Šī ir nākamā saruna sērijā "Viens no 90", kas LNSO 90. dzimšanas dienas rudenī top, portālam "Delfi" sadarbojoties ar LNSO. Tajā aicinām iepazīties ar dažiem no LNSO talantīgajiem mūziķiem, viņu ikdienas priekiem, blakusprojektiem, hobijiem un interesēm.
Diktators un diplomāts
Marija Leščinska: Kā tu nokļuvi LNSO?
Jānis Semjonovs: No 2006. gada es spēlēju "Sinfonietta Rīga". 2009. gadā atnāca visiem zināmā krīze un "Sinfonietta Rīga" pūtēju algas samazināja par 70 procentiem. Līdz ar to loģiski bija divi ceļi – vai nu pamest profesiju, vai meklēt vēl kādu darbu. Esmu viens no tiem, kam paveicās. Togad tika izsludināts konkurss uz fagotu grupas koncertmeistara vietu LNSO, un es šajā konkursā uzvarēju.
ML: Kā orķestris šo gadu laikā mainījies?
JS: Kad sāku darbu orķestrī, par galveno diriģentu kļuva Karels Marks Šišons. Jau iepriekš viņš bija devis mājienus tābrīža orķestra direktoram Intam Dālderim, ka nepieciešama spēku maiņa jeb mūziķu nomaiņa, kas atbilstu Eiropas kvalitātēm, izpratnei par skaņu, intonāciju un ansambļa spēli.
Bija vecāka gadagājuma kolēģi, kas vairs neatbilda izpratnei par mūsdienu orķestra spēli, tie vai nu aizgāja izdienas pensijā, vai arī viņiem palūdza aiziet. Un tika izsludināts konkurss uz brīvajām vietām. Dabūju darbu gan es, gan vesela virkne manu lielisko kolēģu – mežradznieks Artūrs Šults, obojists Egils Upatnieks, trompetists Jānis Porietis un vēl virkne kolēģu, ar kuriem man tagad liels prieks strādāt kopā.
ML: Tas bija lielu pārmaiņu laiks. Kā bija piedzīvot to visu no iekšpuses?
JS: Šišona periods mums asociējas ar ļoti stingrām prasībām, stingru disciplīnu. Manā izpratnē Karels Marks Šišons ir diktatora tipa diriģents, kas, no vienas puses, mums šajā puslodes daļā, Austrumeiropā, ir asinīs. Ar šādiem diriģentiem spēlējam daudz labāk. Jau no krievu laikiem esam pieraduši, ka mums priekšā stāv diktators, kas ar pātadziņu rāda, kā vajag. Un, līdzko kaut kas nav labi, uzreiz aptur. Iespējams, tas tāpēc, ka mums nav bijušas tik spēcīgas kamermuzicēšanas tradīcijas, kas orķestrī ir ļoti būtiskas. Svarīgi, lai mēs paši būtu vienots organisms, kas spēlējot cits uz citu ļoti uzmanīgi skatās un reaģē, bet diriģents tikai uzbur kopējo ainu un runā par mākslu. Nevis diriģents ir kā bērnudārza vadītājs, kas visu nosaka. Tomēr Šišons lielā mērā bija ar diktatorisku pieeju. Bet viņš bija arī ļoti prasīgs pret kvalitāti, uzskatu, ka viņa laikā orķestris pieslīpēja savu skanējumu, uzlaboja sniegumu. Mums bija arī starptautiski atzīti koncerti, turnejas ar Elīnu Garanču. Šis laiks orķestrim noteikti nāca par labu.
ML: Un kā ir strādāt ar Andri Pogu?
JS: Andris ir cita veida diriģents. Šišons diktēja noteikumus orķestrim, savukārt Andris ļauj tam muzicēt un attīstīties. Viņš ir demokrāts. Prasīgs, bet tajā pašā laikā diplomātisks. Viņš neuzspiedīs savu viedokli. Ar Andri ir ļoti liels prieks sadarboties. Orķestrī nav jūtams tāds stress, kāds bija Šišona laikā, tomēr kvalitāte arvien ir laba. Mēs aizvien vairāk kļūstam kā tāds liels kameransamblis. Tas man ļoti patīk.
ML: Vai tas nozīmē, ka, tavuprāt, ideāls simfoniskais orķestris spēlē kā liels kameransamblis?
JS: Jebkurā orķestrī ideālais muzicēšanas modelis ir kamermuzicēšana – mēs esam ļoti jūtīgi, vērojam un ļoti ātri reaģējam uz to, ko dara kolēģi. Diriģents ideālajā variantā nemaz nav vajadzīgs. Viņš tikai dod lielās idejas, velk dziļumos, nevis taktē katru takti. Tas nozīmē, ka, spēlējot fagotu, es skatos gan uz čelliem, gan vijolēm, pārzinu skaņdarbu, partitūru, mēs viens otru papildinām. Visu laiku skatāmies apkārt, jo akustisko īpatnību dēļ dažreiz skaņa atnāk vēlāk. Manuprāt, LNSO attīstās šajā virzienā.
"Būt vai nebūt" robeža
ML: Tev pašam ir ļoti dažāda orķestru pieredze – vai darbi "Sinfonietta Rīga" un LNSO viens otru papildina?
JS: Man ir paveicies, ka varu spēlēt abos orķestros, man visu laiku jābūt ļoti labā formā. Apgūstu ļoti plašu skaņdarbu spektru. Simfoniskajā orķestrī galvenokārt spēlē romantisma mūziku, retāk mūsdienu mūziku un ļoti reti klasicismu un baroku. To savukārt daudz vairāk spēlē kamerorķestrī – klasicisms, baroks, mūsdienu mūzika. Maestro Normunds Šnē, kas ir orķestra vadītājs, ļoti deg par mūsdienu mūzikas skaņdarbiem, tie viņam labi sanāk.
Cita lieta ir nemitīgā skraidīšana starp abiem darbiem, kas nebūtu iespējama bez manas brīnišķīgās sievas Jūlijas un bērnu atbalsta. Tā tomēr nav normāla prakse. Vajadzētu būt tā, ka es strādāju un esmu lojāls tikai vienam orķestrim, nevis nemitīgi esmu spiests salāgot grafikus. Tas ir liels stress. Diemžēl saistībā ar atalgojumu tā ir nepieciešamība. No malas jau izskatās ļoti skaisti – aizej uz darbu baltā kreklā vai frakā, apsēdies uz skatuves, smalki, nesmērējot pirkstiņus, un spēlē. Pūst vai vilkt lociņu, vai tad tas ir smags darbs? Bet zem tā ir sešpadsmit izglītības gadi, darbs no rīta, vakaros, brīvdienās, bieži arī atvaļinājumā, jo, atgriežoties no atvaļinājuma, jau ir jābūt formā. Ir izbraukumu koncerti, no kuriem atgriežamies mājās naktī. Mēs jau nemācāmies nošu tekstu mēģinājumu procesā. Mēs nākam gatavi. Ar to atšķiras amatiermāksla no profesionālās. Mums katru nedēļu ir jauna programma, gadās arī divas. Tie ir seši jauni skaņdarbi nedēļā.
Esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā varēs dzirdēt par kādām mūziķu aktivitātēm šajā jautājumā, jo profesionālā mūzikas māksla šobrīd ir pilnīgā haosā un nesakārtota, nav noteiktu mērķu.
ML: Tev ir arī trešā darbavieta – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija.
JS: Galvenokārt esmu šeit, jo man ir bezmaksas sporta zāle un autostāvieta centrā. (smejas) Alga ir atsevišķs stāsts, esmu pārliecināts, ka tuvākajā laikā varēs dzirdēt par kādām mūziķu aktivitātēm šajā jautājumā, jo profesionālā mūzikas māksla šobrīd ir pilnīgā haosā un nesakārtota, nav noteiktu mērķu. Kamdēļ ir 140 mūzikas skolu ar profesionālu ievirzi? Kamdēļ ir astoņas mūzikas vidusskolas ar profesionālu ievirzi? Ir tikai četri simfoniskās ievirzes orķestri. Kam tiek gatavoti šie jaunie mūziķi, ja pēc tam, uzzinot atalgojumu – 520 eiro mēnesī par 16 mācību gadiem, darbu no rīta un vakarā, brīvdienās, spiedienu galvā no pūšanas, viņi izvēlas to nedarīt. Profesija? Aizmirsti! Hobijs jā, bet darbs nē. Būsim godīgi, par mūziķi nevar kļūt katrs – ir vajadzīgas tehniskās spējas, muzikalitāte un īpaši talants, ko Dievs kādam ir devis vairāk un kādam mazāk. Bet es jūtu, ka tuvākajā laikā šis jautājums tiks aktualizēts, jo šobrīd tas jau ir sasniedzis izdzīvošanas robežu – būt vai nebūt augsti kvalitatīvai profesionālai orķestra mūzikai Latvijā.
"Džeki, es taisu orķestri!"
ML: Kā tu izvēlējies šo profesiju un savu instrumentu – fagotu?
JS: Bērnību pavadīju skaistā pilsētā Ainažos, pie jūras. Un blakus bija vēl viena pilsētiņa – Salacgrīva, kurā bija mūzikas skola. Ainažu pamatskolā tika veidots pūtēju orķestrītis, uz skolu atbrauca mans bijušais pedagogs, nu jau nelaiķis Pēteris Melnis un teica: "Džeki, es taisu orķestri, kurš grib spēlēt?" Mans draugs teica, ka grib spēlēt klarneti. Man nebija ne jausmas, kas tas tāds vispār ir, bet es teicu, ka arī gribu spēlēt klarneti. (smejas) Un tā es sāku spēlēt. Vēlāk gan vecāku, gan pedagogu ietekmē tiku virzīts tālāk mūzikā – skolā man bija labas sekmes, daudz kas padevās. Lai gan, godīgi sakot, pats īsti nezināju, vai tiešām man vajag nodarboties ar mūziku.
Ja vēlies būt labs mūziķis, mūzika jāmācās kā arods, jāiet dziļumos.
Pēc tam mācījos mūzikas vidusskolā pie pedagoga Ulda Plēpja, kurš nu kopā ar savu sievu, lielisko čellisti Agnesi Rugēvicu, ir Bergenā. Viņš man iemācīja strādāt un to, kā tas ir – būt par mūziķi. Ja vēlies būt labs mūziķis, mūzika jāmācās kā arods, jāiet dziļumos. Un tad es Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā arī dzīvoju no agra rīta līdz vēlam vakaram, aizgāju tikai izgulēties slavenajā Lietišķās mākslas vidusskolas dienesta viesnīcā "Baltā kaza" Ēveles ielā, kur tā gulēšana bija tāda kā bija. Jo māksliniekiem jau parasti tieši naktī nāk mūzas.
ML: Vai vidusskolā vēl spēlēji klarneti?
JS: Jā. Arī Mūzikas akadēmijā pirmajā kursā iestājos pie klarnetista Ģirta Pāžes. Bet tas jau bija laiks, kad jutu, ka kaut kas nav pareizi ar manu profesijas izvēli. Iespējams, jutu, ka man tajā trūkst perspektīvas. Lai gan, ja tā drīkst teikt, biju viens no labākajiem tālaika jaunajiem klarnetistiem. Kopā ar Gunti Kuzmu un Mārtiņu Circeni parasti sacentāmies konkursos.
Tad pēkšņi iedomājos, ka perspektīvas ziņā labāks būtu fagots, ar ko tuvāk iepazinos tikai akadēmijā. Redzēju, ka fagotistu ir ļoti maz, tā ir brīva niša. Man jau bija pūšaminstrumentālistu fundamentālie pamati – elpa, izpratne par pirkstu koordināciju un skaņas veidošanu. Sapratu, ka, ja veltīšu četrus vai piecus gadus kārtīgam darbam, tā varētu būt laba izvēle.
Līdztekus klarnetes spēlei sāku ar Jāni Rangu Mūzikas akadēmijas pagrabā (lai neviens nezinātu) apgūt fagota spēli. Pabeidzu pirmo kursu kā klarnetists un vasarā nelielas komisijas priekšā noliku eksāmenu, lai otrajā kursā varētu mācīties fagotu. Rudenī tas tika paziņots publiski. Cilvēki domāja, ka Jānis Semjonovs ir drusku kukū. Man jau bija aizrunāta vieta Liepājas Simfoniskajā orķestrī kā klarnetistam. Bet nekas, dzīvot kļuva interesantāk.
ML: Kādi ir fagotisti?
JS: Man šķiet, ka vairākums, tāpat kā pats instruments, ir kalsnas miesasbūves. (smejas) Visi ir ļoti lādzīgi un labi cilvēki. Klarnetisti ir vairāk tādi, kas fīrējas un mēģina kaut kur iefīrēties, arī es kā klarnetists iefīrējos, lai kļūtu par fagotistu. (smejas) Fagotisti ir mierīgāki, nosvērtāki un stabilāki. Jo fagots pats par sevi ir basa instruments, tas, kas mūsdienu grupās ir basģitāra vai bungas. Tas ir pamats, bez kura nekā nav.
ML: Daudz piemini savus pedagogus, bet kāds tu pats esi kā skolotājs?
JS: Man galvenais, lai students saprastu, kāpēc viņš dara to, ko dara. Svarīgi, lai students man spētu pateikt, kāpēc viņš vēlas spēlēt fagotu. Lai izprastu, ko tas nozīmē būt par fagotistu Latvijā. Skaidroju šo ērkšķaino ceļu, kas ved pie skaistajām mūzikas zvaigznēm. Kādi ir profesijas pienākumi, arī atalgojums. Lai pēc tam nebūtu tā, ka viņš īstenībā būtu gribējis mācīties vai strādāt kaut ko citu.
Dzirdēt, kā cilvēki runā
ML: Vai starp dažādajiem darbiem sanāk arī atpūsties? Kas tev ir atpūta?
JS: Man ir brīnišķīga ģimene – superīga sieviņa un divi superīgi bērni. Dēlam ir pieci gadi un meitiņai pieci mēneši. Man ir atpūta ar viņiem, lai gan pēdējos piecus mēnešus guļu mazāk. (smejas) Katrs smaids, kas ir mājās, man dod spēku. Mūziku gan mēs mājās pārāk bieži neklausāmies, arī televizoru neskatāmies, cenšamies pavadīt laiku sarunās. Vai arī ārā – piemēram, tīrot sniegu kā tagad. Reizi nedēļā ar LNSO kolēģi fagotistu Reini Burkinu spēlējam badmintonu telpās.
ML: Vai ir tā, ka mājās gribas atpūtināt ausis no mūzikas?
JS: Mūziku es tiešām klausos reti, un, ja klausos, tad lielākoties darba vajadzībām, lai dzirdētu, kāds skaņdarbs man būs jāspēlē. Arī mašīnā es klausos Latvijas Radio 1. Man patīk dzirdēt, kā cilvēki runā. No rītiem bieži klausos raidījumu "Kā labāk dzīvot?" Ļoti izzinošs raidījums! Ja ļoti daudz klausos mūziku, man tā sāk apnikt. Un tad strādāt ir grūti. Protams, ir arī kretīniskais profesionālisms – es pat nezinu vairs, kā ir, kad cilvēks vienkārši klausās orķestri. Es uzreiz analizēju, kāds ir balanss, kāda intonācija, kas par skaļu, kas pārāk klusu.
ML: Vai nav tā, ka vieglāku mūziku vienkāršāk klausīties?
JS: Protams! Basģitāra, klavieres, bungas, tas man patīk. Lai gan arī tur, ja dzirdi, ka kāds mokās un nepareizi dzied, pašam sāk kakls sāpēt. (smejas) Bet man patīk popmūzika un rokmūzika. Tādas vienkāršas, iespējams, pat banālas balādes. Laikam esmu tāds vienkāršs cilvēks, laukos audzis. Mani aizkustina vienkāršas, sentimentālas harmonijas. Man patīk vienkāršība, bet nepatīk prastums.
ML: Tad jau Latvijas Radio 3 "Klasika" neklausies?
JS: Ļoti reti, vairāk, lai dzirdētu profesionāļu viedokli par kādu koncertu. Mūzika man ir visapkārt, tas ir dzīvesveids. Tas ir ļoti skaisti, bet paņem arī lielus enerģijas resursus. Piemēram, nemitīgs elpas atbalsts (spēlējot visu laiku, ir saspringtas presītes sajūta), nepārtraukta intonēšana, izmantojot elpas atbalstu, telpu mutes dobumā, kā arī galvas rezonatorus. Mums uz spēles tīrskanību jāreaģē momentāni! Uz skatuves esam maksimāli koncentrēti. Nogurums pēc koncertiem mēdz būt patiešām liels. Ir kādi pieci koncerti, ko es vēl joprojām atceros, kad man pašam koncerta laikā skrējušas tirpiņas. Tādi bijuši gan ar LNSO, gan ar "Sinfonietta Rīga".
ML: Kas ir tava darba skaistākā daļa – šie koncerti?
JS: Vislabākā sajūta ir, ejot nost no skatuves, kad es jūtu, ka cilvēkiem ir paticis, zālē skan aplausi. Pēc tam tā pamazām beidzas, kad tu ej uz ģērbtuvi un kārto instrumentu. Reizēm vēl turpinās, kad izeju ārā no koncertzāles un satieku klausītājus. Tad ir labi padarīta darba sajūta, kad saproti, ka esi iekrāsojis kāda cilvēka dzīvi.
