Reiz gadījās iegrimt nopietnā diskusijā ar kādu savam vecumam pārsteidzoši analītisku sešgadnieku. Mēs runājām par bērnu iedomu draugiem - labvēlīgi noskaņotiem mošķīšiem, izdomātiem mājdzīvniekiem vai izfantazētām vecākajām māsām un tamlīdzīgi.
"Kā tev liekas," es viņam jautāju, "vai pieaugušajiem arī mēdz būt iedomu draugi?"
Viņš mirkli padomāja.
"Jā. Dievs, piemēram."
Un, iespējams, ka mūsdienu sekulārajā Rietumu sabiedrībā tie, kas no sirds tic, daudziem tiešām šķiet esam tādi meža dīvainīši ar balsīm galvā. Tomēr reliģija vēsturiski vienmēr bijis spēcīgs dzinējspēks, tās klātbūtni un sekas mēs sajūtam dažnedažādos veidos, kaut vai - pavisam primitīvi - reizi pa reizei izsaucoties: "Ak, mans Dievs!" Tavs Dievs. Attiecības ar reliģiju ir tik dziļi personīgas un individuālas, ka jau sen skaidrs, ka iesaistīties diskusijās par ticību var beigties vēl krietni nelāgāk kā paužot radikālas politiskās pārliecības vai pat nelokāmi izsakoties par mūžīgi aktuālajiem minoritāšu jautājumiem. Radīt provokatīvu kino par reliģijas tēmu ir tik elementāri, ka daudz lielāku cieņu raisa filmas, kas uzdod jautājumus, nevis piedāvā atbildes un skaidrojumus. Tādas ir arī "2Annu" īsfilmas, kas aplūko reliģiju vīrišķības kontekstā. Labi, bet kāds reliģijai sakars ar vīrietību?
Pirmais, kas ienāk prātā - vecais jociņš par to, ka reliģija ir kā dzimumloceklis. Nav ne vainas, kamēr to nevelk publiski ārā un nevicina visiem sejā. Palūkojoties uz šo apgalvojumu plašāk, šķiet interesanti, ka reliģiju tik viegli iespējams salīdzināt ar seksuālu un varbūt pat perversu dziņu, ko tādu, ko pati reliģija lielākajā daļā gadījumu mēģina noslāpēt un ievirzīt garīguma gultnē. Taču seksualitāte, šajā gadījumā - vīrieša seksualitāte, - mēdz izrādīties spēcīgs konkurents visam dievišķajam. Mūžīgas svētlaimes apsolījums kaut kad tālā nākotnē pret mirklīgu svētlaimi te un tūlīt. Abstrakta mīlestība pret reālu, fizisku kaisli. Arī trijās no izlases īsfilmām mēs varam vērot šīs cīņas dažādas interpretācijas, kur cilvēciskais faktors nostājas pret reliģijas dogmu.
"Dieva vārdā" ir melna humora piesātināts animācijas darbs, kura centrā - stāsts par skumju vīreli un viņa valdonīgo māti, kuri abi dala vienu jumtu - un tas ir kristīga grāmatveikala jumts. Latviskojot nosaukumu no oriģinālā "For The Love of God" tiešs tulkojums izsaucienam būtu sašutis "Dieva dēļ!", kas varbūt atklātu mazliet vairāk ķecerības, ko mums ar līksmu un ironisku nekaunību piedāvā šis mazais kinodarbs. Tas, starp citu, kaut ir kinoskolas produkts, veiksmīgi sevi prezentējis daudzos festivālos, tostarp - Kannās. Pati animācija ir žilbinoša savā mērķtiecīgajā neglītumā, it sevišķi - iezīmējot abus galvenos varoņus: plāni mati galvasvidū, dubultzodi un sviedru lāsītes. Uzkrītoša fizioloģija, kas kontrastē ar ilgām pēc svētuma. Un beigās izrādās, ka arī ilgas pēc Dieva var būt visnotaļ īpatnējas, ja patiešām gribas tam piederēt pilnībā. Ar miesu un dvēseli.
Savukārt "Dievs svētī", vizuāli lieliski nostrādāts darbs ar izcilām gaismu spēlēm, aplūko katoļiem tik bieži piedēvēto divkosību - nespēju sabalansēt augsto morāli ar reālo rīcību. "Lai Dievs Jūs svētī!" - tie ir vienīgie vārdi, kas izskan skaļi, pārējo stāstu nodod attēla plūdums, neatstājot nekādas šaubas par to, kas tad slēpjas aiz šīs mehāniskās cildināšanas. Ja pareiza rīcība nešķiet iespējama, ja iekāre jau darījusi savu, ja sekas nav novēršamas, tad varbūt tās ir iespējams nomaskēt? Piemīlīga metafora, nejauši nolaužot Svētajai jaunavai galvu, ir sākums kāda jauna un uzcītīga kalpotāja ceļam pretī personīgajai ellei. Jo augstākas prasības pašam pret sevi, jo sāpīgāks kritiens, jo grūtāk ieskatīties acīs realitātei, kad sanācis grēkot. Nav jābūt katolim, lai vilktu paralēles ar galveno varoni. Pietiek būt cilvēkam ar vērienīgām profesionālajām ambīcijām un kādu pēkšņu kļūdu, tikai šajā gadījumā liekas, ka priekšnieks ir pārlieku vērīgs un visuredzošs, lai izdotos viņu pārliecināt, ka es jau neko, dzīve vienkārši tāda.
"Un tev būs mīlēt" pieskaras homoseksualitātei piedēvētajai pretrunai ar reliģiju, šoreiz ultraortodoksālā jūdaisma vidē. Ja citas jūdaisma formas pieļauj flirtu ar savu seksualitāti, tādā veidā atbalstot atsvaidzinošu fenomenu - atklāti homoseksuāli orientētus un reliģiskus cilvēkus, kam nav jāatrodas konstantā konfliktā ar gana tradicionāli noskaņotu baznīcu, tad ortodoksālais jūdaisms paliek ciets un nelokāms - puiši ar puišiem spēlēs kariņos, nevis, diespasarg, mīlēsies. Ietvars, kur kāds jauns puisis mēģina "apārstēt" savu homoseksualitāti, ir "Hesder" - Izraēlas programma, kur apvienots militārs treniņš ar padziļinātu reliģijas apguvi - patriotisms savijas ar dievbijību, nospraužot augstu vīrišķības latiņu prasīgā un visnotaļ savdabīgā izpratnē. Puisis pēc labākās sirdsapziņas cīnās, lai tiktu galā ar savām, viņaprāt, nedabiskajām vilkmēm pret vienu no saviem biedriem. Viena no daudzajām metodēm ir telefonsarunas ar organizācijas, kas īpaši radīta, lai "palīdzētu" homoseksuāli orientētajiem pamest tumšo pusi un ieraudzīt gaismu (šī organizācija reāli darbojas Izraēlā un ir gatava arī palīdzēt tiem, kuriem kaiš tieksme masturbēt vai interese par pornogrāfiju). Riskēšu sabojāt pārsteiguma momentu - metodes īsti nenostrādā un puisis nekļūst par dzīvespriecīgu heteroseksuāli, bet centību to darīt viņam nevar pārmest. Filma balstīta uz patiesu stāstu ne vien tādā izpratnē, ka nekā šokējoša šādā rezultātā nav, bet arī tāpēc, ka režisors pats gājis cauri līdzīgai pieredzei. Neticami, bet arī viņš vēl joprojām ir gejs.
Pavisam citās noskaņās ieturēta indiešu īsfilma "Allāhs ir varens". Pat būtiskāka par reliģisko piederību šeit ir atšķirība starp divām kultūrām - rietumnieciskā steiga un apziņa, ka laiks ir nauda, katrs pats savas laimes kalējs un tā tālāk pret indisko laisko un mierpilno paļaušanos uz dzīves ritumu, uzticību sajūtām un liktenim. Divi vīrieši, divas uztveres, divi pretstati. Pasaulē, kam labpatīk musulmaņus krāsot kā agresīvus un fanātiskus, šī ir patīkama atelpa. Jo šeit neadekvātāks šķiet rietumnieks, pie tam veidos, ko mēs visi spējam atpazīt - apjukuma raisītās dusmās. Saprast svešu kultūru bieži nav ne vajadzīgs, ne iespējams. Pieņemt - tas gan būtu pieklājīgi. Un caur šādu piespiedu pieņemšanu notiek mazs brīnums. Sakritība, tauriņa efekts, neticama veiksme - tā teiktu mēs. Tā bija nolemts. Rakstīts - teiktu "viņi". Viegla, gaiša un simpātiskiem sīkumiem piebārstīta filma.
Reliģijas nozīmi dzīvē var skaidrot ar vēlmi pēc morālas tīrības, iedzimtu pārliecību un sazin ko vēl, tomēr visdrīzāk ticību augstākam spēkam nekas neprovocē tik ļoti kā neziņa un bezspēcība nāves priekšā. Rotaļīgu un savā vienkāršībā valdzinošu animāciju par tēmu piedāvā "Nāves gulta: mūzikls" veidotāji. Mirstošs vīrs gatavojas nāvei, izdziedot savu reliģisko nostāju, drošs un bezbailīgs, jo Dievs viņu mīl un gaida, par ko gan viņam raizēties? Nelāgā kārtā māsiņa, kas piegādā maltīti, ir neomā un, kas daudz ļaunāk, - ateiste. Un tā nu viņi metas strīdā - muzikālā duelī, kur abi izdzied savas sajūtas pret Dievu un reliģiju kā tādu. Jūs noteikti šo strīdu jau esat dzirdējuši kādā bārā vai ģimenes saietā. Taču mūzikla formātā tam piemīt grūti raksturojams un grūti aizmirstams šarms.
Atšķirīgu un diezgan tumšu toni ietur mazs eksperimentāls nieciņš "Apustulis" - metaforisks Jēzus dzīves fragmenta atainojums, kas, šķiet, spekulē ar mūslaiku nepieciešamību pēc tiešuma un konkrētības, attiecīgi kādu bībeles epizodi atrādot skarbāk kā ierasts. Varbūt. Varbūt jūs tur saskatīsiet kaut ko pavisam citu.
Cita perspektīva raksturo "Svētlietu tirgotāju", nostalģiju raisošu un tik iederīgu savā neiederībā. Tas ir fragments no kinožurnāla "Padomju Latvija", kur nosodoši tiek apspriests kāds neģēlis, kurš iedrošinājies iedzīvoties uz cilvēku tumsonību - par dārgu naudu pārdodot viņiem visādus reliģiskus krāmus. Opijs tautai un pilnīgs fui.
Protams, reliģijas lielākoties apgalvo, ka Dievs - tas ir kaut kas ārpus cilvēciski definējamā, aptveramā un izskaidrojamā, taču tāpēc vien, ka mums kaut vai verbāli Dievs ir kaut kā jāpiemin, Dievs mūsu uztverē (pat ja Dieva mūsu uztverē nav) ir - tēvs, viņš, vīrietis. Arī izplatītākās reliģijas ir ar stipri patriarhālu ievirzi. Vīrietis radīja Dievu pēc savas līdzības, tā runā. Un tagad vīrietim ar savu Dievu jāsadzīvo. Par to arī filmas.
Programma "Vīrietis un reliģija" tiks demonstrēta svētdien, 27. septembrī plkst. 18.00 kinoteātrī "Kino Bize", Elizabetes ielā 37-2.
Raksts tapis sadarbībā ar festivālu "2Annas", kura tēma šogad ir "Vīrietis - varonis, mīļākais, āksts".
"Ko nozīmē būt vīrietim reliģijā un ko tas var maksāt? Vai arī reliģisks vīrietis var būt vīrišķīgs? Vai vīrieša kā garīgā līdera tēls laika gaitā ir mainījies? Programmā iekļautajās septiņās īsfilmās parādās būtisks paradokss starp vīrieša kaislīgo dabu un vēlmi kalpot augstākam spēkam mūsdienu laicīgajā pasaulē.
Programmas mērķis ir vedināt skatītāju ar atvērtu prātu palūkoties uz vīrieša reliģisko tēlu ne tikai pierastajā ikonas veidā, bet gan dzīvā, cilvēciskā un, iespējams, nedaudz ķecerīgā izpausmē, uzsverot, ka lielo patiesību vairums uzzinās tikai atrodoties uz nāves gultas," par programmu stāsta festivāla rīkotāji.
