Izrādās, Dievs dzīvo starp mums, viņš ir līdz kaulam nekaunīgs un negodīgs nelietis, kurš stundām ilgi sēž pie datora, kontrolējot cilvēku dzīves. Viņš valkā kreklu, čības, halātu un uzvedas kā cietpauris. Mēs jau zinām par viņa dēlu, bet tagad paskatīsimies uz šī stāsta galvenās varones un aizkadra stāstnieces – Dieva mazās meitas likteni...
Stilīgajā teoloģiskajā filmā režisors Žako van Dormaels necenšas iekarot pārliecinātu ticīgo simpātijas. Tieši pretēji, viņa farsa drāma "Pavisam Jaunā derība" dažus saniknos, taču liks tiem pievērst filmai uzmanību, bet citiem tā liks pasmaidīt, jo uz ekrāna skatītāji redz uzjautrinošu, mundru un oriģinālu ironiju, bet dažkārt pat satīru par cilvēka sadzīvi un ticību. Lai gan pats galvenais šajā filmā ir jauki personāži jaukā stāstā.
Filmas sižets sākas Briselē, kur augstceltnes pēdējo stāvu šaurajā dzīvoklī mitinās Dievs (Benua Pulvords), viņa vienmēr klusējoša dzīvesbiedre (Jolanda Moro) un viņu meita (Pili Groinas fantastiskais tēlojums). Dieva ikdienas nodarbošanās ir mērķtiecīgi un ilgi padarīt cilvēkus nelaimīgus, rakstot noteikumus vecā stacionārā datorā, smēķējot cigareti un iemalkojot viskiju. Viņš dzēlīgi ķiķina, kad raksta cilvēku likteņus: sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu uz leju, lai izgulētos, vienmēr pietrūks desmit minūšu, bet, stāvot rindā, blakus esošā vienmēr kustas ātrāk. Ticiet man, ar šo skabargaino un ņurdošo personāžu Benua Pulvordam nav gana. Zeme Dievam ir viņa personīgais spēļu laukums, bet cilvēce — rotaļlietu komplekts.
Dieva sieva ir valdonīgā vīra pretstats, šī sieviete ir vienkārša un labsirdīga. Viņa ir noraizējusies par mājīgumu, izšūšanu un savu beisbola kartīšu kolekciju. Nejautājiet, kāpēc tieši beisbols. Tas ir nenoskaidrojams fakts. Bet desmitgadīgā meita, kā jebkurš zinātkārs bērns, ieņem maiga un atsaucīga novērotāja lomu. Daiļā būtne vēlas mainīt pasauli, bet viņas nodomiem ir šķērslis: tēva-diktatora patriarhālā domāšana. Tēvs norāda uz viņas brāļa Jēzus Kristus muļķīgo likteni. Starp citu, Jēzus ir atainots kā revolucionārs, tāpat kā viņa mazā māsa. Bet mēs zinām, kas ar viņu notika. Un, lai pārtrauktu tēva sardonisko attieksmi pret cilvēci, meitene dodas pie mums, mirstīgajiem. Viņas mērķis ir apvienot sešus apustuļus un radīt Pavisam Jauno derību.
Vispirms bērns atbrīvo pasauli no nepieciešamības pēc viņas uzmācīgā tēva. Viņa iekļūst tēva drūmajā kabinetā, kas ir pilns ar dažādiem plauktiem un kastēm, kurās ir paslēpta informācija gan par katru cilvēku uz zemes, gan par visu pasauli. Meitene no Dieva datora nosūta ziņojumu, kurā ikvienam ir norādīts laiks līdz nāvei. Tādējādi jebkurš cilvēks uz zemes saprot savas nāves neizbēgamību. Dažiem negaidītā ziņa neko nemaina, toties citi jau saknē pārskata savu esību.
Tajā pašā laikā meitene atrod sešus nejaušus svešiniekus un uzklausa viņu stāstus, paralēli ieklausoties mūzikā, kas dzirdama no svešinieku dvēselēm. Katram cilvēkam ir sava kompozīcija, par ko cilvēks pat nenojauš.
Žako van Dormaels piešķir citu jēgu slavenajam stāstam par Alisi brīnumzemē. Tikai šeit brīnumzeme ir cilvēku pasaule, Alise ir Dieva meita, kuras ziņkārība cīnās ar ienaidu, bet pazemē viņa nonāk nevis pa truša alu, bet pa metālisku cauruli, kuras gali ir savienoti ar veļasmašīnām. Franču filmai ir jābūt sirreālai, jo maģiskā kolāža no materiālisma un iracionālisma ir franču kino kaislība. Te ir arī muļķīgas epizodes ar Katrīnas Denēvas varoni, kur viņa gultā apskāvusies ar gorillu, arī aizkustinošās sižeta līnijas par neglābjami slimu skolēnu, kurš vēlas savu atlikušo mūžu dzīvot radikāli citādi, uzvelkot sarkanu sieviešu kleitu. Starp viņiem dzīvo arī lēnīgs un dusmīgs mizantrops, kurš ar ieroci rokās mērķē uz cilvēkiem, spriežot likteņus: nošaušu — liktenis, nenošaušu — vēl nav laiks mirt.
Jāpiebilst, ka, Dievs, sekojot meitai pie cilvēkiem, sevi parāda kā pilnībā nederīgu bezrakstura muļķi, kurš nespēj parūpēties pat par sevi. Un režisors Dievu šādā nepievilcīgā un kuriozā veidā neattēlo ļaunu nolūku vadīts. Viņš necildina cilvēku, kā to darīja Nīče, taču nekādā gadījumā arī nepazemo, bet tuvina radītāju cilvēkiem, no kuriem sešiem ir jāsastopas ne tikai ar masīvu antoloģisku problēmu, kā arī ar savdabīgu bērnu, kurš veido jaunu Derību. Bet Dievs plūc sava darba augļus, viņu piekauj pat mācītājs.
Filma ir sadalīta vairākās daļās, atbilstoši apustuļu skaitam, kas personāžiem ļauj atklāties nepieciešamajās robežās. Varoņu ir daudz, tādēļ ar tipisku vēstījuma veidu režisors kontrolē notiekošā vājprātu un katru tēlu, kamēr Dieva meita tos novēro. Apustuļi ir režisora instrumenti, ar kuriem viņš parāda mūsu esības smalki aizplīvurotās idejas. Tiesa, viņa domas vietām paliek tikai kā domas, kas mestas skatītāja sejā, lai raisītu pārdomas. Dieva meitas darbību loģika ne vienmēr ir saprotama, skaidrojums, kā mainīt spēku līdzsvaru no Dieva uz viņa dzīvesbiedri, tiek parādīts samērā virspusēji. Iztrūkstošais elements ir apustuļu likteņu saikne savā starpā, kā arī ar kinolentes noslēguma epizodēs. Turklāt zēna lēmums dzīvot kā meitenei šķiet negaidīts, tādā veidā atklājot vēl vairāk jautājumu un tēmu. Un filmas trūkums izpaužas Žako van Dormaela noraidījumā vai bailēs sasniegt kaut jel kādas nesasniedzamas virsotnes. Viņš izklaidē publiku ar nejēdzīgiem tēliem un reliģisku novirzi, ja ne parodiju, mērķtiecīgi saglabājot fabulas intelektu un vēstījuma asprātību, liekot skatītājam domāt līdzi un ķiķināt.
Van Dormaels un operators Kristofs Bokarns ("Dienu putas" (2013)) demonstrē fantastiskus, ērmīgus tēlojumus: tīģeris viesnīcā nekustīgi skatās televizoru, žirafes uz stiklotu augstceltņu fona šķērso vientulīgus Briseles krustojumus, vistas kladzina kinoteātrī, bet strausi cēli pastaigājas pa lielveikalu. Tas ir Terijs Giljams bez āķīgiem rakursiem vai Mišels Gondrī bez rokdarbu estētikas, bet ar Žana Pjēra Ženē filmu valdzinājumu un sapņainību.
Režisors prasmīgi apvieno drāmu un komēdiju, tādēļ skatoties filmu varētu šķist, ka autors ir aizrāvies ar cilvēku nīšanu, lai gan, jo vairāk mēs tuvojamies stāsta beigām, jo vairāk apzināmies, ka "Pavisam Jaunā derība" ir sentimentālas cilvēka esības svinības ar dzēlīgu izsmiekla piedevu. Viņa filmā algots slepkava iemīlas humānistē un paliek no viņas stāvoklī, bet fragmentā, kas atkārtojas, puisis, zinot, ka viņam atlikušas dzīvot vēl dažas desmitgades, pārvēršas par nemierīgu drosminieku, tāpēc vēlas izaicināt likteni vai nu izlecot pa ēkas logu, no tilta, vai arī bez izpletņa no lidmašīnas, bet tik un tā dīvainā kārtā paliek dzīvs. Vairumam cilvēku nav nekādas intereses par Dievu.
Tāpēc visi uz Zemes ir nolemti, bet van Dormaela filmā ir jūtams gaisīgs un melanholisks optimisms. Publika apcer pasauli, kurā ļaudis mainās, rūgti raud, bet pēc tam rāmi smaida, palīdzot cits citam, turklāt darot to laipni un saudzīgi. Brīnumaini ir arī tas, ka režisors ar nemainīgu pastāvību uztur emocionāli ugunīgo stāstījumu un vizuālo bagātību. Nevar nepieminēt lidojošo un spīdošo zivs skeletu, kas reibinoši dungo Šarla Trenē dziesmu La Mer. Tā ir īsta burvība! Ja skatītājs rod spēkus pārvarēt Dieva zaimošanu filmas sākumā, tad vēlāk filma šķitīs pat draudzīga un ar morāli.
"Pavisam Jaunā derība" ir absurds sapņa un realitātes apvienojums. Mēs redzam paradoksālu praktiskās dzīves pasaules uztveri apvienojumā ar reliģijas filozofiju un fundamentāliem jautājumiem: vai mēs iepazīsim pasauli, kas ir labi, bet kas slikti, bet galvenais — kas ir cilvēks? Žako van Dormaela filma ir halucinogēna kaste un liberāls sitiens pa reliģijas tabu, kur aizrautīgi, bet drudžaini ir sagrūsti cilvēkam neizprotami jēdzieni. Tā vai citādi, bet pat kurlmēmajam svaigā un smieklīgā filma šķitīs kas vairāk par balagāna komēdiju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
