Viss sākās mierīgi, un tad divas fantastiskas metaforas – nokaušanas aina un tai sekojošā fokusa attālināšana, vērojot grīdu. Sākumā nesapratu, kas tagad būs. Skatoties tālāk, šķiet, sapratu autores domu – šķiršanās ir kā laulības, ģimenes nokaušana – nežēlīga, skaudra un (biežāk) neatgriezeniska.

Otrā metafora par fokusa mainīšanu man šķiet skaista. Mēs redzam tikai to, uz ko skatāmies, uz ko esam fokusējušies, un neredzam to, kur mūsu fokuss nav fiksēts, kaut tajās nefokusētajās lietās arī ir daudz kas.

Filmā uzrunā tas, ka šķirtie pāri pēc šķiršanās turpina sarunāties. Tikai vēlāk sapratu pagraba ainu filmas sākumā – tajā bijušais vīrs palīdz savai bijušajai sievai. Viņiem vēl aizvien saglabājušās tādas attiecības, ka pēc šķiršanās var turpināt risināt dažādus jautājumus. Zinot situāciju Latvijā, diemžēl nākas secināt, ka Latvijas pāri bieži pēc šķiršanās komunikāciju pēkšņi pārtrauc un viss... To varētu saprast gadījumos, ja ģimenē nav bijis bērnu, bet ir citādi, ja tādi ir. Viņiem šķiršanās, kad mamma vai biežāk tētis pazūd vai uzrodas reizi pa reizei, ir sevišķi traumatiska.

Aizkustinoši bija skatīties, ka pāri pēc šķiršanās turpina tikties mājās kopā ar saviem jaunajiem partneriem. Gluži kā Holivudas filmās ar "happy end". Jauki, kas tas nav tikai romantisku režisoru izdomājums, bet ka tas var tā notikt arī ikdienas ļaužu starpā. Jauka aina, kur bijušais vīrs aizgājis ciemos Ziemassvētkos pie jaunās ģimenes un abi vīrieši divatā gatavo maltīti. Varonis stāsta, kā viņa bijusī sieva paziņoja par savām jaunajām, laimīgajām attiecībām, par to, ka abiem vīriešiem vajadzētu tikties. Uz to no viņa puses sekoja brīnišķīga atbilde: "Dod man laiku, lai pierastu pie šīs idejas." Bijušais vīrs stāsta, cik nikns bijis, cik grūti viņam bijis "apēst" šo faktu. Bija tik silti vēlāk vērot apmierinātos bērnus, sēžot un sarunājoties pie viena galda.

Uzrunā vēl viens aspekts: filmā netiek runāts par to, ka vīrietim jāpierāda sava "tēva" esība, jo tā ir pašsaprotama. Pat gadījumā, kur vīrietis tika dzēris. Abi – gan tēvs, gan māte – radīja bērnus, abi ir vienlīdzīgi savās tiesībās un pienākumos. Mani pat vairs nepārsteidz, cik Latvijā sievietes veiksmīgi ir atdalījušas bērnus no tēva un kā tēvs piedalās savā atstumšanā. Daudzi ārzemju vīrieši, kas apprecējuši Latvijas sievietes, pēc šķiršanās ir apstulbuši par vietējo attieksmi, par situāciju, kurā viņiem ir tiesā jāpierāda savas tiesības. Tas ir absurds, bet tā diemžēl ir mūsdienu Latvijas realitāte. Jauki būtu, ja filmai izdotos kaut nedaudz, bet tomēr atvērt acis uz Rietumeiropai pašsaprotamām lietām.

Filmā bija arī cita vīrieša teksts: "Es augu ģimenē, kur lietas netika izrunātas, un ir tik mulsinoši saprast, ka tagad, četrdesmit gadu vecumā, jāsāk mācīties diskutēt. Tas nav viegli." Šeit to saka vīrietis, bet tas tikpat bieži attiecas arī uz sievietēm. Vīrieši neprot runāt un klusē, sievietes bieži savu neprašanu runāt aizstāj ar daudz un skaļu runāšanu, ar "pilnu ēteru", kur tā arī nekas netiek pateikts. Šķiršanās var būt arī grūdiens, ka jāsāk mācīties kaut ko jaunu un svarīgu. Tas pats tēvs turpina, sakot, ka pēc šķiršanās viņš vairāk izjūt savus bērnus. Paradoksāli, bet tā tas bieži notiek, ka tikai pēc šķiršanās bērni saņem vairāk savu vecāku uzmanības nekā tad, kad ģimene bija kopā, bet vecāki bija aizņemti savstarpējās ķildās un bērni vieni savā istabā klausījās nebeidzamos konfliktus.

Neviens jau neprecas ar domu, ka kaut kad šķirsies. Var jau teikt – kārtīgi iepazīsti cilvēku, pirms precies. Reizēm tiešām ir redzams, ka ir lietas, ko kāds negrib pamanīt, un iet pa slaveno Blaumaņa Kristīnes ceļu: "Un tagad es nolieku savas vieglās dienas." Taču, pārfrazējot kāda no varoņiem teikto: "Mēs nezinām, ar ko diena beigsies." Nekad nevar iepriekš paredzēt, kā attīstīsies pāra attiecības, jo attiecību audeklu veido abi kopā. Man šķiet, ka es daru visu pareizi, tas otrs tikai tur ievelk nepareizas krāsas dzijas. Es kaut kā reaģēju, varbūt ne vienmēr vislabākajā veidā, tad reaģē partneris, un beigu beigās audekls ir sabojāts, kaut sākumā abi gribējām visu to labāko.

Vērtējot kopumā, gribu teikt, ka filma ir brīnišķīgs mācību līdzeklis Latvijas ģimenēm un Latvijas institūcijām, kas strādā ar ģimenēm, par to, kā šķirties, ja nu cita ceļa vairs nav.

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas pro-grammā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.