Ņujorkietei Airisai Apfelai šobrīd ir 95 gadi. Kad viņa bija jaunāka, iepirkšanās brīdī kādā veikaliņā, kas nu jau sen kā beidzis eksistēt, tā īpašnieks viņu apstādinājis: "Jaunā dāma, esmu jūs ievērojis. Jūs neesat skaista un nekad nebūsiet skaista. Bet tam nav nozīmes, jo jums piemīt kas daudz vairāk. Jums ir stils."
Tas ir Airisas Apfelas stāsts dokumentālajā filmā "Airisa", kuras režisors Alberts Meisls seko līdzi viņas gaitām pilsētā, dokumentē, kā Airisa "dīlo" veikalos, strādā ar augstās modes žurnāliem, stāsta savus stāstus un vada stila kursus saviem faniem un modes cienītājiem.
Lielo uzmanību un publicitāti Airisa Apfela iemantojusi tieši tagad, cienījamā vecumā, kad viņu vēlas satikt ietekmīgāko modes žurnālu redaktori, viņas fotogrāfijas rotā tendenciozāko modes izdevumu vākus un ikdienā viņa saņem neskaitāmus telefona zvanus. Šķiet, ka Ņujorkas augstās modes pasaulē eklektiskais Apfelas ģērbšanās stils ir radījis viņai modes ikonas slavu.
Režisors filmā notver Airisas ļoti relaksēto uztveri attiecībā uz savu popularitāti. Viņa labprāt piedalās visos notikumos, filmas laikā tiekas ar neskaitāmiem ļaudīm, tomēr visā šai jezgā Airisa savos 93 gados nezaudē skaidru prātu, spēju koncentrēties un labo humora izjūtu.
Kādam kungam, labam paziņam, viņa piezīmē, ka patiesībā mode nav saistīta ar vēlmi iepatikties cilvēkiem sev apkārt, bet gan prieku sev pašam: "Labāk būt laimīgam nekā labi ģērbtam."
Apfela kļuva par vadošo modes vēstnieci un tika pieņemta Ņujorkas modes pasaulē, kad Kostīmu institūts ar Metropolitēna Mākslas muzeju 2005. gadā pirmo reizi prezentēja iespaidīgu Airisas Apfelas privāto aksesuāru un apģērbu kolekciju. Viņas stils ieguva neiedomājamu popularitāti. Par Airisas unikālo kolekciju un viņas personību rakstīja visos žurnālos, un privātās aksesuāru un apģērbu kolekcijas izstāde turpināja ceļu galerijās un muzejos.
Filmā piedalās arī Airisas vīrs Karls, kurš filmas laikā svin savu 100. jubileju. Šķirstot kāzu fotoalbumu, Airisa stāsta, kā kopīgi ar vīru tūliņ pēc kāzām nodibināja interjera dizaina uzņēmumu "Old World Weavers", kurš nodarbojas ar retu tekstila audumu ražošanu un interjera priekšmetu uzpirkšanu. Airisa atklāj, ka viņu uzņēmums piedalījies Baltā nama atjaunošanas projektos no Kenedijiem līdz pat Klintonam.
Lai iegūtu unikālus tekstila paraugus un mākslas priekšmetus, viņi daudz ceļoja, tikās ar ražotājiem, kopā apmeklēja eksotiskākos pasaules nostūrus, meklējot retus, senatnīgus audumu rakstus. Karls stāsta par Airisas "krampi", "dīlojot" iepirkumus tumšākajos Tunisijas blusu tirdziņos un smalkos Eiropas antikvariātos.
Daudzo gadu laikā viņiem ir izveidojusies iespaidīgākā apģērbu, aksesuāru un interjera priekšmetu kolekcija, kas tiek glabāta vairākos stāvos Manhetenas dzīvoklī, kur Airisa un Karls dzīvo starp šiem neskaitāmajiem priekšmetiem. Šķiet, ka abi ir kļuvuši kā bērni, radījuši savu realitāti un saauguši ar iespaidīgo mantu pasauli.
Mantu kolekcionēšana turpinās. Pēc aiziešanas pensijā Apfela turpina doties braucienos, tiesa, gan tuvāk mājām. Filmas laikā var vērot, kā viņa kaulējas par rokassprādzēm kādā Hārlemas veikaliņā, grib dabūt lētāk – trīs par divdesmit dolāriem.
Pēc filmas gribas domāt, ka ekscentriskās Airisas Apfelas fenomens ir iespējams tikai Ņujorkā – vidē, kurā dzīvo neskaitāmi daudz traku, "frīkainu", brīnišķīgu un talantīgu cilvēku.
Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".
Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.
