Foto: DELFI
Svētdienas, 1.maija pēcpusdienā topošās Nacionālās bibliotēkas ēkas iecerētās sarīkojumu zāles neapdarītajās sienās tika ierīkota un apdzīvota skatuves telpa, lai fonds "Viegli" plašākai publikai prezentētu dziesmu albumu ar Imanta Ziedoņa vārdiem, kas tā arī saucas – "Viegli". Tā nu Latvijā žanrs, ko varētu nosaukt par nometnes ugunskura kopāmuzicēšanu, iestādīts dobītē, kur to līdz šim nav ierasts redzēt.

Imanta Ziedoņa fonds "Viegli", kas tapis uz domubiedru grupas "Mazā kavalērija" pamatiem, ir visai raiba ļaužu kopa – uzņēmēji, mūziķi, studenti, utml, - kurus, kā izskatās, vieno drudžains entuziasms un pamatīga cieņa pret dzejnieka Imanta Ziedoņa daiļradi un personību.

"Delfi" jau vēstīja, ka jaunajā albumā iekļautas 10 dziesmas, kuru mūzikas autori ir Renārs Kaupers, Raimonds Gusarevs, Māra un Jānis Holšteini, Kārlis Kazāks un Jānis Strapcāns. Spriežot pēc neviltoti grandioziem biežajiem aplausiem un ovācijām, atklāšanas pasākums sajūsmināja īpaši ielūgto publiku, kurā vidēja politiķi, kultūras darbinieki, uzņēmēji, un citi tā tipa cilvēki, kurus mēdz ielūgt uz smalkiem kulturāliem pasākumiem.

Albuma stiprā puse ir tā "nometnes ugunskuru muzicēšanas" žanriskajā viengabalainībā. Acīmredzot, "Mazās kavalērijas" aktivitātes, sakopjot dabas objektus, un tām tik ļoti piedienošā sēdēšana pie nometnes ugunskura ("vieglieši" līdzšinējās intervijās medijos nav slēpuši tiešu ietekmi no Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupas rituāliem septiņdesmitajos), radījusi vieglu un organisku fonu tādas mūzikas radīšanai, kurā savstarpēji spēlējas dažādi akustiski instrumenti un daudzbalsīgums –modernajā popmūzikā aizmirstie mākslinieciskie paņēmieni, kuri tik ļoti piestāv improvizācijām pie nometnes ugusnkura.

Pie ugunskura tā notiek. Te ieskanas ģitāra, akordeons, blumīzeris, te vijole, tie kāds iegrabina perkusijas (pasākumā bibliotēkas ēkā vēl palīgā nāk ksilofons, sintezators, ukulele), te savstarpēji saspēlējas vīrieša un sievietes balss, te divi čaļi aizvirpina vokālus katrs savā virzienā. Smeldzīgi, skaisti un ļoti mīļi. Nav brīnums, ka "viegliešu" sajūsma pašiem par sevi dažbrīd pat liekas pārāk uzkrītoša un kaitinoša. Nedrīkst pārmest cilvēkiem vēlmi izbaudīt jūsmu par kaut ko, kas pie viņiem, iespējams, ilgi nācis līdz atnācis.

Kaupera nepārspējamais konferansjē talants bija puse no uzvaras. Veikli sajūtot, ka, visticamāk, daļu publikas var sakaitināt "viegliešu" eksaltētā pašjūsmināšanās, un nevilšus radīt jautājumu, ar kādām tiesībām te daži sprukstiņi privatizē Ziedoni, Kaupers jau koncerta sākumā atbruņojoši atsaucās uz Ziedoņa pirms gada par "viegliešu" aktivitātēm teikto: "te viss ir sankcionēts".

Pusuzceltās konferenču zāles karkasa skatuves paaugstinājums tika apdzīvots, iekārtojot skatuves telpu ar paklājiem, abažūriem, tējas galdu, šaha galdiņu, kurā Kaspara Zvīguļa konsultētās mizanscēnas izspēlēja ne tikai dziesmu izpildītāji, bet pārējie "vieglieši", ieskaitot namatēvu – Nacionālo būvnieku apvienības vienu no bosiem Māri Saukānu. Viens no gaumīgākiem un neuzkrītošākajiem biznesa un kultūras saskarsmes piemēriem pēdējos gados, kuru it sevišķi respektablu padara tas, ka uz albuma nav nekādu "RBS Skala" vai citu "mīļo sponsoru" logo. Apsveicama noturēšanās džentlmeņa goda kodeksa robežās.

Ļoti gaumīgs humors pasākuma režijas līnijā uzplaiksnīja Kaupera uzaicinājumā publikai dziedāt līdzi dziesmu "Mazā bilžu rāmītī", kas pēc pāris inscinētiem aprāvieniem no sērijas "ai, nesanāca" uzvirmoja skatītāju sēdvietās iefiltrētā "Kamēr" balsu šalkās, kas kļuva arvien varenākas, varenākas, līdz kulminēja korim, dodoties uz skatuvi un sadziedoties ar mūziķiem.

Albuma un tā atklāšanas pasākuma mākslinieciskās kvalitātes bija brīnišķīgas. Bet vai to var teikt par ideoloģisko pusi?

Simboliskā kārtā tieši šajās dienās visai līdzīgu projektu prezentēs Latvijas pagrīdes mūzikas aprindas – tiem tapis albums "Strāvoklis" ar Raiņa tekstiem. Kā lai te nevelk paralēles ar mūžīgo dihotomiju starp "safrizētiem bītliem un mežonīgajiem rollingstouniem", "pārtikušo Pikaso un postā grimstošo Modiljāni", vai – pavisam daudzslāņaini ironiskā kārtā šodienas divu mūzikas albumu stāstam tuvo Rūmnieka un Miglas romānā par Čaku aprakstīto "Grāmatu drauga" konservatīvo latviešu dzejas antoloģiju iepretīm "Zaļās vārnas" iecerētajam dumpīgajam izdevuma variantam.

Vai "vieglieši" nav pārāk, kā lai to maigāk pasaka, "safrizēti", lai privatizētu tiesības uz Ziedoni un nometnes ugunskura sajūtām? Šādas sajūtas it sevišķi pastiprinājās, kad pasākuma laikā "Delfi" fotogrāfam tika mēģināts norādīt, ko drīkst, ko nedrīkst bildēt, bet kāds pārcentīgs "viegliešu" marketinga speciālists izlēma paskaidrot šī raksta autoram, par ko būtu jāraksta pasākuma apskatā, kuru jūs pašlaik lasāt.


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!