Foto: David James Swanson
Par ko man tiešām ir žēl – 2005. gadā es vēl nezināju, kas ir "The White Stripes", un uz viņu koncertu "Sapņu fabrikā" nebiju. Toties nepilnus pēdējos desmit gadus neskaitāmas reizes esmu pavadījis vairākas stundas, pētot bezgalīgi daudz video, audio un teksta gan par "The White Stripes", gan pašu Džeku Vaitu. Daudzējādā ziņā viņš šobrīd ir ietekmīgākais cilvēks rokmūzikā. Trešdienas vakarā bija iespēja viņu redzēt Rīgā, salīdzinoši ļoti nelielā koncertzālē.

Īsi rezumējot, Vaita koncerts bija ļoti kvalitatīvs un profesionāls. Pavadošo sastāvu, protams, veido izcili mūziķi, kuru sniegumu nav ne mazākās jēgas apšaubīt. Skatuves iekārtojums, gaismu programma, visi iespējamie sīkumi pārdomāti un atstrādāti līdz pēdējai detaļai. Vaits joprojām ietur savu ekscentrisko stilu attiecībā uz koncertu norisi, kas ietver šķietami absurdas un "nerentablas" nianses, piemēram, koncerts tiek apskaņots ar senu analogo pulti, visi skatuves tehniķi staigā apkārt stilīgos, vecmodīgos tērpos un tā tālāk.

Neko citu gan arī nevarētu gaidīt, jau kopš savas karjeras sākuma Vaitu raksturo mistiska un mītiska polaritāte, proti, no vienas puses, viņš ir zināms kā nevaldāmi jaudīgs, histēriski eksplozīvs mūziķis, kura tehniskās virtuozitātes trūkumu aizstāj atdeve un enerģija, no otras puses – viņš ir konceptuālists, veiksmīgs biznesmenis un aprēķinātājs, kuram ir svarīgs imidžs, atmosfēra un stils.

Tā ir intriģējoša kombinācija, ne velti pastāv grandiozs Vaita personības kults, kura sekotāji var stundām ilgi diskutēt par viņa noslēpumaino privāto dzīvi vai neparasto pieeju mūzikas ierakstiem.

Lūk, viena no viņa firmas zīmēm ilgstoši bijusi atsacīšanās no komforta – vai tā būtu apšaubāmas, grūti uzturamas tehnikas izmantošana vai koncerti bez iepriekš izstudēta dziesmu saraksta, kam jārada klātbūtnes un notikuma sajūta. Muzikāli tas visspožāk atbalsojās "The White Stripes" laikā, kas, starp citu, izcili iemūžināts filmā "Under Great White Northern Lights", taču arī jaunākais albums "Boarding House Reach" kopumā atzīts par "drosmīgu". To caurvij kontroversāli hiphopa, elektroniskās mūzikas un citu Vaitam šķietami neraksturīgu mūzikas žanru elementi, grūti kategorizējamas skanējuma manipulācijas un dažnedažādi muzikāli triki. Vienlaikus tajā tomēr netrūkst arī Vaita izteiksmīgajā rokrakstā veidotie ģitāras rifi un solo.

Interesanti, ka Rīgas koncerta dziesmu sarakstā (un tas tiešām joprojām katram koncertam šajā turnejā ir atšķirīgs) "The White Stripes" materiāla bija vairāk nekā jaunā albuma dziesmu. Lai arī kopš "Boarding House Reach" izdošanas pagājis jau vairāk nekā pusgads, man joprojām grūti formulēt viedokli par to. Nespēju tikt pāri sajūtai, ka šis (un arī abi pārējie solo albumi) tomēr ir tikai atblāzma no "The White Stripes" izcilības, lai vai kā arī censtos no šādas sajūtas izvairīties – jo tā domāt taču ir muļķīgi, vai ne. Tomēr visus solo albumus vieno jau labi pazīstamais, noslīpētais ģitāras tonis, katram albumam ir viens singls, kas balstīts primitīvā, efektīvā ģitāras rifā, otrs singls ir par mīlestību, visi videoklipi veidoti ieturētā stilā. Kopā tas viss man rada pārlieku aukstu un pārdomātu, noslīpētu iespaidu. Stāsti vēsta, ka jaunā albuma materiālu Vaits esot sākotnēji rakstījis pieticīgā dzīvoklī Nešvilā, nošķirts no ārpasaules, bez mobilā telefona, izmantojot neparastas metodes gan tehniski, gan idejiski. Vēlāk gan studijas ierakstos piedalījušies vairāk nekā 20 sesijas mūziķi.

Citiem vārdiem sakot – Vaita uzburtā mistika liek domāt par nebeidzamu radošumu, un tas tik tiešām redzams bezgalīgi pārsteidzošajās detaļās, taču centrā tam visam galu galā ir pats Vaits ar savu ģitāru. Un kaut kas šajā brīdī sāk nešķist pareizi, jo viņa ģitāras solo tomēr izklausās vienveidīgi, viņa kustības izskatās automātiskas, par spīti tam, ka komunikācijā ar pavadošo sastāvu šķietami netrūkst improvizācijas. Vienā brīdī rodas sajūta, ka Vaits ir vienkārši noguris no paša uzbūvētās pasaules svara, ka visus mehāniskos trikus neattaisno emocijas, kuras galu galā, manuprāt, tomēr ir rokmūzikas pamatā. Trūkst jaudas visa šī šarmantā teātra centrā, un līdz ar to viss kopumā kļūst mazāk interesants.

Daži cilvēki, kuru viedoklim par mūziku uzticos, koncertu slavēja. Citi paspējuši izteikt līdzīgas sajūtas tām, kas radās man. Teorētiski nav jau arī nekāds grēks šāda mēroga mūziķim garas turnejas laikā kādu koncertu nospēlēt ar mazāku piepūli – un gaidīt izcilu sniegumu katrā pieturas punktā ir muļķīgi no klausītāja puses. Taču tāds pats iespaids man radās, viņu redzot arī iepriekšējās turnejas laikā "Opener" festivālā. Lai vai kā, zināma daļa publikas noteikti jutās priecīga par to vien, ka iespējams dzīvajā dzirdēt "Seven Nation Army". Arī tas ir saprotams, jo šī un citu Vaita hitu efekts ir neapšaubāms un acīmredzams.

Foto: Publicitātes foto

Tomēr uz mani tas viss kopā atstāj aizdomīgu iespaidu – visa Vaita pasaule šobrīd šķiet pārāk glīti noformēta, visi pārsteigumi – izrēķināti, visa mūzika kopā – pārāk glīti sapakota, pārāk ērti pielietojama. Modelis strādā, koncerts ir izpārdots. Un tas pārāk krasi atšķiras no tā Džeka Vaita, kas "White Stripes" laikā katru dziesmu spēlēja tik izmisīgi, it kā tā būtu viņa pēdējā iespēja (tāda sajūta, starp citu, bija "Son Lux" koncertā Ventspilī pirms nedēļas). Tagad trūkst dzīvības, trūkst aizrautības, trūkst – varbūt – nepieciešamības pēc šīs mūzikas pašam tās autoram.

Te vēl varētu sākt apcerēt to, ko darījuši citi mūzikas ģēniji, kas nav paspējuši nomirt 27 gadu vecumā, bet sasnieguši, piemēram, Vaita šī brīža 43, jo galu galā – cik ilgi dzīvosi, noliedzot komfortu? Un cik muļķīgi būtu gaidīt, ka kāds cilvēks 20 gadus no vietas dzīvotu nemainīgi. Bet tie jau ir citi temati.

Labā ziņa tomēr ir tā, ka tepat Latvijā šogad gaidāmi vēl vairāki koncerti, uz kuriem vērts iet un pēcāk spriest, analizēt, priecāties un strīdēties, – Maks Demarko un "Jungle", piemēram, jau pavisam drīz.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!