Kā radās iecere veidot filmu par skarbo dzīvi mikrorajonā "Cilvēki tur"?

Šī iecere radās vēl pirms darba sākšanas pie "Seviļas bārddziņa" - 2008.gadā sāku rakstīt filmas scenāriju. Sākotnēji man bija divas idejas pilnmetrāžas filmai. Viena no tām - "Cilvēki tur", kuru arī izvēlējos.

Kādēļ izvēlējies veidot tieši krimināldrāmu?

Es vairāk zināju par to vidi, man bija saskarsme ar to vidi, taču šī filma nav par kriminālo pasauli, Purvciemu vai Pļavniekiem - tā nav taisnība! Filma ir par cilvēkiem un par paaudzi. Es mēģināju to izstāstīt alegoriskā formā, jo kriminālkino ir tāds žanrs, kurā ir agresīvāka faktūra un bilde.

Stāsts ir izdomāts vai tā pamatā ir reāli notikumi?

Pamatā stāsts ir izdomāts. Protams, tajā ir arī dažas ainas no dzīves, bet pats sižets ir izdomāts pilnīgi no galvas.

Vai pats esi dzīvojis mikrorajonā?

Es, protams, nedzīvoju kā manas filmas varoņi. Man reiz bija paziņas un draugi skolā no mikrorajona vides. Man vienmēr ir šķitis, ka jebkurā valstī ir tradīcijas kriminālžanrā, bet Latvijā tādu nav. Tādēļ man likās, ka būtu ļoti interesanti uztaisīt savu pirmo filmu šajā žanrā, turklāt daudzi slaveni režisori ir sākuši savu karjeru ar šo žanru. Latvijā ir arī brīnišķīgas lokācijas vietas tieši šim žanram.

Es nekad savā mūžā neesmu dzīvojis guļamrajonos, bet gan Rīgas centrā, un es joprojām nesaprotu, kā tur var dzīvot. Tā dzīve tur ir ne tikai skarba, bet arī ļoti garlaicīga. Es, piemēram, nekad savā mūžā nevarētu tur kaut nedēļu pavadīt. Tas skarbums ir tajā, kādi vizuāli mikrorajoni ir - padomju arhitektūra, rajoni ne ar ko neatšķiras. Tas skarbums ir arī manas filmas pasaulē. Tomēr es gribu pateikt, ka filmā nav uzsvērts, ka tā ir Latvija, Purvciems vai Pļavnieki. Mēs filmējām vairākos guļamrajonos, tādēļ es gribētu izvairīties no kādu konkrētu vietu saukšanas. Protams, dažās ainās parādās kādas iezīmes, ka tā ir Latvija, bet atklāti par to runāts netiek.


Filmā piedalās cilvēki, kuri nav profesionāli aktieri. Kā ir režisoram strādāt gan ar aktieriem - amatieriem, gan profesionāļiem? Cik ilga bija aktieru atlase?

Apmēram divus ar pusi vai trīs gadus. Nebija nekādu kritēriju. Sākotnēji nebija mērķa ņemt profesionāļus vai neprofesionāļus. Sākumā es skatījos uz teātriem un amatierteātriem, izgāju arī uz Lietuvu, Igauniju un tā pamazām tikām līdz Krievijai. No Latvijas lielākā daļa ir neprofesionāli aktieri. Kritēriji bija vienkārši - cilvēks nāca uz kastingu un pēc četrām sekundēm man jau bija skaidrs, vai tas cilvēks būs manā filmā vai nebūs.

Pastāsti, lūdzu, par kādu kolorītu personāžu no neprofesionāļu komandas.

Ir tāds personāžs Šokolāde, kurš ir čigāns un palīdz maniem varoņiem pārdot zagtas mantas un vienā brīdī viņš izdomā, ka veidos jaunu biznesu - sex-chat - un tajā viņš iesaista arī viena galvenā varoņa māsu. Tā sākas puišu konflikts. Šo lomu spēlē īsts čigāns, kuru pazīstu no bērnības. Nebiju redzējis savas filmas potenciālo aktieri apmēram desmit gadus, bet iedomājos, piezvanīju, uzaicināju uz kastingu. Viņš bija pirmais aktieris, kurš tika apstiprināts - viņš arī ļoti profesionāli varēja nospēlēt to lomu un viņš ir sirsnīgs cilvēks ar harizmu. Savukārt profesionāliem aktieriem dažkārt bija grūti ar viņu strādāt, jo dažos brīžos viņš bija spēcīgāks.

Vai citi tavi kolēģi gana daudz izmanto neprofesionālo aktieru potenciālu vai tomēr izvēlas vieglāko ceļu - aicināt profesionāļus?

Režisoram strādāt ar neprofesionāliem aktieriem ir ļoti grūti, viņus ņem uz tām lomām, kas atbilst raksturam dzīvē. Tas ir simtprocentīgs risks. Piemēram, manā filmā ir viens 12 gadus vecs puika, kurš ir Eiropas kikboksa čempions un piedalījās filmēšanā pirmoreiz savā dzīvē. Viņiem [neprofesionāļiem] ir jārada tāda atmosfēra, lai viņi varētu nu ne gluži ākstīties, bet būt tādi paši, kādi ir dzīvē.

Piemēram, čigāns Mareks Marcinkēvičs reizēm improvizē un reizēm viņš sāk bremzēt -neatceras tekstu vai nedara to, ko it kā paredz scenārijs, bet tā kā viņam tas lieliski padodas, es viņam ļauju to darīt.

Vai šo tradīciju, ka režisori sadarboties aicina tikai profesionāļus, vajadzētu censties lauzt?

No režisora puses, manuprāt, tā ir apzināta izvēle, jo visi saprot, ka viņš ir labs aktieris, ar viņu ir viegli strādāt. Turklāt viņš ir profesionālis un viņu visi pazīst. Piemēram, Jaunā Rīgas teātra aktieri figurē daudzās filmās. Neskatoties uz to, ka viņi ir brīnišķīgi aktieri, vienā brīdī tas apnīk, ja kadrā redzams tikai [Andris] Keišs. Viņš ir brīnišķīgs aktieris, bet viņš redzams pat dokumentālajās filmās. Laikam viņu nevar redzēt tikai multenēs.

Tomēr man šķiet, ka tas ir vieglākais ceļš, pa kuru režisors var iet, jo populāra aktiera pieņemšana atvieglo darbu - tu šo cilvēku pazīsti, ar viņu kopā dzer, ēd, ballējies un nevajag nekādus kastingus taisīt vai proves.

Filma ir multinacionāls projekts. Nesen sociālajos tīklos visai skarbi izteicies par tiem, kurus ļoti nodarbina valodu jautājums. Vai mākslā ir vieta šai tēmai?

Cilvēki, ar kuriem es strādāju, šajā ziņā ir ļoti lojāli. Viņi ir gana kritiski pret latviešiem, daudzi ļoti reti iet uz vēlēšanām un arī šoreiz negāja uz referendumu. Es, piemēram, nekad savā mūžā neesmu bijis vēlēt. Latvijas mākslā ir 90 procenti latviešu, bet pārējie 10 - izņēmumi, dažādu tautību cilvēki. Bet multinacionālās mākslas kontekstā - piemēram, reizēm dažādas institūcijas, lai dabūtu no integrācijas fondiem naudu, piezvana man vai citiem māksliniekiem un lūdz, vai nevaram atnākt un palīdzēt integrācijai. Tomēr ir loģiski, ka kultūras jomu aizņem vietējie cilvēki un par to varbūt nemaz nevajag tik daudz runāt.

Referenduma saistībā mani visvairāk kaitināja tas, ka man jautāja nevis par ko ir filma, bet, kādēļ tā ir krievu valodā. Piemēram, krievu nacionālisti arī apd*** manu filmu, jo tā uztaisīta par valsts naudu un viņi uzskata, ka es gribu sabojāt krievu imidžu - parādīt cilvēkus, kuri lamājas, lieto narkotikas un zog. Latviešu nacionālisti uztraucas, ka filma ir krievu valodā. Bet sākumā, kad rakstīju scenāriju, es neticēju, ka tā būs.

Tas ir līdzīgi kā tad, ja man jautātu, kādēļ "Seviļas bārddzinis" ir itāļu valodā, bet taisīts par Latvijas naudu. Un runājot par to, kāpēc tad par Latvijas naudu jātaisa filmas krievu valodā, man rodas jautājums - kādēļ par manu nodokļu naudu jātaisa referendums, par kura rezultātiem viss jau bija skaidrs?

Pirms filmēšanas sākšanas man bija doma filmā ietvert arī varoņus, kuri runā latviski un tad filma būtu divās valodās, bet vēlāk no tā atteicāmies, jo tad sanāktu, ka filma ir par krieviem un latviešiem, bet filmā nav runa par tautībām, tādēļ apzināti mēģināju no šādas ieceres distancēties.

Esi dzimis Armēnijā, cik ilgi tur dzīvoji?

Es patiesībā esmu tikai dzimis Armēnijā nevis tur dzīvojis. Kad mana mamma bija stāvoklī, viņai vajadzēja vairāk vitamīnus un viņa devās uz Armēniju, kur es arī piedzimu, bet vecāki pirms un pēc tam dzīvoja Latvijā.

Vai uzturi kādu saikni ar Armēniju, izzini kultūru, dzīvojot Latvijā?

Rīgā ir armēņu baznīca, svētdienās, īpaši svētkos, armēņi tur savācās, izrunā to, kas notiek, pēc tam brauc pa mājām. Es ļoti reti tādus pasākumus apmeklēju - reizēm aizbraucu Ziemassvētkos vai Lieldienās, bet vispār es cenšos distancēties no nacionālām lietām. Es esmu armēnis, es zinu armēņu valodu un es mīlu Armēniju, bet es negribu ar Armēnijas karogu skriet pa Rīgu, jo tā taču ir mana personīgā darīšana. Tāpēc, skatoties no malas, es redzu nenormāli daudz stulbību no latviešu puses, piemēram, politiskajā ziņā. Arī no krievu puses. Taču arī tā nav mana darīšana. Viņiem ir savas problēmas un es uz to skatos no malas - pričom es šeit tāds armēnis? Cilvēki var teikt, ka esmu Latvijas pilsonis, pirms trīs gadiem nokārtoju pilsonības eksāmenu.

Nesen man radās doma, ka pēc 1991.gada visiem vajadzēja būt nepilsoņiem un visiem bez izņēmuma caur eksāmenu pilsonību iegūt un tad sabiedrība veidotos tāda, kur katrs justos līdzvērtīgs.

Kādas bija sajūtas, kārtojot pilsonības eksāmenu?

Es domāju, ka 90 procenti latviešu to nemaz nevarētu nokārtot. Nesen lasīju par kādu aptauju, kurā jauniešiem jautāja, kura valsts sākusi Otro Pasaules karu, 75% atbildēja, ka tā bija Padomju Savienība. Domāju, ka šādi cilvēki nenokārtotu vēstures testus. Es negribu sūdzēties. Starp citu, 1991.gadā arī mans tēvs bija pie barikādēm. Viņš stāstīja, ka tur tikai neliela daļa bija latvieši, lielākā - citu tautību cilvēki, jo toreiz PSRS daudzās valstīs bija nacionālā atmoda un cilvēki viens otram palīdzēja, atbalstīja neatkarības jautājumos.

Esi mācījies arī Francijā. Kā tev gāja Parīzes kino skolā?

Es uz Parīzi aizbraucu jau pēc Kultūras Akadēmijas beigšanas. Man bija liels sapnis aizbraukt tieši uz Parīzi, jo ļoti lielu ietekmi uz mani ir atstājis tieši franču kino. Vienīgais iemesls, kādēļ braukt uz turieni, toreiz man bija iestāties vēl vienā kino skolā. Es tādu atradu, kura ir kino skolu top pieci - Francijā otrā vai trešā labākā. Aizsūtīju savus dokumentus, vajadzēja sūtīt arī savu analīzi un sacerējumu par kino un filmas, ja tādas ir. Tad viņi aicināja uz eksāmenu. Tomēr manā gadījumā notika brīnums - es tiku uzreiz uzņemts pēdējā kursā bez iestājeksāmeniem. Francijā es pavadīju tikai gadu un gada laikā skolu arī pabeidzu. Tas bija brīnišķīgs gads - es tur ļoti daudz uzzināju gan par sevi, gan par citiem, sāku salīdzināt mūsu sabiedrību ar viņu sabiedrību. Sapratu, ka šeit esam vislielākajā d***ā, kādā vien iespējams būt.

Kādu iemeslu dēļ, tavuprāt, tas tā ir?

Ļoti vienkārši - šeit cilvēks cilvēkam ir ienaidnieks, bet tur cilvēks palīdzēs pat uz ielas aizmigušam bomzim. Tas ir primitīvākais, ko varu pastāstīt. Tur vara baidās no sabiedrības, jo, ja ir problēmas, sabiedrība cīnās par savām tiesībām, streiko.

Arī Latvijā sabiedrība streiko...

Ja? Kad?

Piemēram, Latvijas Infektoloģijas centra mediķi nesen protestēja pie Ministru kabineta. Kādēļ viņiem tik labi neizdodas panākt vēlamo?

Vajag agresiju, bez agresijas nav protesta. Es nerunāju par vardarbību, bet gan iekšēju azartu, kad tāds ir daudziem cilvēkiem - bez tā nekas nesanāks.

Kā ir ar agresiju mākslā? Tā ir vajadzīga?

Vajag, bez agresijas nevar būt mākslas. Fransuā Ozonam bija labs teiciens - viņš sacīja, ja viņš nekļūtu par režisoru, tad sēdētu cietumā. Tas kaut kādā mērā noteikti ir taisnība. Tā ir sava veida dažādu lietu kompensēšana - to, ko negribētu realizēt dzīvē, dari mākslā. Nav tā, ka es gribētu kādu nogalināt un tādēļ taisu filmu par maniaku, bet man, piemēram, ļoti nepatīk referendums un es uztaisu filmu krievu valodā.

Vai tev sanāk sekot līdzi jaunumiem kino jomā?

Jā, es ļoti cenšos sekot līdzi - noskatīties mēnesī vismaz 20 filmas. Ja man pavisam nav laika, es par filmām lasu. Bija laiks, kad man nebija darba, tad es dienā noskatījos trīs, četras filmas, bet tā jau ir depresijas pazīme. Uz kinoteātri eju retāk, bet par jaunajiem režisoriem es interesējos un cenšos apmeklēt viņu filmas.

Kā tu izturies pret nelegālo filmu lejupielādēšanu?

Es to neuzskatu par zagšanu, jo es, piemēram, nevaru nopirkt Džārmuša filmas legālos diskos - tos man nozog valsts, tos nepiedāvājot, un tādēļ man tie jāmeklē citās vietās.

Vai tevi iedvesmo arī kāds latviešu režisors?

Vecās paaudzes režisorus es nezinu, es pat neesmu redzējis nevienu [Jāņa] Streiča filmu. Pēc kultūras Akadēmijas sāku skatīties latviešu filmas, bet tās jau bija jaunākas, tapušas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Es ļoti ceru uz jauno paaudzi - Gati Šmitu, Jāni Nordu, Dāvi Sīmani, kuri ir arī man labi draugi, un es ļoti ticu, ka viņi uztaisīs kaut ko labu. Nords tagad montē filmu un es domāju, ka tā būs ļoti laba.

Kā ir būt starp diviem tik kontrastējošiem darbiem - operu 'Seviļas bārddzinis' un spēlfimu 'Cilvēki tur'?

Opera bija uzdevums, kas jāuztaisa. Protams, "Adidas" biksēs es operu netaisītu. Katrai lietai ir jābūt savā plauktiņā - opera ir opera, filmas ir filmas. Es, piemēram, ļoti gribētu uztaisīt kādu erotisko komēdiju kaut kur dienvidos. Gribas ļoti daudz ko - detektīvus, fantastikas filmas taisīt. Bet šoreiz filmas budžets nebija liels un tādēļ ar krimināldrāmu bija vieglāk tikt galā. Vēl es noteikti uztaisītu filmu par kosmosa kuģiem un mīlestību kosmosā.

Krimināldrāmas esmu ļoti daudz skatījies jau kopš bērnības, tādēļ informācija par šo žanru man ir milzīga. Droši vien man tur ir arī savas klišejas, bet par operu es vispār neko nezināju brīdī, kad man piedāvāja iestudēt operu, varbūt biju redzējis vienu izrādi savā mūžā. Tad sāku interesēties, apmeklēt izrādes, lejupielādēt izrādes no Ņujorkas, Londonas. Sapratu, kas man nepatīk.

Kas tev nepatika?

Garlaicīgi. Dziedātājs stāv un dzied trīs ar pusi stundas. Es gribēju savā izrādē dinamiku ielikt - lai ir kustības, lai dziedātājs nestāv uz vietas ilgāk par piecām sekundēm. Tas, protams, bija grūti, jo dziedātājiem ir jādzied, bet es maksimāli mēģināju izvairīties no tās stāvēšanas.

Ik pa laikam tiek aktualizēta diskusija par vardarbību kino industrijā. Vai tavuprāt tai jābūt filmās?

Vajag rādīt visu, lai skatītājam būtu izvēle. Ir jātaisa dažādas filmas. Teikt, ka nevajag rādīt kā sit sievieti... Bet kāpēc var rādīt, ka sieviete sit vīrieti? Tad jau vispār nevajadzētu nekādu vardarbību rādīt. Tomēr no otras puses - es esmu par cenzūru. Esmu pārliecināts, - jo vairāk cenzūras mākslā, jo vairāk tā attīstīsies. Tas redzams arī padomju kino - cik daudz bija brīnišķīgu filmu, jo režisoriem neļāva primitīvā veidā valodā teikt, ko viņi vēlējās pateikt. Viņi centās domu izteikt apslēptā veidā un tas uzreiz bija daudz interesantāk.