14. maijā kanālā "Fox" startē seriāls "Par ko klusē priedes" ("Wayward Pines"), un tajā piedalās, iespējams, zvaigžņotākais aktieru ansamblis šajā piesātinātajā žanrā: Mets Dilons, Karla Gudžino, Tobijs Džonss, Melisa Leo, Terenss Hovards, Džuljeta Luisa, Houpa Deivisa.
Sākotnēji bija plānots, ka tas būs miniseriāls, taču producenti ieinteresējās un nauda atradās. Pirmajā sezonā būs desmit sērijas; vai būs otrā - rādīs laiks. Materiāla gan pietiktu vēl ilgam laikam, jo seriāla scenārijs balstīts uz Bleika Krauča grāmatu triloģiju, bet pirmajā sezonā izmantota tikai viena grāmata.
Sižets īsumā ir sekojošs: slepenā dienesta aģents Ītans Bērks dodas uz Veivordpainu - šķietami idillisku mazpilsētu Aidaho štatā, kur pazuduši divi federālie aģenti. Drīz vien Bērks apzinās, ka viņš, visticamāk, dzīvs no Veivorpainas neaizbrauks.
Lai radītu unikālo mazpilsētas atmosfēru, pirmo sēriju filmēja slavenais indiešu režisors M.Naits Šaimalans, kurš 1998. gadā skaļi sevi pieteica ar filmu "The Sixth Sense" un tūkstošgades sākumā radīja virkni atmiņā paliekošu mistikas filmu. Turpmākās sērijas filmējuši citi režisori, piemēram, Džeimss Foulijs, kurš uzņēmis 12 no 39 "kulta" seriāla "House of Cards" sērijām.
Galvenajā lomā filmējies Mets Dilons - slavenais Holivudas aktieris, kura karjera ilgst jau vairāk nekā 35 gadus. 14 gadu vecumā debitējis galvenajā lomā filmā "Over the Edge", viņš bija viens no redzamākajiem astoņdesmito gadu dumpiniekiem, piedaloties Frensisa Forda Kopolas filmās "Rumble Fish" un "The Outsiders". Starp citām populārākajām Dilona filmām minamas "Drugstore Cowboy" (1989), "To Die For" (1995), "There's Something About Mary" (1998), "Wild Things" (1998), "Crash" (2004) un daudzas citas. Un tagad viņš debitējis TV seriālā.
Pateicoties mārketinga komunikāciju un sabiedrisko attiecību aģentūrai "Public ID Group", portālam "Delfi" bija ekskluzīva iespēja Londonā tikties ar aktieri. 51 gada vecumā Dilons joprojām izskatās kā dumpinieks un seksa simbols un apmēram tā arī izturas.
Pirmajā sērijā jūs gandrīz visu laiku esat redzams ar sadauzītu, asiņojošu seju. Kad reālajā dzīvē pēdējo reizi dabūjāt pa purnu?
Nu, beidz! Tas viss taču ir izdomāts, tā ir fikcija, brāl! Vispār jau mani neviens nepiekāva, bet seja bija asiņaina pēc frontālas auto sadursmes. Pats es vienmēr esmu centies izvairīties no konfliktsituācijām. Protams, man ir bijusi uzsista acs, bet ne tik traki kā filmā. Bet kāpēc tāds jautājums?
Nevajag satraukties - nav īpaša iemesla. Pastāstiet labāk, kāpēc piekritāt filmēties šajā seriālā!
Scenārija dēļ. Izlasīju scenāriju un aizrāvos. Tas vispār ir viens no iemesliem, kāpēc kļuvu par aktieri. Man bija 14 gadi, es izlasīju [filmas "Over the Edge"] scenāriju un nodomāju: vecīt, tas personāžs ir tik reāls - kā mani draugi, kā es pats. Tas nav, ka tu pasaki mammai: es gribu kļūt par dziedātāju. Tas ir kaut kas patiešām reāls. Tā arī sākās mana aktiera karjera. Negribēju būt slavas virsotnē, nebija man nekādu ekshibicionista tieksmju - vienkārši piesaistīja labi izstrādāts tēls scenārijā.
Esat lasījis arī Bleika Krauča grāmatas?
Nē, ne gluži. Pirmo izlasīju. Nu labi, lielāko daļu no pirmās izlasīju. Vispār man ieteica nelasīt, jo scenārijā daudz kas ir mainīts. Bet arī scenārijā bija pārnesta tā īpašā atmosfēra. Veivordpaina - tā ir kā spirāle, kurā esmu iestrēdzis un netieku ārā. Ļoti tipiska Amerikas mazpilsētas atmosfēra, bet vienlaikus tas ir arī kaut kas universāls. Katrs zina šādu pilsētu, tāpēc grāmatā izdomātā pilsēta šķiet tik reāla un pazīstama.
Grāmatas autors neslēpj tiešu ietekmi no citas slavenas mazpilsētas - Tvinpīksas.
Es neesmu pārāk daudz skatījies "Twin Peaks", lai gan Deividu Linču uzskatu par unikālu režisoru. Man tomēr nepatīk šāda salīdzināšana. Es it kā saprotu, kāpēc cilvēki šīs filmas salīdzina, bet te drīzāk vajadzētu runāt nevis par līdzībām, bet par ietekmi, jo rezultātā ir uzburta pavisam cita pasaule.
Kāda bija sadarbība ar aktieru trupu un režisoru Šaimalanu?
Absolūti lieliska aktieru grupa - neviens uz filmēšanos nenāca kā uz darbu, bet kā uz piedzīvojumu. Ļoti inteliģents aktieru ansamblis. Labi, gudri cilvēki. Arī Naits [Šaimalans] ir lielisks režisors. Viņš ļoti labi strādā ar aktieriem, viņš lieliski komunicē, ir izteikts līderis, viņam ir dabas dots talants un instinkts. Viņš ir inteliģents gan kā scenārists, gan kā režisors, un tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ piekritu filmēties.
Bet vislabāk, šķiet, mēs sapratāmies ar Tobiju Džonsu. Arī viņam ir līdzīga attieksme pret filmas iekšējo loģiku, bet tieši ar viņu mēs visjautrāk pavadījām laiku. Melisa Leo arī ir lieliska, bet Tobijam ir izcila humora izjūta, jo viņš taču ir anglis. Mēs daudz smējāmies.
Kas vispār pēdējā laikā notiek ar televīziju?
No vienas puses, televīzija kā medijs ir sekundāra, bet, no otras puses, es nesen strādāju pie viena cita projekta (nevaru teikt nosaukumu; tas vēl nav pabeigts), un tur uzfilmētā materiāla bija tik daudz, ka vienkārši nav skaidrs, ko ar to darīt - ko atstāt, ko mest ārā. Un televīzijā šādās situācijās ir ideāls medijs. To var salīdzināt ar labas grāmatas lasīšanu. Mēs taču arī ik pa brīdim grāmatu noliekam malā, bet pēc tam atsākam lasīt.
Man patīk lielais ekrāns, man patīk kino maģija un tas, kā filma var mainīt dzīvi, bet jāatzīst, ka televīzijai šobrīd patiešām ir īsts radošais potenciāls. Televīzijā viss ir saistīts ar personāžiem. Ja tu skaties seriālu, tu visu laiku gribi zināt, ko šis konkrētais tēls izdarīs nākamo. Scenārija attīstības loģiska ir būtiska, bet ne mazāk svarīga ir arī personāžu loģika.
Ir tāds vārds - "verisimilitude". Domāju, ka visās valodās tas nozīmē vienu un to pašu. Tā ir patiesības rašanās, bet ne pati realitāte. Es šo vārdu iemācījos seriāla "Par ko klusē priedes" filmēšanas laikā, bet izrādās, ka arī pirms tam esmu zinājis. Reiz es strādāju ar kādu režisoru - neteikšu jums viņa vārdu -, un es viņam teicu, ka viens no filmas personāžiem man šķiet pamests, aizmirsts. Viņš iekarsa, mēs sākām strīdēties, bet man tas ir ļoti būtiski, lai visu personāžu motivācija būtu ļoti ticama. Jā, tas ir iedarbīgs vārds.
Kā no aktiera puses var raksturot piedalīšanos filmā un seriālā?
Pats filmēšanas process jau nemaz nav tik atšķirīgs, bet satraucošākā lieta ir tā neziņa. Filmā tu izlasi scenāriju un zini, kas notiks. Bet seriālā: noslēdz līgumu uz četriem gadiem un tev nav ne mazākās jausmas, kas ar tavu personāžu notiks tālāk. Tas ir apbrīnojami.
Kas jums pašam ir mīļākie seriāli?
Pats gandrīz vispār neskatos televīziju. Bet, ja kādreiz ieslēdzu, tad, pēc manām domām, labākais rādītājs ir tāds, ka konkrētais seriāls konkrētajā brīdī spēj aizraut. Es nezinu, kas ir bijis iepriekšējā sērijā, es līdz galam nesaprotu, par ko viņi tur runā, bet tik un tā šķiet interesanti un tu nespēj atrauties. Lai gan kaut ko līdzīgu var teikt arī par filmām. Ja man jānosauc pāris mīļākie seriāli, tad es teiktu, ka tie ir "Breaking Bad" un "The Sopranos".
Vai jūs pašu zinātniskā fantastika vispār interesē?
Zinātniskā fantastika nav gluži mans lauciņš. Es Tobijam [Džonsam] teicu, ka zinātniskajā fantastikā neviens nemirst. Bet neslēpšu, ka neko daudz nezinu par zinātnisko fantastiku. Mans tēvocis [Alekss Reimonds] ir radījis Flešu Gordonu - vienu no pirmajiem zinātniskās fantastikas komiksiem, tā kā šī tēma mani pavada kopš bērnības, bet tik un tā: pat zinātniskajā fantastikā mani interesē realitāte. Bet patiesībā jau jebkura filma ir zinātniskā fantastika, tā kā es esmu izvēlējies pareizo profesiju.
51 gada vecumā izskatieties visai sportisks. Kā uzturat sevi formā?
Viņi liek man skriet pa mežu!
Londonā jums fani droši vien arī mieru neliek?