Festivāls "Skaņu mežs" šogad notika no 13. līdz 16. oktobrim, bet turpināsies 12. novembrī, kad Latvijā viesosies britu IDM duets "Autechre" un trokšņu mūziķis Rasels Hasvels.

Aptuveni septiņas stundas garo koncertprogrammu mūzikas namā "Daile" sāk stīgu kvartets "ReDo", kas izpilda latviešu komponistes Santas Ratnieces darbu "Silsila". Skaņdarbs sacerēts īpaši pasaulslavenajam "Kronos" kvartetam 2014. gadā, un šis bija "Silsila" Latvijas pirmatskaņojums. Akustiskajām stīgām rakstītais skaņdarbs nosaukts arābu valodas vārdā ar nozīmi "ķēde", un ne velti – Ratnieces darbu iedvesmojusi Bramaputras upe, vienu no lielākajām upēm Dienvidāzijā, kas kā ķēde savieno Tibetu ar Bangladešu.

Sākotnēji piezemētais un pieklusinātais skanējums plūstoši piedzīvo kāpumus un kritumus, tā – caur emocijām – izspēlējot upes tecējumu. "Silsila" labākajās "Skaņu meža" tradīcijās liek klausītājiem pievērst uzmanību niansēm – sadzirdēt brīžus, kuros krāčainas disonanses pakāpeniski pārtop harmonijā.

Pēc kvarteta "ReDo" uz skatuves kāpj pianists Maikls Finisijs – viens no tā saucamās "jaunās sarežģītības" pamatlicējiem. Viņš spilgti kontrastē ar Ratnieces kompozīciju, pēkšņi un agresīvi pieskandinot koncertzāli ar flīģeļa dārdoņu. Tomēr nošu lapu pāršķīrēja, kas viņam ir līdzās uz skatuves, liecina, ka neviens taustiņa klaudziens nav nejaušs. Komponista pirksti zirnekļo pāri taustiņiem, radot strauji mainīgu, tik tiešām sarežģītu mūziku, kas drīz vien liek justies mulsušam.

No meditācijas līdz muzikālai vardarbībai. Piezīmes 'Skaņu mežā'
Foto: Arnis Kalniņš

Ja vairums mūzikas darbojas pēc principa "radīt atkārtojumu, lauzt atkārtojumu", tad Finisija gadījumā rodas iespaids, ka nav nekā, ko "lauzt", nav nekā tāda, pie kā klausītājam pierast, lai "lauzumi" šķistu negaidīti un aizraujoši. Varētu domāt, ka tādējādi visam, ko Finisijs spēlē, būtu jāskan "negaidīti", bet patiesībā tas ātri kļūst nogurdinoši. Protams, radīt mūziku bez atkārtojuma ir ārkārtīgi sarežģīti, un atkārtojumi tur ir, bet pianista saraustītā klavierspēle apgrūtina to saklausīšanu, un iznākumā zūd iespēja viņa mūzikā dzirdēt atpazīstamas emocijas un to komponistu motīvus, kurus Finisijs interpretē. Interesanti, jā, bet ne gluži baudāmi. Pieņemu, tā ir mūzika, kuru var baudīt, ja labi pārzina tās rašanās kontekstu un pazīst materiālu, uz kuru Finisijs atsaucas, bet ne visiem klausītājiem tas ir tik pašsaprotami.

Kad Finisijs noslēdz savu savdabīgo koncertu, viņu nomaina elektroniskās mūzikas komponiste Klāra Lūisa, kas dažu sekunžu laikā atgādina, kādēļ mēs apmeklējam "Skaņu mežu" – skaļas, labi apskaņotas, sprakšķošas skaņas ainavas. Lūisas koncerts mudina prātā spēlēt dzirdes maņas spēli – saklausīt un izšķirt dažādos skaņu slāņus, kas kopā veido veselumu, un pievērst uzmanību to saspēlēm un izmaiņām.

Viņas uzstāšanos papildina video projekcijas, kas neuzkrītoši atgādina, kā iedziļināties un novērtēt visvienkāršākos sīkumus, ikdienas faktūras, piemēram, gaismas spēles stiklā vai koku zaru siluetus. Jauneklīgi, ritmiski, patīkami un līgani. Bet, salīdzinot ar to, kas ir nākamais, diezgan pieradināti.

Te jāuzteic arī "Skaņu meža" organizatoru darbs, kas ik gadu tiek pilnveidots, proti, lai arī tik apjomīgā koncertprogrammā aizkavēšanās ir paredzama, skatuves pārbūves (vismaz līdz pusnaktij) notiek raiti un operatīvi, un vien dažas minūtes pēc Lūisas uzstāšanās skatuvi ieņem tenorsaksofonists Čārlzs Geils, bundzinieks Rodžers Tērners un vairākkārtējais festivāla viesis, kontrabasists Džons Edvardss.

No meditācijas līdz muzikālai vardarbībai. Piezīmes 'Skaņu mežā'
Foto: Arnis Kalniņš

Ja Lūisas koncertā klausītāji nokļuva vieglā meditatīvā atslābumā, tad šis ekspresīvais trio to pārtrauc ar eksplozīvu instrumentālu izārdīšanos. Skaniski masīvam akmeņu nogruvumam līdzīgais koncerts sākas enerģiski, Geila saksofons kliedz, Edvardsa kontrabass tinkšķ, bet Tērnera imporvizatoriskā spēle visam piešķir tagadnību, klātbūtnību, respektīvi, neparedzamību. Šūpojoties starp vardarbīgi lēkājošu skanējumu un maigām intonācijām, Geila trio kārtējo reizi "Skaņu meža" klausītājiem sniedz izcilu improvizācijas mūzikas paraugdemonstrējumu. Koncertā nemanīja Geila uzstāšanās aprakstos minētās izdarības – spēlēšanu klauna tērpā vai sprediķošanu – un tās pat nevajadzēja, jo satriecošie solo, kas mijas ar visu mūziķu aktīvo un rotaļīgo saspēli, nopelna vakara līdz šim lielākās ovācijas.

Šai brīdī jau kādu laiku no koncertzāles centra ir aizvāktas sēdvietas, telpu aizmiglo dūmu mašīna, bet pie skatuves drūzmējas arvien vairāk cilvēku. Skatuvi ieņem "King Midas Sound" un ģitārists, "glich" elektronikas meistars Fennesz – mūziķi, par kuru gaidāmo uzstāšanos "Dailē" izlikti vairāki brīdinājumi – koncerts būs ļoti skaļš.

Fennesz un "King Midas Sound" viennozīmīgi ir "Skaņu meža" otrās dienas kulminācija – koncerts tik tiešām ir skaļš, bet skaļumu jēgpilnu padara apskaņošana – koncerts skan dzidri, ir viegli saklausīt katru mākslinieku. Ir zināms, ka šīs supergrupas studijas ieraksti atšķiras no dzīvajiem koncertiem, taču kvalitātes ziņā – 14. oktobra koncerts izskan kā ieraksts.

Fennesz ģitāras gruzdošā skaņa līdzās elektroniskajiem un "netīrajiem" ritmiem savienojas ar divu vokālistu dziedājumu, radot trokšņu piesātinātu muzikālu vēju, kas gāžas pāri skatītāju pūlim. Fennesz un "King Midas Sound" mūzikas atslēga, līdzīgi kā Fennesz solo projektos, šķiet, ir melodiskā "apakša" – katrai skaņas sienai fonā skan lēna pulsējoša melodija, troksni padarot patīkamu. Zemās frekvences fiziski ievibrē koncertzāli, kamēr "tālumā" saklausāma melanholiska toņkārta – tā varētu raksturot lielu daļu grupas koncerta.

No meditācijas līdz muzikālai vardarbībai. Piezīmes 'Skaņu mežā'
Foto: Arnis Kalniņš

Koncerta skaļumam ir vēl viena vērtīga īpašība – tas paspilgtina lieluma un plašuma efektu, uz kuru tiecas daudzi "noise" mākslinieki. Ne velti koncerts atsauc atmiņā latviešu dzejnieka Arvja Vigula rindas no dzejoļa "mūsu dienu skaņu celiņš", kurā autors tiecies raksturot modernā cilvēka pasaules izjūtu – "kaut kas liels un spēcīgs/ kā ērģeles, smagās mašīnas motors vai preču vilciens –/ arī plecīgs dzelzs dievs, kas varētu saplēst mūs gabalos."

Pēc koncerta klausītāji tiešām jūtas piedzīvojuši kaut ko lielu un spēcīgu (interesanti iedomāties, kā būtu bijis, ja šai koncertā svarīgs būtu bijis pretējais – klusums, jo tādos bieži vien traucē gaitenī vai pat zālē runājošie, tomēr to vairs neietekmē organizatori, bet gan apmeklētāju audzināšana). Ikviens "Skaņu meža" koncertvakars ir maratons – izturēt vairāku stundu koncertu nav viegli, tāpat kā iedziļināties katra mākslinieka individuālajā skanējumā. Bet tos klausītājus, kuri iztur un iedziļinās, "Skaņu mežs" atalgo ar daudzveidīgiem kvalitatīvas mūzikas pārdzīvojumiem.

Patīkami, ka pēc koncerta rodas izjūta, ka atrodies Eiropas līmeņa mūzikas festivālā – tas ir apmeklēts, kvalitatīvs un ar izmeklētiem māksliniekiem. Un vēl kāda laba "Skaņu meža" īpašība – līdzās ārzemju māksliniekiem festivāls dod iespēju izskanēt labākajam no pašmāju nepieradinātās mūzikas, proti, vakara noslēgumā pēc Vatican Shadow koncerta naktī muzicēja ģitārists Matīss Čudars un grupa "Mona de Bo".

Šā gada 12. novembrī, plkst. 20.00 pēc teju mēnesi ilga pārtraukuma "Skaņu mežs" atgriezīsies mūzikas namā "Daile", kur uzstāsies nozīmīgais britu IDM duets "Autechre" no izdevniecības WARP – mūziķi, uz kuru viesošanos Rīgā festivāls cerējis jau kopš saviem pirmsākumiem. Dueta priekšnesumu ievadīs trokšņu mūziķis Rasels Hasvels (Russell Haswell), kas kļuvis pazīstams, pateicoties radikālām agrīnām publikācijām izdevniecībā "Editions Mego".