Līdzīgi kā šī krievu pasaku cikla pirmā filma "Aļoša Popovičs un čūska Tugarins", kas pērn tika atzīta par viskomerciālāko pārsteigumu, arī "Brašulis Ņikitičs un Pūķis Baisulis" jau izpelnījies skatītāju simpātijas, kā arī savā varā pārņēmis kompjūterspēļu maniakus, kuri paši var izdzīvot visai piņķerīgo notikumu virkni.
Ņemot vērā to, ka pilnmetrāžas animācija Krievijā ir pavisam jauns žanrs un tikai pēdējos gados režisori – jā, ar lieliem panākumiem! – centušies pretoties amerikāņu 3D invāzijai, nav ne mazāko šaubu, ka "Brašulis Ņikitičs" ceļu uz skatītāju sirdīm sasniegs vieglā solī, jautri svilpodams. Jo dinamika un joki ir, scenārijs īpašu IQ piepūli neprasa un arī zīmējuma grafika acis nenopūla, dialogi pat izraisa smaidu, bet vislielākās simpātijas – kusls kamielis klasiskas pasakas vidē.
Turklāt – "Brašulis Ņikitičs" ir gana labs piemērs Krievijas kino neierastajam ģimenes filmu žanram, kur bērnus sajūsmina krāsainība un fiziskie joki, bet vecāki var nodarboties ar politisko notikumu un kinocitātu šifrēšanu, neveiksmīgākais no kuriem izpildīts "Matriksa" manierē. Tiesa gan, Amerikā sižets nekādus pārsteigumus neizraisītu, jo viss ir gana paredzams, vien varoņi nav lateksā tērpti monstri vai viesi no pagātnes/nākotnes, bet animēti vīriņi un sieviņas tautastērpos bez mazākajām norādēm uz krāšņiem raksturiem un individualitāti.