Kopš Leonardo di Kaprio sadraudzējies ar amerikāņu kinoklasiķi Mārtinu Skorsēzi, krietni mainījies viņa lomu dramatisms, zaudējot tā pievilcīgā smukpuisīša vaibstus, kas, pieļauju, vēl joprojām aizkustina tūkstošiem mazu meiteņu, skatoties "Titānika" traģisko bojāeju un uz klāja virmojošās kaislības. Di Kaprio, gadiem ejot, iemantojis gluži nopietna aktiera reputāciju, taču vien viņam pašam zināms, kāpēc pēdējās lomas nomāc politiski sociālais aspekts.
Vērtējums: 
Sjerraleone ir viena no daudzajām Āfrikas valstīm, kuras dimanta raktuves to padarīja par kārdinošu ēsmu kontrabandistiem, kuri, izmantojot juceklīgo politisko situāciju, varēja uz nebēdu uzpildīt savus Šveices bankas kontus, tiesa, riskējot ar savu dzīvību. Denijs Ārčers ir viens no viņiem – gana daudz pieredzējis, gana daudz riskējis, gana riskēt mīlošs. Un, kad viņa ausīs nonāk ziņa par milzīga dimanta atrašanu, šiverīgajam melnā tirgus darbonim nav miera, labi apzinoties, ka uz dārgakmeņa skaldnēm gulstas daudzu nevainīgu cilvēku – arī sieviešu, arī bērnu un sirmgalvju – asinis. Dilemmas priekšā Denijs nonāk brīdī, kad viņam jāizvēlas starp paša godajūtām, sirdsapziņu, pienākumu un milzīgo bagātību, kas viņam nodrošinātu dīkdienīgu dirnēšanu luksusa apartamentos ar ne vienu vien krāšņu blondīni pie sāniem.
Solomons ir viens no melnā pūļa, par kura dzīvību pie varas esošie nedod ne plika graša. Viņam izdodas izdzīvot pēc vardarbīgā slaktiņa ciematā, kuram uzklupis asinskāru teroristu bars, lielāko daļu iedzīvotāju vienkārši apkaujot, bet daļu saņemot gūstā melnajam darbam. Tomēr pēc kāda laika Solomonam izdodas izbēgt, un neizdibināmā Likteņa ceļi viņu saved kopā ar Deniju. Konfrontējot abus varoņus – nelaimīgu upuri un viņa potenciālo kaklakungu – uz svariem tiek liktas arī abu vērtības: Solomonam tā ir ģimene, ko viņš nevienlīdzīgā cīņā zaudējis, Denijam – liderīga un ne īsti likumīga iztikšana, slapstoties no uzpircējiem un savu ādu sargājot no vietējo puišu raidītājām automātu lodēm. Taču viņiem izdodas vienoties brīdī, kad stāstā iesaistās trešā personā apburošās Dženiferas Konolijas atveidotās žurnālistes tēlā.
Viņa, jauna un simpātiska, par savu aicinājumu izvēlējusies kara un nabadzības, nevienlīdzības un barbarisma attēlošanu tuklajiem un pie ērtības pieradinātajiem amerikāņiem pasaules otrā galā, naivi cerot, ka materiāli aizkustinās ne vien tautiešu dvēseles, bet politiskajiem spēkiem liks rīkoties, lai šo ārprātu reiz apturētu. Padzirdējusi par dimanta esamību, Medijas acis iezibas nenoslēpjamā kareivīgumā: viņa apsolās ne vien palīdzēt atrast Solomona ģimeni, bet arī no šīs liktenīgās ķezas izvilkt Deniju un pati kļūt par šīs afēras un dimantu kontrabandas shēmas superatmaskotāju. Taču Di Kaprio tēlotais varonis (nominācija Oskaram) tik viegli nepaļaujas trīsuļojošo skropstu un kārdinošu lūpu iluzorajai laimībai, un – kā ierasts amerikāņu veidoto karafilmu fabulas pamatelementiem – dodas kaujā viens pats, labi apzinoties, ka tā būs pēdējā. Līdz viņa sirds apstāsies pavisam, scenāristi būs puisim devuši pēdējo iespēju – pilnīgā nekurienē atrodoties ar dienām ilgi nelādētu telefona bateriju ar pirmo reizi sazvanīt Mediju, lai jau viņas rokās ieliktu rūpes par Solomona un ļauno kontrabandistu tālāko likteni.
Edvarda Cvika ("Pēdējais samurajs", "Rudens leģendas") pagaidām pēdējā filma pārsteidz ar vājprātīgu vardarbību (no Denija rokām vien krīt bars pusaudžu, bet filmas sākumā kāds bērns paliek bez rokas – teroristi ar mačeti to nocērt -, bērni kā mazi robotiņi šauj uz visiem, kas kust, un arī Solomona dēls pakļauts pamatīgai smadzeņu skalošanai, un tā turpināt varētu bez gala) un pliekanu galvenā varoņa psiholoģisko izaugsmi, proti, kā sliktais zēns kļuva par labo, jo saprata dzīves patiesās vērtības. "Asiņainajā dimantā" ir kaut kas no Mela Gibsona "Apokalipto" noskaņas, un katrā gadījumā šīs nu noteikti nav filmas, pēc kuru noskatīšanās prāts nesīsies uz jautrām izklaidēm. Slaktēšanas ainas un asins šaltīm notrieptās sejas var kļūt par draudīgiem naktsmiera viesiem. Biezā Holivudas patosa mērcē un ar potenciāli pieciem Oskariem.
Izdomātā dzīve
Marka Forstera jaunākajā veikumā "Izdomātā dzīve" sižeta virpuļos savijas gan realitāte, gan gauži taustāma fikcija, ko izdzīvo nupat Zelta Globusam nominētais Vils Farels, Latvijā mazāk zināmās Megija Gilenhāla un Kvīna Latifā un divi aktieri, kuri iemantojuši kino grandu statusu: Dastins Hofmans un Emma Tompsone.
Vērtējums:
Harolds Krīks ir viens no daudzajiem klerkiem, kas katru rītu skriešiem dodas uz ofisu, lai dienu pavadītu, kontaktējoties ar nodokļus nesamaksājušiem parādniekiem vai arvien dziļāk iegrimtu neskaitāmo ciparu rindās. Taču pienāk diena, kad viņa dzīve, kas šķiet ideāli sakārtota, taču, no malas skatoties, blāvas rutīnas piepildīta, pilnībā pārmainītos. Gluži kā tādos sci-fi romānos trīsdesmitgadīgais vīrietis sāk dzirdēt sievietes balsi – nervozu, uzstājīgu un komandējošu. Viņa zina visu, kas ar Haroldu notiek, un komentē ikvienu viņa darbību. Protams, nākamais izbiedētā vīrieša solis ir psihoterapeita kabineta virzienā, taču nekādus padomus gaužām sagrabējusī profesionāle sniegt nespēj, vien klusi iepīkstēties : "Šizofrēnija..."
Dzīvoja reiz kādreiz slavena rakstniece Keja Eifela, kuras ikdienu pārmākušas radošās mokas. Viņa nu nekādi nespēj izgudrot savas jaunākās grāmatas galvenā varoņa nāves apstākļus, tāpēc pakļauta iespaidīgas miesasbūves asistentes klātbūtnei un psiholoģiskai nomāktībai. Viņas radītais Harolds Krīks ir tik garlaicīgs, pedantisks, prognozējams tips, kuru vislabāk raksturo apzīmējums "viens no pelēkās masas", ka autorei prātā pat neiešaujas neviena ideja, kā savu varoni nogalēt. Un te notiek brīnums – kopā vienā katlā sajaucas realitāte un fikcija: īstā Harolda ikdienu pavada grāmatas par Haroldu autores komandas, ko un kā darīt...
Atklāsme "es esmu savas dzīves varonis" ir tikai viena no bagātīgo Holivudas klišeju klāsta, kas sākumā šķietami netradicionālo filmu padara par vienu no daudzajiem realitātes-nerealitātes kino piemēriem (a la "Māja pie ezera", "Gaišo atmiņu mūžīgais starojums", "Klikt" , "Trūmena šovs" un citiem). Taču tajā pat laikā šīs stereotipiskās atpazīstamības zīmes Marka Forstera filmā ideāli nosedz izcilie otrā plāna notikumi un pat sīkas, it kā nenozīmīgas epizodes, liekot saprast, ka scenāristam-debitantam Zekam Helmam ar humora izjūtu viss ir kārtībā, bet jāpagaida vien pāris gadi, lai viņš "iesistu roku" profesijas smalkumos.
Vizuālais materiāls pārsteidz ar smalku ironiju par pelēkā cilvēciņa vientulību lielpilsētas urbānajās, ģeometriskajās līnijās, tehnoloģiju attīstību nemitīgi pieaugošā ātrumā un klaustrofobisku, ļaužu pārpildītu, askētisku vidi, kas atmiņā atsauc leģendārā franču komiķa Žaka Tatī neveiksmei lemto "Playtime", kā arī ar urravām pielūgto "Manu tēvoci". Tikai Tatī – scenārista, režisora un aktiera – veikums vismaz pagaidām kinovēsturē ierakstīts krietni lielākiem burtiem nekā Marka Forstera vārds, kaut arī tieši viņš atbildīgs par "Monstru balli", "Paliec" un pasaku noskaņā uzņemto drāmu "Meklējot Nekurzemi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
