Skotu grupa "Simple Minds", protams, nav joprojām pie mums nesagaidītie "The Cure", "U2", "New Order", "OMD" vai Latviju arī šogad kārtējo reizi aplaimot gatavie "Depeche Mode", bet galveno un atcerēšanās vērto astoņdesmito gadu britu inteliģentās popmūzikas zvaigžņu simtnieka spēlētāju sarakstā viņi noteikti ir. Ar šādu domu arī devos uz koncertu.
Grupā kopš pirmsākumiem ir dziedātājs Džims Kerrs un ģitārists Čārlijs Barčils, kuri ir draugi kopš bērnības. Abu saskanīgais tandēms popzvaigznes pat neatgādina – ja neņem vērā Kerra apbrīnojamo līdzību ar spriedzes filmu aktieri Brūsu Villisu, tad viņi izskatās pēc parastiem jebkādas nebūt ne publiskas profesijas pārstāvjiem – par Barčila piederību skatuves mākslinieka statusam liecina vien viņa žilbinoši baltie zobi, kuri iespīdas itin bieži kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņš vienīgais no mūziķiem nedzied fona vokālu un tādējādi seju nekad neaizsedz mikrofons.
Koncerts pēc astoņdesmito gadu populārās klasikas un mūsdienīgas elektronikas iesildošā fona mūzikas kokteiļa sākas ar vienu no pēdējo gadu dziesmām – "Broken Glass Park", kas tikpat kā nevienam nav zināma, un ļauj baudīt vismaz satikšanās prieku.
"Waterfront" ievadošā panciski (no turienes arī viņi nākuši kā bezmaz vai jebkurš no britiem septiņdesmito beigās) vienkāršā, tomēr elektroniski precīzā basa līnija jau ir kas pazīstamāks – hitu parāde ir sākusies.
Ieskanoties kārtējās dziesmas instrumentālajam ievadam, Džims pirmo reizi koncerta laikā paziņo tās nosaukumu – "All the Things She Said" un drusku pat, šķiet tā kā pavērš mikrofonu pret publiku, jo tik pilnā "Palladium zālē tagad vajadzēja skanēt vētrainām ovācijām – pasaulē tā ir otrā atpazīstamākā "Simple Minds" dziesma.
Reakcijas nekādas – nav šaubu, ka angļu valodu saprot vai katrs no klausītājiem, jo latviešiem nav tā lielās nācijas lepnuma un slinkuma kā francūžiem, itāļiem vai spāņiem, kuru liela daļa iztiek tikai ar savu valodu – mēs tomēr paklausīgi esam mācījušies svešvalodas, jo iespēja labi saprasties ar ārzemniekiem lielajos pārmaiņu laikos astoņdesmito un deviņdesmito gadu vidū šķita pirmais solis uz pārticību.
Un "Simple Minds" vidējais klausītājs Latvijā ir apmēram tāds – veiksminieks vidējos gados, kurš savu vietu dzīvē atradis tieši deviņdesmit gadu sākumā vai vidū, toreiz daudz klausoties "Radio SWH", kur vai ik pēc stundas notika "Simple Minds" dziesmas "She's A River" apgūšanas nodarbība. Šobrīd šis klausītājs ir ģimenes cilvēks ar stabilu darbu, dzīvesvietu un ienākumiem, jo biļetes nebija pa kabatai kuram katram. Bet tas savukārt atbilst "Simple Minds" statusam – ja viņi vēl pagājušā gada decembrī Londonā ir spēlējuši koncertu stadionā 19 000 klausītāju, tad biļetes uz koncertu tik mazā vietā ar acu kontakta iespēju (pie skatuves pat nebija nožogojuma, kas "Palladium" uz lielākiem koncertiem tiek uzlikts) pie labākās gribas nevar maksāt tikai 20 eiro.
Bet atbilde uz to, kāpēc publika nereaģēja uz populāras dziesmas nosaukumu, atnāk piedziedājuma laikā – izdzirdot tā melodiju, publika atdzīvojas un rokas ceļas augšup, kaut arī tas notiek pēc Džima aicinājuma, un pat mazliet tā kā saņemas dziedāt līdzi. Latvijā to cilvēku vidū, kuru dzīvē mūzikai ir otršķirīga nozīme, nekad nav bijis izteikti attīstīts albumu tirgus, tāpēc arī nosaukumi atmiņā nav palikuši – tikai melodijas, kas dzirdētas radio.
Vai vēl labāk, ja tajās ir vienkāršas neko neizsakošas zilbes, ko kopš agras bērnības spējīgs dziedāt līdzi pat tāds cilvēks, kurš vēl nezina nevienu valodu. Tāpēc "Simple Minds" koncertā visdedzīgāk tika dziedātas līdzi tieši rindas "He-he-he-hēi ūū-ū-u-ūū-uoūūū"... un "la-la-la-lā, la-la-la-lā" no dziesmas "Don't You" (Forget About Me). Lūk, atbilde, kāpēc mums tik mīļi arī James, Morisejs, Prāta vētra, Kaiser Chiefs – viņi prot uzdziedāt "la-la-la-lā", kas mūsos skan kopš bērnības.
Slavenais hits "Don't You", kas atnesa skotu grupai "Simple Minds" slavu pēc tā skanēšanas populārās 1985.gada tīņu filmas "The Breakfast Club" ievada un beigu titru laikā, patiesībā šķiet kā formula, pēc kuras veidotas visas pārējās grupas dziesmas, jo tā nepārprotami iezīmē "Simple Minds" individuālo stilu. Tāds viņiem nenoliedzami ir – ja Čārlija Barčila ģitāra, Džima Kerra vokāls un sintezatoru iespēles katrs atsevišķi nav tik unikāli lielumi kā Džimija Hendriksa ģitārspēle vai "The Cure" dziedātāja Roberta Smita balss, tad nekļūdīgi atpazīstama ir to kombinācija, kas veido "Simple Minds" skanējumu. Un ja vēl par dziesmām kā lokomotīvēm, tad augstākminētais hits, kas atnesa grupai slavu, starp citu, nemaz nav pašu sacerēts – to uzrakstīja producents Kīts Forsijs un panku krustmātes Nina Hāgenas ģitārists Stīvs Sifs.
Slavenajai filmai paredzēto dziesmu sākumā tika piedāvāts izpildīt jau slavenajiem Braienam Ferijam un Bilijam Aidolam, un par "Simple Minds" veiksmi kļuva fakts, ka abi jau tolaik slavenie dziedātāji atteicās. Simple Minds piekrita un bauda šī soļa nestos augļus joprojām, dara to pēc labākās sirdsapziņas, un tas bija redzams arī Rīgas koncertā, kuru bagātināja apburoša otrā dziedātāja, kas palīdzēja Džimam to sarežģītāko vokālo partiju laikā, kas ar gadiem (tagad Kerram ir 54) kļūst grūtāk izdziedamas.
Divdaļīgā koncerta otrās daļas sākumā viņa pat nodziedāja solo "Kraftwerk dziesmai Neon Lights. Kā viena no "Simple Minds" iedvesmojušajām dziesmām tā savulaik (2001) tika iekļauta tāda paša nosaukuma kaverversju albumā. Koncertā gan izpalika latviešu tik gaidītais "She's A River", kaut jau iztēlojos, kā Džims Kerrs izspēlēs to uz skatuves kā veltījumu savai piedziedātājai, kuras augums ir vijīgs kā upe, un kuras tumšādainajām sievietēm tik raksturīgajai kuplajai matu rotai vienā reizē aizietu uzreiz puspudelīte šampūna.