, ko mēs darām koncertā, kuru dziesmu spēlējam nākamo.

Projekts "Shipsi" it kā ir uz tās pašas taciņas, pa kuru mēs ejam ar "Instrumentiem", bet tajā pat laikā tas mani izaicina mazliet vairāk, citādāk. Tas dod jaunu skatu arī uz "Instrumentiem". Arī pirms "Iekams" albuma man bija sesija ar tiem mūziķiem, kas ar mani spēlē [ar nosaukumu "Shipsi"] - Rūdolfu Macatu, Matīsu Čudaru un pārējiem. Viņiem ir cits pieredzes fons, un es ar lielu azartu gāju tur, kur vismaz sākumā nejutos ērti.

Visiem šiem mūziķiem ir džeza bāze.

Jā... Tāda mūzika, kur viss notiek bez drošības jostām. Sākumā es jutos sabijies un brīžiem pat tizls, tad sapratu, ka tādējādi var norūdīties, lai justos drošāks. Tam ir milzīgs iespaids arī uz "Iekams" albumu, kurā es ļoti daudz esmu atnesis no "Shipsi" projekta pieredzes. Tur ir ļoti daudz improvizācijas, nav mulsuma par to, piemēram, ka mēģinājuma sākumā neviens nezina, kur mēs virzāmies.

Katrs tiek vaļā no savas nedrošības un no tā, ka nav skaidra tā taciņa, pa kuru tur ej. Katram ir arī savi kompleksi, savi priekšstati par to, kā vajadzētu spēlēt. Manuprāt, spēja improvizēt parāda pārliecību par to, ka tu nejūties apdraudēts mūzikā.

Es jutu, ka tas manā mūzikas ceļā ir posms, kurā nepieciešams iekāpt. Pēc tam sapratu, ka nekad no tā vairs nekāpšu ārā. Tāpēc ik pa laikam kopā ar šiem mūziķiem atgriežamies tajā nosaukumā... Tas varētu arī nesaukties "Shipsi", tas pat nav svarīgi.

Vai sastāvs ir pilnībā nokomplektēts un stabils, vai cilvēki tajā mainās? Pirmajos koncertos piespēlēja arī Matīss Čudars, tagad Tallinā viņa nebija.

Man ar katru no šiem mūziķiem ir savs veids, kā komunicēt, ir arī dažādas kombinācijas, kā visus saslēgt kopā. Piemēram, Matīss šobrīd ir tūrē Amsterdamā ar citu projektu, viņš šajos datumos netika. Bet mēs plānojam datumus, ir doma šo to ierakstīt.

Attiecīgi daudz svarīgāki ir šie konkrētie cilvēki, nevis tas, ka vajag, piemēram, ģitāristu?

Pilnīgi noteikti. Visa pamatā ir tāda kā radoša sanāksme, katru reizi tiekoties izdomājam ko citu. Es varbūt atnesu tās galvenās tēmas, par ko runāt. Principā tas ir tāds kā simpozijs - atnāk cilvēki, dažkārt dzīvojamies pie manis mājās, pļāpājam, dzeram vīnu, paspēlējam, klausāmies mūziku, pastaigājam pa mežu. Parādam viens otram jaunu mūziku.

Man ir sava pieredze, viņiem - cita, tie ir tādi interesanti brīži. Muzicēšanas ziņā atšķirības netraucē, mēs esam atraduši savstarpēju sapratni - nav svarīgs iestudēts šovs vai tāda sagatavošanās. Liela loma ir improvizācijai.

Kaut ko darot, tu nonāc pie tādiem sapņiem, ko tu pat nevari nosapņot.

Tevi tomēr parasti pierasts saistīt ar akadēmiskās un nu jau arī popmūzikas bāzi. Pārējie "Shipsi" mūziķi, kā jau minēts, ir saistīti ar džezu. Vai tevi tas vienmēr ir interesējis, vai tā vienkārši ir sanācis?

Es domāju, ka jēdziens "džezs" šajā gadījumā uzplaiksnī tieši saistībā ar tiem cilvēkiem, nevis ar mūziku, ko spēlējam.

Tajā pat laikā "Shipsi" mūzikā parādās dažādi džezam raksturīgi ritma lauzumi un citi elementi.

Man svarīgāk tomēr ir vienkārši mēģināt atrast interesantus ceļus mūzikā. No tās pasaules mani vairāk interesē modernais džezs, skandināvu un ziemeļvalstu džezs. Mani varbūt gluži nesaista džeza standarti, bet vairāk estētiskie un muzikāli filozofiskie priekšstati, kādi ir džeza mūzikā. Man patīk viņu pieeja.

Tajā pat laikā man šķiet, ka tur bieži kaut kas iztrūkst... Tāpēc tas satikšanās punkts man un pārējiem mūziķiem nav ne vienā, ne otrā žanrā, bet tur, kur visiem ir interesanti. Tas, ar ko neviens no mums nenodarbojas ikdienā.

Vai nav grūti saspēlēties ar mūziķiem, kas nāk no tik specifiskas vides? Džezs tomēr ir tehniski sarežģīta mūzika.

Es nekad neesmu mēģinājis mūziku sarežģīt - sākt ar tehnisko pusi un tad pievienot saturu. Es sev esmu atklājis, ka tad, kad dziesmām rodas neregulāras formas, piemēram, ritmā, tas notiek domājot par kādu tēmu - vadoties no teksta ritmikas. Tādos brīžos es attopos, ka tur ir sarežģīta formula, kas vajadzīga, lai to piefiksētu.

Man vislabāk patīk, ja to nevar just. Pat tādās popmūzikas dziesmās kā, piemēram, "Zemeslodes" - tur visu laiku mainās taktsmēri, bet, man šķiet, ka pat tie, kas zina, kas ir taktsmērs, to nepamana.

Viens no "Shipsi" projekta populārākajiem gabaliem ir kaverversija "Bat for Lashes" dziesmai "Laura". Nav īsti ierasts dzirdēt tevi veidojam kaverversijas - kāpēc izvēlējies tieši šo dziesmu?

Tur nav nekādas īpašās vēstures - tā dziesma manī vienkārši ļoti iesēdās, gluži kā tāds tetovējums. Gluži kā cita cilvēka apģērba gabals, kas ir precīzi manā izmērā. Es to īsti pat nevaru izskaidrot. Es viņu izjutu gandrīz kā savu. Dziesmai ir interesanti meklēt kādu citu pieeju, nevis atdarināt jau esošo.

Vai tev "Shipsi" ir vairāk kā tāds eksperiments, lai meklētu jaunus ceļus mūzikā, vai drīzāk iespēja darīt to, ko sen jau esi gribējis darīt?

Es sev to tā nekad neesmu noformulējis. Es vienkārši jutu, ka tas nenovēršami notiek... Bet tas nav nekad bijis kā vingrinājums vai kā nepieciešamība pamainīt vidi. Viss ir noticis organiski un esmu sapratis, ka tas palīdz man gan personīgi, gan kā cilvēkam, gan kā mūziķim - arī grupā ["Instrumentos"].

Tas, kāda ir noskaņa grupā.. Es vienkārši jūtu, ka palieku foršāks kā cilvēks. Es kļūstu drošāks un pārliecinātāks par sevi. Man vispār šķiet, ka šaubīgie un kašķīgie tipi ir tie, kuri jūtas nedroši par to, kas viņi ir un ko viņi var. Pārliecināts cilvēks ir laimīgs un laipns - un tāpēc arī ieinteresētāks citos. Izmēģinot vairāk, es esmu spējīgs vairāk iedot arī citiem cilvēkiem.

Pastāsti par to, kā tev gāja, veidojot mūziku izrādei "Aspazija. Personīgi"! Kādas tev ir attiecības ar Aspaziju?

Ar Aspaziju attiecības man ir ļoti labas. Diezgan tuvas un intīmas. Runājot par izrādi - es varu būt laimīgs par to, ka man tāda iespēja bija! Tas bija diezgan intensīvs posms. Sākumā biju apjucis, nevarēju skaidri saprast savu uzdevumu. Tā man bija pirmā pieredze ar teātra mūziku - nebija nekādu drošo standarta gājienu, kurus varētu izmantot jebkurā situācijā. Tas mani mazliet satrauca un sākotnēji lika nervozēt.

Taču tad viss savēlās tādā kā sniega pikā, es sapratu, ka tas, kas tur ir vajadzīgs, ir tāda atmosfēras, skaņas būvēšana. Vēl sapratu arī to, ka man gribās Gati Zaķi blakus - tā bija pilnīgi jauna vide un nebija neviena, kuram es varētu pajautāt padomu. Sāku ar Gati runāt, pastāstīju savas idejas, viņš pateica to, kas šķiet jēdzīgi un to, kas šajā reizē liekas neiederīgi.

Mēs kopā arī sākām veidot mūziku - Gatis pie "Moog" sintezatora un es pie klavierēm. Tas arī ir tas pamata skanējums, kas iet cauri izrādei, lai arī citi gabali atšķiras.

Vēl aktuāls ir tevis veidotais radio raidījums "Tīrkultūra". Pastāsti par to, kā tas sākās un kā ir veicies līdz šim!

Raidījumā esmu kopā ar vēl vienu savu domubiedru - Rolandu Pēterkopu, kurš principā bija galvenais iniciators. Viņš jau senāk bija ieminējies par to... visai katastrofālo situāciju, kādā jauna un interesanta mūzika atrodas mūsu valsts informācijas telpā.

Var teikt vēl skarbāk, lai gan, protams, ir skaidrs, ka visiem ir jāmaksā rēķini un galvenais ir peļņa... Citās, nobriedušākās kultūrās cilvēki apzinās to, cik tas ir svarīgi. Kultūra kā tāda.

Primāri mēs sākām ar to, ka gribam nogādāt labu mūziku līdz cilvēkiem, kuriem nebūtu iebildumu kaut ko jaunu uzzināt, bet kuri ir pārāk aizņemti vai kuriem tā interese nav tik liela, lai paši kaut ko meklētu. Mēs ar Rolandu ilgstoši bijām klausījušies ārzemju radiostacijas internetā, kas ir vienkārši cita solārā sistēma.

Tāpēc mums likās, ka vajadzētu pamazām likt to kāju durvīs. Protams, ir bijuši ļoti labi centieni un joprojām ir, taču šķita, ka mēs, izjūtot atbildību par to, ka nevaram tikai stāvēt malā un sūkstīties, varam kaut ko mēģināt darīt.

Tev ir "Instrumenti", solo projekts, raidījums radio, kā arī citi projekti. Vai brīžiem nepaliek grūti? Enerģijas pietiek?

Bez tevis nosauktajiem ir vēl daudzi citi, un no daļas būs jāatsakās, jo es to visu fiziski nevaru izdarīt. Bet tiem, kurus tu nosauci, tiem enerģijas pilnīgi pietiek. Man bieži vien šķiet, ka es slinkoju un pārāk daudz laika izšķiežu bezjēdzībās. Jo vairāk tu dari, jo vairāk cilvēkiem ir interesanti iesaistīt tevi citās lietās.

Vai tev šobrīd ir pilnīga skaidra vīzija par to, ar ko tu gribi turpmāk nodarboties, vai tu joprojām to meklē?

Es šobrīd nodarbojos ar to, ar ko es gribu nodarboties. Es esmu sapratis, ka nevar visu laiku tikai sapņot par to, ko tu gribētu darīt - kaut ko darot, tu nonāc pie tādiem sapņiem, ko tu pat nevari nosapņot.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!