Trīs gadus studējis kino mākslu Itālijā, režisors Nacionālajā kino festivālā "Lielais Kristaps" par īsfilmu "Noklausīšanās" ticis nominēts kategorijā "Labākā debija". Šobrīd viņš dzīvo ar vairākām kinofilmu idejām un vada Kaņepes Kultūras centru.
Kā radās ideja piedalīties Latvijai veltītajā dokumentālo filmu projektā un kā vērtē šo iniciatīvu?
Iniciatīva no Latvijas Televīzijas puses ir brīnišķīga, viena no retajām reizēm, kad kino uzņemšanai ir ne tikai Nacionālā kino centra pasūtījums, bet iesaistās arī citas valsts organizācijas. Domāju, ka Latvijas Televīzijai ir nepieciešams vairāk šādu projektu, jo tādējādi ir iespēja turēt roku uz sabiedrības procesu pulsa. Katram režisoram, operatoram galvā visu laiku krājas idejas - lielo filmu jau taisa reizi trijos, četros gados, iespējams, pat ilgākā laikā posmā.
Savukārt šādos mazos projektos var labi sakolekcionēt un realizēt sakrājušās idejas. Savā ziņā šis projekts man saistās ar padomju laika kinohroniku, kad Rīgas Kinostudijas operatori devās izbraucienos vasarās un nofilmēto samontēja daudzos desmit minūšu materiālos, ko rādīja visu gadu. Ideja par "Vadātāju" man bija jau kādu laiku. Pirmkārt, iespaidoja stāsts par kādas draudzenes mammu, kura bija avarējusi un pilnīgi pārliecināta, ka avārijas vaininieks ir vadātājs.
Pirms avārijas esot bijusi sajūta, ka viņu nez kāpēc rauj grāvī, un jau pēc brīža patiešām ierāva. Neesot bijis slikts ceļš vai nācis miegs, tāpēc viņa uzskatīja, ka iemesls ir vadātājs. Otrkārt, es izlasīju "Eirobarometra" pētījumu par to, ka Latvija pēc daudziem parametriem ir māņticīgākā tauta Eiropā. Piemēram, salīdzinot ar Vāciju, kur sevi par māņticīgiem uzskatīja tikai 30 procenti aptaujāto, mums ir 60 procenti. Diezgan liels skaits.
"Vadātājs" ir stāsts ne tikai par latviešu māņticību, bet arī mūsdienu Latvijas sabiedriskajiem procesiem.
Sākot lasīt un meklēt informāciju par vadātāju no mitoloģijas viedokļa, izlasīju Sanitas Bērziņas - Reinsones pētījumu. Spriežot pēc pierakstiem, vadātājs pārsvarā parādās kā cilvēks - var būt kā jātnieks, divas skaistas meitenes, melns vīrs, sarkans bērns, bet var būt arī jebkādā citā veidolā. Skatoties uz to, kas notiek mūsu valstī, mēs (filmas veidotāji - red. piez.) sapratām, ka vadātājs tam būtu brīnišķīga metafora.
Latvijas 95. gadadienas kontekstā var redzēt, ka Latvija ļoti bieži ir skrējusi pakaļ visādiem uzstādījumiem - sākumā nacionālas valsts idejai, pēc tam bijām spiesti sekot padomju ideāliem, bet mūsdienās skrējām pakaļ Rietumu kapitālistiskās sabiedrības principiem un 2007. gadā attapāmies krīzē. Gan naudas kults, gan reklāmas industrija un pliko sieviešu tēli velk cilvēkus projām no īstajām vērtībām. Vadātājam laukos ir apnicis, viņš ir pārcēlies uz pilsētu...
Vairāk iedziļinoties, atklājām, ka Latvija ir vadātāja varā. Mums bija uzstādījums, ka brauksim, filmēsim un meklēsim vadātāju, riskējot ar to, ka viņš mūs visticamāk apmaldinās. Un filma sākas ar to, ka mēs jau diezgan ātri esam apmaldījušies. Interesanti un arī grūti bija tas, ka mēs devāmies filmēt to, ko nezinām, tāpēc daudzas lietas uzradās nejauši. Rezultāts ir interesants, jo arī pati filma skatītāju iesūc. Visi, kas filmu ir redzējuši, atzīst, ka bijuši tajā pilnībā ierauti. No mākslinieciskā viedokļa bija interesanti veidot filmu, kura vadā. Bet par to, protams, var spriest skatītāji, nevis autori.
Īsfilmas formāts diemžēl ir pārāk ierobežots, lai mēs attīstītu šo ideju līdz galam, tāpēc ir doma izveidot pilnmetrāžas filmu.
Kā nonācāt līdz filmas varoņiem - ekstrasensam Valentīnam, Rundāles pils direktoram Imantam Lancmanim?
Mērojot piecus tūkstošus kilometru garo maršrutu, daudzas idejas uzradās nejauši. Izlasot žurnālā "IR" interviju ar Lancmani, sapratu, ka viņš līdzīgi uztver un skaidro situāciju valstī. Savukārt ar ekstrasensu Valentīnu iepazinos tad, kad viņš manam tētim izārstēja kājas krampjus. Mans tētis vispār nekam tādam netic, bet pēc divām sesijām pie Valentīna teica, ka esot jutis, it kā kājā būtu caurums, pat uzrāva augšā bikses, lai pārbaudītu, vai tiešām nav cauruma. Pēc tam krampji pazuda.
Tu pats esi māņticīgs?
Man šķiet, es esmu ļoti māņticīgs. Neesmu klasiski māņticīgs, ka uztrauktos par melnu kaķi vai tamlīdzīgi, bet vairākas reizes esmu pieredzējis racionāli neizskaidrojamas situācijas. Darbs ar enerģijām, nedomāt sliktas domas, jo tās materializējas - tā jau arī ir māņticība. Reiz Milānā bija sarunāts, ka palikšu pie vienas draudzenes, bet viņai visu dienu bija izslēgts telefons, tāpēc es vienkārši klīdu, kur acis rāda pa pilsētu.
Izdomāju - uzspēlēšu šahu datorā un, ja pēc partijas nevarēšu viņu sazvanīt, iešu uz hosteli. Es izspēlēju partiju, zaudēju datoram, dusmīgs to aizvēru, cēlos kājās, un tā meitene vairāku miljonu cilvēku pilsētā tieši tajā vietā un brīdī nāca man pretī. Biju staigājis līkločus visu dienu no stacijas, bet aizgāju tur, kur viņa pēc tam tieši gāja. Ļoti dīvainas šādas sakritības.
"Vadātāja" montāžas režisore Kiara De Cunto ir itāliete. Vai distancētais skatījums palīdzēja šim stāstam?
Jā, tas ļoti palīdzēja. Bija svarīgi, lai filmēšanā ir cilvēks, kurš nepriecājas par lokālām lietām. Lai šis stāsts pēc montāžas strādā arī uz viņu. Es Kiaru pazīstu no skolas laikiem. Viņai ir vispoētiskākā pieeja no visa sava kursa. Tā kā "Vadātājs" ir ceļojuma filma un filmējām arī naktī, montējot filmu, bija jābūt ļoti jūtīgai pieejai.
Galu galā visi filmas veidotāji, arī viņa, ir noticējusi vadātājam. Vispār filma ir aicinājums aizdomāties par lietām, kurām mēs sekojam, kāpēc riņķojam ap vienu asi un esam kā apmaldījušies, un nodefinēt, kas tieši tevi vadā. Pēc filmēšanas man pašam šķiet, ka es kaut kādā ziņā esmu mazliet apmaldījies, ka vajadzētu aizbraukt paceļot, lai saprastu, kas mani pēdējā laikā vadājis.
Sākotnēji viena no filmas idejām bija par vadātāju, kas cilvēkus izdzinis no Latvijas. Bija doma, ka mēs mēģināsim saprast, kāpēc jāpaliek Latvijā, bet tas būtu pārāk žurnālistisks piegājiens. Jebkurā gadījumā mēs zinām, ka mūs interesē šī valsts. Sarunās piecu tūkstošu kilometru garumā tu saproti, kāpēc Latvija ir tik mīļa, un tiešām gribas viņu izzagt vadātājam. Mūsu metode bija doties paskatīties vadātājam acīs, un tad tu saproti, kā apmaldīšanās pieredze tev ir palīdzējusi. Cilvēks var gan apzināties, gan neapzināties, ka viņu vadā, un tas, manuprāt, ir politiski un sociāli ļoti aktuāli.
Šobrīd tu strādā pie savas pilnmetrāžas spēlfilmas?
Tā kā man jāapmaksā rēķini, es šobrīd nevaru attīstīt pilnmetrāžas spēlfilmas scenāriju, pie tā strādājot četrus piecus mēnešus katru dienu. Protams, man ir vairākas idejas - dokumentālai pilnmetrāžas filmai, komēdijseriālam, ko gribētu attīstīt... Ir uzrakstīts scenārijs filmai par kādu taksisti Rīgā, iespaidojoties no "Lady Taxi" satiktās taksistes un ietekmējoties no sarunām ar taksistiem par viņu ikdienu; to, kādi bijuši trakākie klienti. Iespējams, šī ideja būtu visgatavākā filmēšanai.
Bet, ja tev nepasaka, ka rītdien iedos naudu un jāsāk filmēt, ir grūti. Piemēram, šobrīd tas absurds par "Dvēseļu puteni"... (Saeima bez konkursa akceptējusi 200 000 eiro piešķiršanu filmas Dvēseļu putenis izveidei - red.piez.)
Vai finansējuma un industrijas trūkums ir vienīgais iemesls, kas bremzē Latvijas kino attīstību?
Jā, tikai un vienīgi. Pēdējos divdesmit gados nav bijis tik daudz un profesionālu kinošņiku kā šobrīd. Pēdējos piecus, desmit gadus daudzi ir strādājuši gan reklāmā, gan ārzemju filmās, gan mācījušies ārzemēs, tāpēc tagad ir izveidojies ļoti spēcīgs potenciāls - gan jaunā, gan vecā paaudze, kas sasparojusies. Manuprāt, finansējuma trūkums ir vienīgais iemesls, kas aptur radošo sprādzienu kino jomā Latvijā.
Šobrīd mūsu valstī ir holokausts pret kino. Naudas summa, ko ienes kinošņiki, kuri pārsvarā strādā reklāmas industrijā, ir piecreiz lielāka nekā valsts piešķirtais finansējums kino jomai. Valsts rīkojas riebīgi - tā ir apzināta dzīvošana uz kino rēķina. Kad ir iespēja strādāt kino projektos, režisori ir gatavi strādāt par divreiz mazākām algām nekā, pelnot ar savu maizes darbu. Viņi ir gatavi traukties un filmēt mīnus divdesmit grādos kaut vai sniegā.
Tu kā kultūras centra vadītājs jūti šī sprādziena tuvošanos vai iestāšanos arī citās kultūras jomās?
Vizuālajā mākslā tas jau ir noticis, tā ļoti labi attīstās. Arī Kaņepes Kultūras centrs kaut kādā ziņā daudziem bija kā dadzis acī, jo mēs bez piešķirtiem līdzekļiem esam pierādījuši - ja gribi, tu vari. Bet kino joma tā nevar funkcionēt, jo paredz daudzu cilvēku iesaisti uz ilgu laiku. Gleznotājs var gleznot savās mājās, sešus mēnešus ēst rīsus, pēc tam savus darbus pārdot, un viss būs labi, bet kino ir vajadzīga tehnika, pārvietošanās iespēja, ikdienas izdevumi ilgā laikā periodā... Kino problēma ir tā, ka vajag daudz vairāk naudas.
Kā režisoru tevi vairāk interesē dokumentālais kino vai spēlfilmas?
Spēlfilmas, jo pilnībā ir vara pār veidoto realitāti. Laikam tādā ziņā esmu vairāk diktatoriski noskaņots. Mani fascinē darbs ar aktieri. Ar otru cilvēku aiziet tik tālu, ka realitātes sajūta pazūd. Un spēlfilmu realitāte var būt vēl īstāka par dokumentālo filmu, kas tāpat ir manipulācija ar realitāti. Taču es vairāk esmu par spēfilmu filmēšanu reālajās vidēs, nevis būvēšanu paviljonā ar milzīgiem uzstādījumiem. Dzīves realitātei filmā noteikti ir jābūt klātesošai, jo dod lielāku ticamību. Man ir arī pāris filmu idejas par vēsturiskiem periodiem, bet principā mani vairāk interesē mūsdienas.
Kurās jomās darbojies ārpus kino?
Paralēli strādāju mūzikas menedžmentā. Šeit (Kaņepes Kultūras centrā) mēs cenšamies attīstīt instrumentālo mūziku. Esmu strādājis arī Mākslas muzejā, ir liela interese par vizuālajiem procesiem. Protams, šajā jomā ir arī daudz ne tik labu darbu, bet katrā procesā tas ir normāli.
Taču galīgi garām Latvijā - īpaši jaunajā paaudzē - ir tas, ja mākslinieki apmierinās ar vietējo slavu un šejienes sasniegumiem. Tā ir arī Latvijas traģēdija. Pabeidzot Kultūras akadēmijas aktieru kursu, pusi kursa nekur neuzņem un viņiem jāmetas uz neatkarīgajiem teātriem vai kur citur, bet otra puse, kuru uzņem, piemēram, Nacionālajā teātrī... Viņi ir štata aktieri, un kur tālāk? Tu savos divdesmit četros gados Latvijas mērogā esi sasniedzis visu iespējamo. Piemēram, Itālijā, kur ir liela konkurence visās radošajās jomās, ir daudzreiz nopietnāka attieksme pret to, ko dari, nekā tas bieži vien ir Latvijā.
Otra iespēja ir reklāmas industrija, kurā pelni naudu, bet nekad īsti no reklāmas netiec vaļā. Pat, ja aizej projām, tā vienalga jau ir izgrozījusi domāšanas veidu. Tā ir mana finansiālā izvēle pagaidām dzīvot sliktāk un atteikt šādiem piedāvājumiem. Es trīs reizes esmu atteicies kā režisors filmēt reklāmas. Tā it kā būtu brīnišķīga iespēja praktizēties, bet es to nevēlos. Nezinu, varbūt tā ir mana iedoma, bet man reklāma šķiet mūsdienu lielākā sērga.
Vai filmējot domā par auditoriju, ko vēlies sasniegt?
Kino ir universāla valoda. Ja filma uzrunā tikai konkrēta vecuma, dzimuma vai sociālā stāvokļa grupu, nav izdevies uztaisīt labu kino. Tāpēc es ļoti priecājos par šo projektu - beidzot informācija, kas mums ir svarīga, nokļūs katrā mājā visā Latvijā.
Starp citu filmā neiekļuva epizode, kurā mēs - cilvēki, kuriem mājās nav televizora - viesojoties kādās mājās Kuldīgā esam pieplakuši pie televīzijas ekrāna pilnībā ierauti. Interesanti sanāk - televizors, kas pats savā ziņā ir vadātājs, rādīs filmu par vadātāju. Turklāt forši, ka līdz televīzijas skatītājiem nonāks latviešu filmas, kas būs kinematogrāfiski kvalitatīvas, ar rūpīgi pārdomātiem, skaistiem kadriem un krāsām.
Konkursa "Latvijas kods. Latvijai - 95. Latvija šodien" laureātu jauno dokumentālo īsfilmu pirmizrādes uz lielā ekrāna notiks 16. novembrī kinoteātrī "Splendid Palace".
LTV1 - 18. novembrī pulksten 19.25 režisoru Ivara Zviedra un Ineses Kļavas "Štābs Ipiķi", otrdien, 19. novembrī, pulksten 20 - režisora Zigurda Vidiņa "Mēstepatās", trešdien, 20. novembrī, pulksten 20 - Daiņa Kļavas "Mitrais", ceturtdien, 21. novembrī, pulksten 20 - Dāvja Kaņepes filma "Vadātājs", piektdien, 22. novembrī, pulksten 19.30 - Mārtiņa Grauda "Gauja. Divreiz vienā upē".
VADĀTĀJS treileris #2 from Mistrus Media on Vimeo.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
