Foto: DELFI

Šī gada 17. jūnijā 70. dzimšanas dienu atzīmēs latviešu diriģents Jānis Erenštreits. Sveicot mākslinieku apaļajā jubilejā, publicējam paša diriģenta monologu par bērnību, kas pilnā apjomā lasāms jaunākajā žurnāla "Mūzikas saule" numurā.

Jānis Erenštreits dzimis 1942. gada 17. jūnijā Miķeļtornī, absolvējis Ventspils mūzikas vidusskolu (1960), Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju (1970) un asistentūru (1973). No 1967. līdz 1970. gadam bijis Rīgas pionieru pils kora "Rīga" kormeistars. No 1969. līdz 1994. gadam - Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu kora diriģents, bet no 1994. līdz 2010. gadam - Rīgas Doma kora skolas direktors.

Jānis Erenštreits ir ilggadējs Valkas rajona virsdiriģents, Latvijas zēnu koru salidojumu virsdiriģents, Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu svētku virsdiriģents, Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents, piecu starptautisko zēnu koru festivālu "Rīgas Doms" mūzikas direktors.

1997. gadā Erenštreitam piešķirts Triju zvaigžņu ordenis.

Jāni Erenštreitu uzklausīja Edgars Linde, pierakstīja Ilze Medne

Tas skaistais laiks – divdesmit pieci gadi kopā ar zēnu kori – nogulstas aizvien tālākā pagātnē un aizvien vairāk gribas līdzdzīvot zēniem, kas izaug par dūšīgiem vīriem un virza kultūras dzīvi Latvijā. Patlaban vairāk gribētu pozicio­­­nēt sevi kā skolotāju audzinātāju. Un es arī labprāt izstāstīšu, kā viss notika un kādēļ es tā rezumēju savu dzīvi.

Tas saistīts ar bērnību. To, kas man pašam tolaik pietrūka (bet tas nav pārmetums kādam), vēlos kompensēt bērniem, kuriem nu ir visas iespējas mācīties labi sakārtotās skolās ar augstiem ideāliem, labiem pedagogiem utt. Ar to negribu teikt, ka man bērnībā būtu bijušas sliktas skolas vai slikti skolotāji, nepavisam nē. Es pat spēju atcerēties visus savus galvenos audzinātājus no pamatskolas laikiem.

Miķeļtornis un tēvs

Mana bērnība iesākās Miķeļtornī Baltijas jūras krastā. Kamēr vēl bija padomju iekārta, par šo vietu droši vien reti kurš zināja. Tā bija aizliegtā zona, bet man tur gadījās dzīvot, tur es piedzimu savu mīļoto vecāku ģimenē kā mīlestības bērns. Un laiks, ko piedzīvoju, atstājis manā dvēselē diezgan dziļas alkas vai cerības, vai pat spītu, jo neesmu audzis pārticībā. Tomēr nekādā ziņā nedrīkstu sacīt kādu sliktu vārdu, jo tētis (mēs lietojām vārdu 'paps') vienmēr spēja sagādāt tīras drēbes, un arī paēduši bijām.

Jau pati par sevi mana piedzimšana ir laimīgs gadījums. Tēvs pirmskara gados brauca kā jūrnieks uz tirdzniecības kuģiem, un manas atmiņas saistās vismaz ar diviem Latvijas laika tvaikoņiem – "Saule" un "Gaisma". Sagadījās, ka gadu pirms manas piedzimšanas tētis, ne jau kā kapteinis vai kapteiņa palīgs, bet vienkārši spēcīgs 32 gadus vecs jauneklis atradās uz PSRS pārvaldībā pārņemta kuģa, kam bija uzdevums nogādāt kokmateriālu kravu no Rīgas uz Vācijas ostu. Netālu no Užavas Ventspils apkaimē vācu zemūdene torpedēja "Gaismu". Kuģis grimst, iet bojā apkalpe, bet mans tēvs aiztiek līdz glābšanas laivai, kas sešus jūrniekus aizved krastā pie Užavas. Tieši pēc gada piedzimstu es.

Mamma bija deviņus gadus jaunāka par tēvu, un abi bija spēka un apņēmības pilni. Bet dažus gadus pēc kara sākās pavisam traks laiks. Gadījās vējaina diena, jūrā nevarēja iet, un tēvs strādāja kādus zemes darbus. Pēkšņi ierodas padomju karavīri formas tērpā, neļauj tēvam pat izjūgt zirgu – jābrauc līdzi un viss. Tēvu aizveda izsūtījumā. Izrādās, ne jau tādēļ, ka viņš būtu karojis vienā vai otrā pusē. Ienākot vācietim, mamma, lai pasargātu vīru no iesaukšanas armijā, uzlēja viņam uz kājām verdošu ūdeni – noplaucēja tās. Tēvu nepaņēma, vācietis lika viņam naktī sargāt laivas. Bez ieročiem, tāpat vien, lai kāds neiedomātos paņemt. Kā jau latviešiem pieņemts, vēlāk atradās kāds, kas to visu izstāstīja krieviem. Tēvu izsūtīja uz Serpuhovas nometni, kur pamatēdiens bija ar karstu ūdeni aplietas biešu lapas.

Mēs dzīvojām mūžīgās cerībās, ka tētim jāpārnāk. Es vēl tagad atceros – sētā stāv nesazāģētas malkas kaudze, un es saucu no visa spēka – papu, mēs tevi gaidām mājās, atgriezies! Atgriezties tēvam palīdzēja vectēvs. Viņš labi zināja krievu valodu, jo bēgļu laikos bija nonācis Pēterburgā, kur 1918. gadā piedzima mamma. Vecaistēvs bija talantīgs visās jomās, un ar visu savu bēgļa statusu viņš kā apķērīgs cilvēks bija ticis iekšā pulksteņu fabrikā par maiņas meistaru. Uzkrāja šādu tādu kapitālu un, atgriezies Latvijā, varēja atļauties uzcelt māju pats savām rokām. Tā stāv vēl šobrīd kā pirmā māja, iebraucot Miķeļtornī. Tā nu līdz manām bērna ausīm nonāca fakts, ka vecaistēvs braucis uz Serpuhovu pie lēģera priekšnieka ar kukuli – labi kūpinātu gaļu un butēm, bet arī kaut kādiem cara laika zelta rubļiem. Tika klāt pie tā priekšnieka un bezmaz uz rokām aiznesa manu tēvu, pilnīgi novārgušu, līdz dzelzceļa stacijai.

Un nu ir skaista vasaras diena, un mēs zinām, ka ar bānīti, kas regulāri kursē starp Mazirbi un Ventspili un kam Miķeltornī ir pietura, atbrauks tēvs. Mēs visi esam sapucēti, piestāj vilciens, un no vagona pieturēdamies kāds izkāpj. Mamma rāda – re, mūsu paps ir atbraucis! Es saku – nē, tas nav mūsu paps, tik savārdzis, tik pelēkā sejas krāsā, īsiem apcirptiem matiem, bārdas rugājiem. Viņš mēģina mani apkampt, es izvairos – nē, tas nevar būt, tas nav mans tētis. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr viņš, mammas putriņām pacietīgi barots, atguvās un kļuva atkal par ļoti, ļoti stipru vīru.

Bija trīs lielāki pārdzīvojumi, kad ar mammu un māsu pieraudājām spilvenus, – pirmoreiz, kad izsūtīja tēvu, otrreiz, kad noslīka mans divus gadus vecais brālītis, un trešā reize, kad tēvam no nekvalitatīvās pārtikas un liela daudzuma mahorkas pīpēšanas kaut kas iemetās kuņģī. Tas bija 1958. gadā. Es viņu ieraudzīju slimnīcā, tēvs bija uz izdzišanas robežas, un mēs skaidri zinājām, ka tuvāko nedēļu laikā viņš aizies. Jaunākajai māsai Ieviņai tobrīd astoņi gadi, brālim Jurītim pieci gadi.

Mamma kā nu varēja, izskoloja mūs, apģērba un paēdināja. Viņa bija apprecējusies 18 gadu vecumā, un mana vecākā māsa piedzima gadu vēlāk. Mamma bija jauna, eleganta un smuka, mūždien arī mūs posa, cik varēja. Kad tēvs nomira, man bija 16 gadu, un ģimene palika bez vīrieša aprūpes. Zināms, ka laukos grūti iztikt, un visi vīrieša darbi pārcēlās uz maniem pleciem. Labi, ka tēvs man bija iemācījis sienu pļaut, art, arī citus lauku darbus. No zirga man nekad nav bijis bail, pratu iejūgt un izjūgt ne tikai ratos, bet arī arklā, paņemt pareizos augstumus un leņķus. Tas viss tagad bija jādara un jātur lieliem vīriem līdzi.

Mammai kā strādīgai un izskatīgai sievietei bija arī pielūdzēji, gatavi ieņemt tēva vietu. Bet mēs, četri bērni, veidojām tādu kā ģimenes konsīliju. Mamma ar mums konsultējās, un mēs visi kā viens saucām – nē, paši tiksim galā, palīdzēsim tev, mums viņu nevajag. Tā varbūt bija nepareiza un egoistiska rīcība, bet mēs tik ļoti mīlējām tēvu un mammu, ka citu kombināciju vienkārši nespējām pieņemt.

Radio un draudzes koris

Bērnībā mājās daudz dziedājām. Tēvs ar saviem raupjajiem pirkstiem mācēja ievibrēt vijoles stīgas, un man tas bija liels brīnums. Protams, vibrato nebija tāds, kā to darītu viens mācīts vijolnieks, un tomēr. Mūsu lielākā vērtība bija radioaparāts. Kad tēvs strādāja kuģniecībā un bija laba peļņa, no šikām lietām varēja nopirkt lepnu piena maļamo mašīnu un radio "VEFsuper B407" – ļoti skaists dizains!

Radio darbojās ar anoda baterijām, ko varēja uzlādēt skaistās Miķeltorņa bākas akumulatoru lādētavā, kas deva gaismu lielajām bākas ugunīm. Visvieglāk varēja dzirdēt kādu Baltijas jūrā noenkurojušos kuģi, kas raidīja tālaika popmūziku. Kamēr ar mums vēl bija tēvs, aktuālākās ziņas bija no "Amerikas balss". Visi gaidījām, ka var notikt kaut kas vēl sliktāks. Klausījāmies dziļā konspirācijā, dažkārt segu likām virsū. Cerība tomēr bija, jo "Amerikas balss" raidījumi beidzās ar tekstu: "Reiz pienāks balta diena, kad Latvija būs brīva".

Sevišķi mamma nevarēja pieņemt padomju varas spēles noteikumus, kolhozus. Arī vecam tēvam tas likās kas ārkārtīgs, ka zemniekiem un zvejniekiem atņem zemi. Pieredzēju, ka vecaistēvs asarām acīs turējās pretī, negribēja atdot kolhozam zirgus. Katrs zirgs bija ar savu raksturu – vai saimnieks trakulīgs vai saudzīgs... Rati bija viegli, piemēroti zirgam. Kolhozā viss vienā gadā sagāja grīstē. Es to redzēju, jo sekoju tam, ka jūtas vecātēva zirgs, ar mīlestību audzināts, tā ka varēja acu skatieniem ar viņu saprasties. Pēc tam parādījās smagi rati, kur to pašu zirdziņu lika priekšā. Mamma līdz pēdējam nespēja šo trakumu pieņemt.

Jūrkrastu pamatskolā pirmoreiz sapratu, cik skaisti ir, kad var kaut ko kopā nodziedāt uz balsīm. Starp bērniem veidojās pievilkšanās spēks, kas ar ko var labāk sadziedāt. Visos skolas pasākumos katrā ziņā bija dziedoši numuri. Vienam labāk situētam skolasbiedram bija akordeons, un tad mēs visi klausījāmies, kā tas akordeons skan, un tas mums likās kas fantastisks. Svētdienu rītos lielus un mazus saposa – balts krekls bija obligāts. Visi devās uz baznīcu, tā bija pati par sevi saprotama lieta. Es biju drusku privileģēts tādā ziņā, ka mans vecaistēvs kādu brīdi spēlēja ērģeles, viņš arī tās aprūpēja – lodēja un līmēja stabules. Manu onkuli, vectēva dēlu, lika pie plēšām, mani pašu arī kādreiz palaida, es drīkstēju sēdēt blakus, ja vien pieklājīgi uzvedos un neiedomājos spiest taustiņus. Tolaik iegaumēju dažus korāļus, bez kā nevarēja iztikt neviens dievkalpojums Miķeltorņa baznīcā. Pēc tam vectēva mājās bija draudzes pusdienas, tur visbiežāk piestāja mācītājs, viņu uzcienāja ja ne ar īstu, tad vismaz ozolzīļu vai cigoriņu kafiju, to smaržu vēl tagad atceros. Un kafijas maļamās dzirnaviņas ir saglabājušās.

Pasēdēšanas laikā nelielais draudzes koris vienā brīdī sāka dziedāt tautasdziesmas uz balsīm. Vispār es biju nemierīgs puika, gadījās, ka dabūju pelnītas sukas, bet, kad sāka dziedāt, visiem par lielu pārsteigumu kļuvu krietni rāmāks. Atceros, bija grūti pieņemt, ka mana mamma dzied ar skaņas piebraucieniem. Četrus gadu par mani vecākā māsa ar draudzenēm gan dziedāja ļoti skaisti – bez piebraucieniem. Man tad acis staroja, gribējās viņām pievienoties. Draudzenes bija labestīgas un tādu spurainu jaunāko brāli diezgan labi pieņēma.

Radio klausīšanas rituālā īpaši radiolugu pārraides bija gandrīz vai svēts laiks. Mājas otrā galā dzīvoja tēvabrālis ar savu ģimeni, un viņiem nebija tik lepns radio kā mums. Atnāca kaimiņu bērni, un klausoties valdīja kapa klusums. Gandrīz visas raidlugas ar dziesmām zinājām no galvas – tas bija ļoti svētīgi un audzinoši (dzied): "Grieziet ceļu, putni, zvēri, vilki, lapsas, pūces, jēri, āpsis skolā kad iet". Mēs to visu dzīvi iztēlojāmies, televīziju nevajadzēja.

Mazirbes skola un akustiskie meklējumi

Pienāca brīdis, kad bijām spiesti aiziet no Miķeļtorņa, jo tur ienāca karabāzes un zvejniekiem neļāva vairs zvejot. Pārcēlāmies kādus 20 kilometrus tālāk uz Kolkas pusi un sākām dzīvot Sikragā, kur savulaik bijis viens no vecākajiem koriem – Dziesmu svētku dalībniekiem.

Mūs Sikragā labi pieņēma. Pašiem gan nebija, kur dzīvot, bet tad vienas aizlaistas mājas galā tēvs sakārtoja visu dzīvošanai, un vēlāk tikām arī pie pašu mājas, kas piederēja mežniecībai. Tā kā mamma bija solījusi, ka viens no dēliem varētu mācīties par mežsargu, mums atļāva saviem spēkiem to māju atjaunot. Kāda kaimiņiene Jāņos un citos svētkos ģērba lībiešu tautastērpu. Es vēl diemžēl nebiju tādā vecumā, lai apzinātos, cik tas interesanti – prātiņš, ka to visu vajadzēja "ķert", vēl nebija nobriedis.

4. klasē sāku mācīties Mazirbes septiņgadīgajā skolā. Tā bija divstāvu ēka, ar Ulmaņa svētību celta tieši pirms kara, un man likās, ka skaistāka skola vispār nav iedomājama. Mani jaunie klasesbiedri jau gadu bija mācījušies krievu valodu, un man likās, ka sajukšu prātā, jo pilnīgi nekā nesapratu. Taču – Sikragā bija robežsargu postenis, un puikām jau neviena sēta nav par augstu. Dabīgi, ka mēs sākām kontaktēties, visupirms jau tāpēc, ka viņi pēcpusdienās spēlēja sporta spēles, bija volejbola tīkls, šad tad futbolu uzspēlēja. Mums pašiem nebija bumbas, tās vietā kaut kādi gumijas pūšļi. Volejbola bumbu vispār tikai tur pirmoreiz ieraudzījām, un nāvīgi gribējās visu pašiem savām rokām iztaustīt. Ieraugot tādus dzīvespriecīgus un ņiprus puikas, robežsargi nedzina ārā, cilvēki jau vien bija. Nu un viena gada krievu valodas praktiskie treniņi šajā robežsargu postenī sagādāja to, ka drīz vairs nebija absolūti nekādu problēmu ar šo valodu. Kļuvu gandrīz vai par klases labāko krievu valodas zinātāju.

Ļoti spēcīgi palikusi atmiņā krievu valodas skolotāja Leontīne Bērziņa, kas bija arī klases audzinātāja – neparasti stingra, bet taisnīga. Vienreiz dabūju pa ausi. Pirmajā brīdī briesmīgi apvainojos, bet pēc tam par to viņai esmu pateicis paldies. Šis taisnīgais prasīgums man ļoti palicis prātā visu pedagoga mūžu. Runājot par krievu valodu, viņa būtībā piekļuva manām emocijām, manai dvēselei. Skolotāja skaisti lasīja priekšā dzeju – Puškinu, Ļermontovu, bez šaubām, lielākoties klasiku. Un viņa mani, tādu diezgan spurainu puiku, prata tā paņemt, ka es kā hipnotizēts klausījos un, visu nesaprazdams, uztvēru dzeju kā ritmiski sakārtotu vēstījumu, kas valodu dara bagātāku un ievirza iztēli pavisam citā līmenī. Apjautu, ka tas mani vedina uz skaistām pārdomām un analīzi – ko es un kā es, kādas ir manas attiecības ar dabu, cilvēkiem un visu kopumā. Tas mani ļoti, ļoti iespaidoja. Tur vispār bija daudz labu skolotāju.

Mazirbe bija gluži kā gaismaspils. Ziemā, kad ceļi pieputināti un ar divriteņiem nevarēja braukt, mums neļāva iet mājās, kas atradās septiņus kilometrus attālu. Palikām internātā, kur bija vakara mācības un starpbrīži, piepildīti ar dziedāšanu un spēlēm. Patika, kā skan dziedamās balsis skolas lielajā zālē, un bija tāds pievilkšanās spēks starp tiem, kam dziedāšana padevās un balss skanīgums no dabas. Nevaru teikt, ka būtu bijis stipri apdalīts, taču liekas, ka bija labāki par mani. Trīs mēs vēl tādi esam, ar ko lībiešu svētkos satiekamies. Viens no tiem ir fotogrāfs Uldis Briedis – viņam bija ārkārtīgi skaists zēna diskants. Tas faktiski bija pirmais impulss, kas lika kaut kur zemapziņā vērtēt, kā viņš var tik augstu dziedāt. Dažkārt, kad skolotājas nebija klāt, mēģinājām, cik augstu kurš var nodziedāt, līdz beigās spiedzām kaut kur trešās oktāvas galā. Tā darījām gan skolas zālē, gan kalna galā – aiz skolas atradām vienu skanīgu vietu, kur no internāta sienas pret kalnu ļoti labi veidojās atbalss. Taisījām visādus akustiskus trikus, un tas radīja ziņkāri, kā to skaņu var dabūt, kā būtu, ja šādi te puikas sanāktu kopā vēl lielākā skaitā – kas tad būtu par akustiskiem brīnumiem un skanējuma efektiem...

Dziedāšanas skolotāja nāca klasē ar akordeonu, bet viņa nenomāca mūs ar savu spēlēšanu, viņas uzstādījums bija – saklausiet, saklausiet otro balsi, tagad ir labi, vēl druscītiņ... Viņa nevienam neteica – tev jau zilonis uz ausīm... No katra mēģināja kaut ko vilkt laukā – lūk, jau labāk! Šis paņēmiens izrādījies ļoti atbalstāms. Vienam tā apskaidrība no piedzimšanas dienas, bet citam atsprāgst vaļā pavisam negaidītā brīdī.

No Mazirbes dzinuļiem, kas paliek atmiņā uz visu mūžu, vēlos nosaukt ornitologu Kārli Griguli. Viņš bija īstens dabas bērns, nosirmojis baltu galvu, labestības pilns, dzīvoja savu dzīvnieciņu un putnu valstībā. Bērnu saaicināta pilna zāle, esmu atradis vietu pirmajā rindā. Grigulis stāsta par putniem, pats attēlo putnu balsis. Tas man sasaucās ar laiku, kad tēvs atgriezās no izsūtījuma. Vēl nebija darba, malku vajadzēja, bet ciršanas atļauju nevarēja dabūt. Tēvs jau bija pilnībā atkopies, un es viņam šad tad gāju līdzi mežā. Viņš noskatīja sausāku priedi vai egli, izrēķināja, uz kuru pusi kritīs, ar lielo zāģi nozāģēja. Pēc tam vajadzēja visu savākt un celmu nomaskēt ar sūnām vai sniegu, citādi būtu sods un liela trobele. Un lūk – ejot mežā un dabā, tēvs vienmēr lika ieklausīties. Ar saviem lielajiem īkšķiem viņš tik labi prata kūkot, ka dažkārt kādu dzeguzi pat izprovocēja uz atbildēšanu. Tēvs stāstīja par koku mūžu un to, kāda dziesma mežam, kā šalc jūra.

Mēs dzīvojām apmēram 150 metru no jūras, bet pie jūras nedrīkstējām iet, priekšā dzeloņstieples. Ja spersi kāju, ies augšā raķetes un robežsargi klāt. Pašā ciema centrā bija tāds kā koridors uz jūru – ar kādām emocijām mēs to jūru klausījāmies, ar smilkstošu sirdi un ne pa labi, ne pa kreisi nedrīkstējām iet, jo te aizliegtā zona.

Ventspils un ceļš uz profesiju

Mazirbes skolu pabeidzu 13 gadu vecumā. Biju jau izbaudījis, kā ir, kad atbrauc ciemos Dundagas vidusskolas jauktas koris – skaitliski iespaidīgs, kādi 40 vīri un apmēram 60 vidusskolnieču. Kori vadīja Alda Ermanbrika tēvs Rūdolfs – lībiešu izcelsmes iespaidīga auguma vīrs garām rokām. Tajā korī dziedāja arī mana māsa. Pieķeru sevi atminamies, ka atkal sēžu pirmajā rindā, un tas mani līdz sirds dziļumiem tā aizkustina, jūtos kā paņemts uz skaņas spilvena. Tas bija ceļojums pavisam citā muzikālā pasaulē. Pēc tam tirdīju māsu, noskaidroju, kā to var dabūt gatavu, kā saskaņa veidojas, kā balsis sadabūt kopā, kas tās par likumsakarībām, kur to visu var iemācīties.

Tolaik nezināju, kas ir akords, notis gan pazinu un mācēju uz klavierēm nospēlēt. Īpaši nekonsultējos ar mammu un tēti, ceļš uz Ventspili man bija zināms, tur nevarēja kļūdīties – un mazbānītī iekšā! Sikraga kaimiņiene jau mācījās mūzikas skolā, bija vienu gadu vecāka. Mani tas fascinēja – viņa tieši blakus mājā dzīvoja, staigāja pa sētu dziedādama un diriģēdama. Viņa bija arī pietiekami skaista meitene, un man viss kopā likās tik vilinoši. Attiecības gan nekādas nebija, viņai likās neparasti, ka es, tāds samērā nerātns puika, uz visiem stiķiem un niķiem tendēts, diezgan nopietni ar viņu mēģinu parunāties un iztaujāt, kas tajā mūzikas skolā ir, kā mācās un kā var tik iekšā. Tad viņa man pastāstīja tā un tā, solfedžo eksāmeni jāliek, klavierspēle. Jā, bet es vēl līdz šim neesmu solfedžo mācījies...

Tiku uz kādām trim konsultācijām Ventspils mūzikas vidusskolā. Visu cieņu toreizējam skolas direktoram Dzintaram Kļaviņam, jo vienkāršākais risinājums būtu bijis pateikt – paldies, puisīt, par vēlu. Dzirdi iztaustīja, un visu es varēju nodziedāt, bet man nebija nekādas teorētiskās bagāžas. Kļaviņš iedeva sarakstu ar to, kas vienas nedēļas laikā jāsagatavo. Tad nu pukstēju un elsu, bet man bija tāda iedvesma, ka es to gribu, ka es to varu! Mājās uz mani skatījās kā uz dullu, es vairs nedaudzījos pa māju, neskraidīju.

Tiku uzņemts mūzikas skolā bez klavierspēles prasmēm. Skolotāji bija ļoti labi. Tas pats Dzintars Kļaviņš manās smadzenēs ļoti lielas korekcijas ir veicis ar savu labestību, pacietību, uzticēšanos. Klavierspēles pedagogs bija ļoti pacietīgs un deva reāli izpildāmus uzdevumus. Tāpat diriģēšanas pedagogs Uldis Salmiņš faktiski no nulles sāka. Labi, ka viņš gāja mērenu ceļu no vienkāršām tautasdziesmām tā pakāpeniski, pakāpeniski... Iesaistīja vīru korī, es zināju visu pamatrepertuāru – "Krāc jūrmalas priedes", Vītola "Mežezeru" u. tml. Šad tad pielika pie balsu mācīšanas. Pirmie soļi pie vīru kora, īsu brīdi jauktā korī "Līvzeme". Mēģināju saprast, kā tas ir – ar kustību izvilināt no kora skaņu! Tādam padsmitgadīgam jauneklim līdz ar to rodas milzīga enerģija, vēlme to darīt, tikt vēl pie vārda, sākt jau domāt, vai pats kaut ko tādu nevar organizēt. Tas bija ļoti, ļoti svētīgi, turklāt pilnībā izmainīja domāšanu.

Vērtīga saskarsme bija ar pūtēju orķestri, ko vadīja atvaļināts padomju virsnieks. Apguvu tenora spēli. Galvenā motivācija tāda – ja diriģents apstādina orķestri un norāda uz nepareizām notīm, ir ļoti slikta jušanās, negribējās tādu piezīmi sagaidīt. Tāpēc iespēju robežās centos savas partijas iemācīties, lai manis dēļ orķestris neapstātos. Augstākā virsotne bija, kad skolas pūtēju orķestra sastāvā piedalījos I Latvijas pūtēju orķestru salidojumā Alūksnē. Ceļš uz Alūksni vien ko vērts – braucām vaļējā smagajā mašīnā – tik jauki kalni, lejas. Piedalījāmies arī Skolēnu dziesmu svētkos Rīgā.

Piedāvāja darbu Ventspils 1. vidusskolā. Balss vēl nav kārtīgi nolūzusi, dzirdami tādi ķiksīši laiku pa laikam, bet es tieku nozīmēts par skolotāju. Pirmie soļi bija diezgan drebelīgi. Metodiku un citas pedagoģiskās lietas mācīja Dzidra Kļaviņa. Viņa nevienu nelaida praksē, ja nebija kārtīgi līdz pēdējai minūtei sakārtots stundas pasniegšanas plāns. Lai nebūtu nekādu negadījumu. Bez šaubām mani nemitīgi tirdīja doma, kur varētu dzirdēt kopā sanākušu puiku dziedāšanu. Ausīs jau bija informācija par Dārziņskolas zēnu kori, ko tolaik vadīja Krišs Deķis. Šie puikas atbrauca ar koncertu uz Ventspili. Es, saprotams, atkal sēžu pirmajā rindā, man visu koncertu acis kvadrātā – nevaru apjēgt, kā tāds bariņš puiku var tik disciplinēti, paklausīgi un skanīgi dziedāt. Saprotu, ka man arī kaut ko tādu vajag, bet kur meklēt? Ģimenē tēva nav, mammai mēs esam četri, vecākā māsa gan jau strādā aptiekā, pabeigusi Rīgā medicīnas skolu. Ģimene nolemj, ka jāpelna pašam un jāstudē neklātienē.

Armijas laiks un Baha laiks

Iestājos konservatorijā un sāku mācīties pie Ludmilas Pismennajas. Bet nu atnāca tāds kumeļa vecums. Vienubrīd jūtu, ka tās lietas neiet, kā vajag. Ļāvos iesaukties armijā. Un labi, ka tā. Mans tēvs bija dienējis Latvijas armijā Liepājā un tika stāstījis visu to labāko.

Par disciplīnu, par patriotismu, kāds viņiem bijis, par pienākumu, atbildību un stāju. Mani paņēma tankistos, dabūju kārtīgus svētdienu krosus. Atrada man zem spilvena notis, kārtīgi nolamāja. Tad uzzināja, ka es kaut ko no tā saprotu un varētu palīdzēt kādu pašdarbības pasākumu vadīt, dziesmu iemācīt. Katrā ziņā tas bija laiks veselīgām pārdomām – vīrišķības skola ar salšanām un bezjēdzīgām stāvēšanām pirms vakara pārbaudēm, šaušanām un nakts apmācībām. To varēja izturēt. Jebkurā situācijā mēs atradām izeju, nevienu brīdi neradās doma, ka kāds var mūs salauzt. Faktiski tāda situācija arī nedraudēja. Tajā laikā nebija izteiktas ģedovščinas. Varu teikt, ka armija mani sakārtoja.

Pēc dienesta atgriezos, lai strādātu un turpinātu mācības. 1970. gadā pabeidzu konservatoriju pie Ludmilas Pismennajas, ar kuru attiecības bija ļoti cilvēciskas. Viņa mīlēja Jāzepu Vītolu, Alfrēdu Kalniņu un kaut kādā veidā tas arī man ir pielipis. Neilgu laiku strādāju Rīgas pilī, kur mākslinieciskais vadītājs bija ļoti erudīts bērnu koru diriģents ar Ļeņingradas konservatorijas izglītību Niklāvs Dūze. Viņam bija vienreizēji laba sadarbība ar latviešu komponistiem, arī Aldoni Kalniņu, kas rakstīja dziesmas bērnu koriem. Man tika uzticēti pionieru vecuma bērni, mūsdienās tas būtu 5.–9. klašu koris. Pārsvarā meitenes. Divus trīs gadus pastrādāju, diriģēju šo kori arī studiju beigšanas eksāmenā. Pēc tam sākās periods, kas saistīts ar brāļiem Kokariem – viņi man bija milzīgas autoritātes. Ļāvos un piekritu nomainīt viņus Emīla Dārziņa zēnu kora vadīšanā. Imantam abi dēli mācījās Dārziņskolā, ar viņa sievu Edīti bijām ilgstoši kolēģi, taču nevienā brīdī man nav ienācis prātā uzrunāt brāļus kaut kā familiāri. Tas ir vesels laikmets mūzikā.

Ar Imanta vīru kori "Dziedonis" bija iespēja koncertēt Leipcigā. Savām jaunekļa acīm pirmoreiz ieraudzīju slavenā Baha mājvietu un īstus vācu kora puikas, kas profesora Erharda Mauersbergera vadībā laipni atļāva piedalīties mēģinājumā. Abi ar Edīti Kokari paņēmām sānsoli, skatījāmies mēģinājumu un bijām satriekti, cik lietišķi, bez kādām emocijām viņi dziedāja Baha motetes, ar tādām zināšanām un tradīciju pārzināšanu. Ar ko tad zēnu koris atšķiras? Ja gribam likt puikas kopā ar vīriem, nav gluži tā, ka jebkuru jauktā kora dziesmu var dziedāt arī zēnu koris. Visu mūžu esmu skatījies, lai var labi parādīt pirmās balss skanējumu. Zēnu koris atšķiras no sievām ar savu vienreizējo tembrālo krāsu. Ja zēna balsi nodzen lejā, skanējums nav nekāds īpašais.

Savas darbības sākumā saskāros ar milzīgu pretestību, jo skolu koros zēniem vēl nemācīja izmantot galvas reģistru. Partitūras lasīšanu mācījos pie Jēkaba Mediņa, kurš ļoti daudz stāstīja par zēnu kora lietām, viņš jau faktiski arī ir rosinātājs, lai Rīgā būtu zēnu koris. Bija ļoti iespaidojies no Maskavas Svešņikova zēnu kora dziedājuma. Mediņš bija pārliecinājies, ka spēks zēnu korī ir diskantos, bet viņam bija arī ļoti strikti uzskati par tesitūrām. Nedrīkstēja vest zēna balsi uz leju mazajā oktāvā.

Puiku labā īpašība ir tā, ka viņi prot pieņemt arī labas lietas un tiekties uz labiem paraugiem. No vienas pelēkas balss solo skolotājas var brīnumu lietas izdarīt. Mums bija teiciens – izvilkt balsis. Saliedēti strādājām kopā ar manām pirmajām kolēģēm – skolotāju Vilmu Arseņjevu, Hildu Jankovsku un Edīti Kokari. Mums bija kopīga vienošanās, ka jāmēģina katrā puikā saskatīt, vai viņā nav diskanta iespēju. Vienmēr esmu rūpējies, lai pirmā balss būtu spilgta. Tikai ar to mēs varam atšķirties. Sākums bija ļoti iedvesmojošs, un mūsu kompānija noturējās ļoti ilgi. Patlaban gan tikai Anita Šalha palikusi no pirmās komandas.

2009. gada "Mūzikas Saules" otrajā laidienā lasiet Lienes Jakovļevas sarunu ar Jāni Erenštreitu kā Rīgas Doma kora skolas direktoru, kas īstenojis dzīvē sapni par Latvijas kontekstā principiāli jaunu skolas paradigmu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!