Festivāls Rīgā notiek jau 13. reizi un arī šogad aicina klausītājus sekot līdzi pārmaiņām mūsdienu mūzikā; tā programma, sākot ar eksperimentālās deju mūzikas zvaigznēm un beidzot ar akadēmiskā avangarda autoritātēm, ir veidota ar uzsvērtu žanrisku dažādību, no atšķirīgiem skatpunktiem piedāvājot atbildes uz jautājumu: "Kādu mūziku pieprasa laiks, kurā mēs dzīvojam?"
Kas šogad sagaida Skaņu meža viesus?
Viestarts: Šogad "Skaņu mežs" notiks trīs koncertvakaru garumā. Pirmais vakars būs veltīts deju mūzikai un eksperimentiem ar to - tas noritēs koncertzālē "Palladium". Tad nākamajā nedēļas nogalē festivāls turpināsies mūzikas namā "Daile"; šie divi vakari būs ar daudz uzsvērtāku žanrisku dažādību.
Rihards: Var gan teikt, ka arī 2. oktobra programma piedāvās savstarpēji ļoti atšķirīgus priekšnesumus: padomājiet, cik attāli viens no otra tomēr ir tādi mūziķi kā jau deviņdesmitajos gados slavu ieguvušais IDM mūziķis Squarepusher un pāris gadus atpakaļ uz apvāršņa uzausušais afro-house producents DJ Nigga Fox.
Viestarts: Šie divi mūziķi ir interesants piemērs arī tāpēc, ka tie ataino, cik negaidītās vietās var atrast pārmaiņas mūzikā. Squarepusher izpelnījās popularitāti kā viens no visai ambiciozā "inteliģentās deju mūzikas" žanra vaļiem, savukārt DJ Nigga Fox rada kaut kāda izpratnē tīri konvencionālu deju mūziku, vienkārši tās skanējums ir stipri īpatnējs, jo to ietekmējusi mūziķa dzimtenes Angolas tradicionālā mūzika sadursmē ar mūsdienu hausu. Tātad muzikāli eksperimenti ne vienmēr ir apzināti - tie reizēm veidojas gluži dabiski.
Rihards: Te varētu arī spekulēt par to, ka šo divdesmit gadu laikā savulaik apzināti inovatīvais Squarepusher ir kļuvis tikpat pieņemams vidusmēra klausītāja ausīm, cik DJ Nigga Fox, kam tādu "mūzikas izmainīšanas" ambīciju nekad nav bijis. Man arī patīk, ka Viestarts pieminēja "dabiski radušos" muzikālus eksperimentus - DJ Nigga Fox mūzika šajā ziņā skaidri kontrastēs ar, piemēram, Gabora Lazara vai Lorenco Senī mērķtiecīgo, konceptualizēto deju mūzikas dekonstrukciju. Šāda pieeja paredz apzināti provocēt pārmaiņas, nevis ļauties intuitīvai mūzikas kustībai uz priekšu. Man nešķiet, ka ir iespējams ar pārliecību pateikt, kura no divām pieejām spējīgāk ietekmē mūsdienu mūzikas klimatu - tāpēc mēs atspoguļojam programmā abas.
Viestarts: Tā saucamajā eksperimentālās mūzikas tirgū šobrīd ir liels uzsvars tieši uz ritmisko mūziku, un mēs 2. oktobra vakarā apkoposim to, kas mums no šīs ainavas šķiet interesants vai nozīmīgs. Kad šis vakars būs noslēdzies, mēs nākamajā nedēļas nogalē pievērsīsimies arī citiem mūzikas žanriem, ieskaitot noizroku, brīvo improvizāciju, laikmetīgo mūziku un "kino ausij".
Jūs pieminējāt vairākus platformas SHAPE mūziķus. Kas ir šis projekts?
Rihards: 2014. gada beigās mēs apvienojāmies ar 15 citiem Eiropas festivāliem, lai dibinātu šo platformu, kas veltīta novatoriskās mūzikas un audiovizuālās mākslas popularizēšanai. To atbalsta ES programma "Radošā Eiropa" - mēs esam gan idejas autori, gan faktiskie koordinatori, un dalām administratīvos pienākumus ar Čehu mākslas centru MeetFactory.
Viestarts: Projekta ietvaros šie 16 festivāli, tā teikt, "saliek galvas kopā" un katru gadu atlasa 48 mūziķus un māksliniekus, neņemot vērā ne žanriskus iedalījumus, ne piederību kādām scēnām vai paaudzēm. Šo cilvēku radošais sniegums ir pārliecinošs, bet viņu vārdi vēl nav tik uzsvērti iespīdējušies izdevniecību, mediju un festivālu infrastruktūrā. Katrs no festivāliem gada laikā savos pasākumos prezentē vismaz deviņus no šiem māksliniekiem.
Vislabākajā gadījumā katram festivāla apmeklētājam ceļā gadīsies mūzika, kas to sajūsmina, mūzika, kas nav pieņemama, un mūzika, ko tas nesaprot, bet ir ieintriģēts iepazīt.
Vai šī gada festivālam ir kāda tēma?
Rihards: Mēs pēdējā laikā tiecamies atturēties no tēmu uzstādīšanas savu pasākumu programmām. Daudziem festivāliem Eiropā tas ir kā paradums - vai nu lai realizētu savas kuratoriskās ambīcijas, proti, uzsvērtu rīkotāja lomu festivālā kā kultūras produktā, vai nu lai nodrošinātu šķietamu atbilstību atbalstu sniedzošu institūciju kultūras programmām. Tomēr, ja festivāla mērķis ir izsekot un izcelt pārmaiņas mūsdienu mūzikā, beigu beigās sanāk strādāt ar klāstu savstarpēji tik atšķirīgas mūzikas, ka vienotu sociālu tēmu tām uzspiest nav iespējams.
Viestarts: Šajā ziņā "Skaņu mežs" ir drīzāk tāda kā diskusiju telpa, kurā uz jautājumu "Kurp tālāk?" tiek atbildēts no dažādu žanru, scēnu un paaudžu perspektīvām. Citiem vārdiem sakot, ja mēs gribētu risināt specifiskas sociālas tēmas, mēs droši vien nevarētu atļauties rīkot festivālu, kura ietvaros skan gan tumšais tehno, gan frīdžezs, gan laikmetīgā kompozīcija.
Rihards: Katrs no festivāla koncertiem sevi piesaka ar citu noskaņu, citu estētiku un citām problēmām, kas risināmas. Apvienojot tos vienā programmā, mēs ļaujam tiem "diskutēt" savā starpā, bet klausītāju aicinām izvērtēt visus šos dažādos izteikumus, ar cerību, ka pēc festivāla radīsies tāds kā pārskats par to, kas šobrīd notiek tā saucamajā "novatoriskajā" vai "eksperimentālajā" mūzikā. Vislabākajā gadījumā katram festivāla apmeklētājam ceļā gadīsies mūzika, kas to sajūsmina, mūzika, kas nav pieņemama, un mūzika, ko tas nesaprot, bet ir ieintriģēts iepazīt.
Viestarts: Festivāla ietvaros gan tiek realizēti vairāki sadarbības projekti, tostarp jau minētās SHAPE platformas mūziķu priekšnesumi, vai "Eksperimentālās mūzikas bākas" - mūsu sadarbība ar norvēģu festivālu "Insomnia", kuras ietvaros mēs apmaināmies ar programmu elementiem. Šīm aktivitātēm ir savas tēmas - konkrētajā gadījumā, piemēram, muzikālu iespaidu apmaiņa starp divām pilsētām - taču mums ir svarīgi, lai tās delikāti ietekmētu festivāla trajektoriju, nevis brutāli pārņemtu to.
Vai tas nozīmē, ka jūs neejat vieglāko ceļu, bet cenšaties sabalansēt dažādību gan mūzikas, gan auditorijas ziņā?
Viestarts: Jā, bet tā nebūt nav pašaizliedzīga izvēle - tas allaž mūs ir apmierinājis, ka "Skaņu meža" publiku veido gan cilvēki, kas ir ieinteresēti "jaunajā" mūzikā kā tādā, gan visdažādāko subkultūru pārstāvji, kas kopā veido festivāla pūli.
Rihards: Tie cilvēki, kas apmeklē festivālu ar konkrētām interesēm par, piemēram, ambiento mūziko vai brīvo improvizāciju, beigu beigās "Skaņu mežā" sadzird arī mūziku no citām scēnām vai žanriem. Tādā veidā šīs auditorijas tiek uz dažiem vakariem apvienotas un arī informētas viena par otras aktualitātēm. Cik daudz savukārt ir tādu klausītāju, kurus interesē eksperimenti un pārmaiņas mūzikā kā tādā, es nezinu - beigu beigās jau mums visiem ir kādas estētiskas vai žanriskas preferences, kas atved mūs uz "novatoriskās", kā to mēdz saukt, mūzikas lauciņu.
Foto: Juris Justs
Par kino mēdz teikt, ka spēcīgai filmai ir raksturīga iedarbība vēl kādu laiku pēc tās noskatīšanās, kas ne vienmēr nozīmē, ka cilvēkam tā patīk.
Rihards: Tas ir raksturīgi patēriņa kultūrai... Pieprasījums pēc zināmas komfortablas paredzamības. Ja mērķis ir meklēt jaunas teritorijas, šādi apsvērumi nav ievērojami. "Skaņu mežs" drīzāk būvē savu "pasākuma dramaturģiju", piedāvājot klāstu dažādu, spilgtu un neviennozīmīgu pieredžu.
Viestarts: Tas gan nenozīmē, ka mūsu festivāls ir pārspīlēts "adrenalīna brauciens" - ir pietiekami daudz atelpas brīžu. Kaut vai tikai tāpēc, ka ne visa eksperimentālā mūzika ir trokšņaina un konfrontējoša, un ne visi eksperimenti ir kliedzoši vai provokatīvi. Šeit pietiek palūkoties uz 2. oktobra koncertvakaru, kurā ir liels īpatsvars funkcionālas deju mūzikas. Arī 10. oktobrī ar ēteriskai popmūzikai pieskaitāmu programmu uzstāsies dziedātāja Susanna.
Rihards: Ironiski arī, ka, ja savulaik "Skaņu mežā" varēja dzirdēt radikāli skaļus priekšnesumus, tad šogad festivālā būs dzirdama komponista Jākoba Ulmana mūzika, ko medijos dēvē par, iespējams, klusāko pasaulē.
Kā šo gadu laikā ir mainījusies festivāla auditorija?
Viestarts: Tā ir augusi.
Rihards: Atminos, mums pagājušogad nācās priekšlaicīgi pārtraukt biļešu tirdzniecību, jo ātri kļuva skaidrs, ka koncerttelpā nepietiks vietas.
Viestarts: Mani toreiz izbrīnīja šāds auditorijas pieauguma rādītājs - mēs tomēr strādājam ar zināmā izpratnē nekomerciālu mūziku...
Kā jūs to skaidrojat?
Viestarts: Droši vien cilvēki, kas mūzikā meklē "kaut ko vēl", sāk pieaugt skaitā. Taču, iespējams, ka tā gluži vienkārši ir mūsu laika iezīme - pat popmūzika šobrīd ir daudz atvērtāka "neordinārām" ietekmēm nekā, teiksim, kādus desmit gadus atpakaļ.
Rihards: Tieši tā - savukārt avangarda mūzika, ja par tādu vēl var runāt, atsevišķās izpausmēs ir kļuvusi populistiskāka un pieejamāka. Tas sarunu par "aktuālu" vai "novatorisku" mūziku padara daudz neviennozīmīgāku. Veidojot programmu, mums līdz ar to nākas lūkoties vairākos virzienos vienlaicīgi, strādājot gan ar mūziku, kas nekautrīgi lūkojas popkultūras virzienā, gan ar mūziku, kas cītīgi - pat, ja ar ironiju - kultivē savu elitārismu un izolētību.
Viestarts: Ja mēs tā nedarītu, mēs riskētu palaist garām ko svarīgu. Ja mēs vērtējam pārmaiņas elektroniskajā, improvizētajā vai akadēmiskajā mūzikā, tad cik sīki mums jāizskata tās attiecības ar populismu? Mēs bieži par to diskutējam savā starpā.
Vai festivālam ir izglītojoša misija?
Viestarts: Tikai tādā izpratnē, ka, pirmkārt, mūsu programmā ir lekcijas un meistarklases, un, otrkārt, mēs sliecamies klausītājiem sniegt arī vēsturisku perspektīvu uz eksperimentālo mūziku. Tas tiek darīts aktuālus mūziķus prezentējot līdzās, piemēram, autoritātēm no 60. gadu avangarda.
Rihards: Šajā gadījumā par tādām autoritātēm var nosaukt divus cilvēkus: Eiropas brīvās improvizācijas vecmeistaru Pēteru Brocmanu, kā arī komponistu un laikmetīgās mūzikas interpretu Frederiku Rževski.
Viestarts: Mēs šogad no vairākiem citiem festivāla viesiem esam saņēmuši izbrīnu un uzslavas, ka mūsu festivāla uzstāsies Rževskis, lai gan Rīgā viņš laikam vairāk ir pazīstams 20. gs. akadēmiskā avangarda klausītājiem.
Rihards: Rževskis ir tā saucamās "Ņujorkas skolas" komponistu Džona Keidža un Kristiana Volfa līdzgaitnieks, kas, būdams virtuozs pianists, bieži arī izpildīja viņu darbus. Par lielisku laikmetīgās mūzikas interpretu viņu uzskatīja arī biedrības AACM komponisti vai tādi Eiropieši kā Franko Evandželisti.
Viestarts: Citi savukārt Rževski pazīst kā improvizētās elektroniskās mūzikas apvienības Musica Elettronica Viva dalībnieku. Bet citi - kā avangarda mūzikas komponistu. Laikmetīgās mūzikas interpretu vidū īpaši iecienīts ir viņa variāciju cikls "The People United Will Never Be Defeated!".
Rihards: Viņa kompozīcijas pieprasa daudz improvizācijas un radošas līdzdalības no izpildītāja, un, iespējams, tieši tāpēc instrumentālisti tā mīl viņa darbus - tie patiešām dod iespēju "nodemonstrēt savas spējas", ja tā var izteikties. Kā arī - pie visa savu ideju radikālisma, viņš nekad nav kautrējies kompozīcijās iestrādāt viegli šlāgeriskus motīvus, piemēram, darba ļaužu dziesmas, tādā veidā atspoguļojot viņa politiskās pārliecības. Noteikti tas viņa mūziku izpildītājiem padara ne tikai par tehniski prasīgu, bet arī emocionāli sātīgu pieredzi. Rževskis labprāt spēlē pats savus darbus, un tieši to darīs arī Rīgā.
Viestarts: Brocmans savukārt ir Brocmans - Eiropas brīvās improvizācijas veterāns, kas reiz jau uzstājās mūsu festivālā un sniedza vienu no labākajiem priekšnesumiem, ko jebkad esam rīkojuši.
Rihards: Brocmans ar gadiem ir kļuvis liriskāks, taču viņa mūzikā ir saglabājusies tā pati mežonīgā enerģija, kas padarīja viņu par vienu no sava žanra karognesējiem. Ja neteikt, ka par vienu no izteiksmīgākajiem zināmas radošās stājas piemēriem improvizētajā mūzikā.
Kurus priekšnesumus jūs personīgi ieteiktu festivāla apmeklētājiem?
Viestarts: Mēs esam saviļņoti par daudzu mūziķu parādīšanos festivālā, taču var gadīties, ka mazāk pazīstami programmas mūziķi pārsteidz daudz vairāk nekā nostiprinājušās autoritātes.
Rihards: Te var minēt norvēģu vokālisti Stīni Janvinu Motlandi, kas improvizējot staigās cauri koncerttelpai, ar mikrofonu fiksējot arī nejauši garām slīdošas skaņas. Vai jau minēto komponistu Jākobu Ulmanu.
Viestarts: Vai arī vācu mūziķi Kristofu Hīmanu, kas spēlē tumšu, melanholisku "kino ausij". Galu galā, mākslinieces Janas Vinderenas īpaši "Skaņu mežam" radīto skaņu instalāciju, kas tiks izstādīta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.
Kas visai šai mūzikai kopīgs?
Rihards: Mēs nezinām, kā tā skanēs rīt.
Viestarts: Viens no patīkamajiem mūsu lauciņa aspektiem - var droši paļauties, ka kaut kur gaida pārsteigumi.
