Vērtējums: 
1961.gadā uzrakstītā Ričarda Jeitsa romāna "Revolūcijas ceļš" ekranizācijas tiesības Holivuda iegādājās jau 1967.gadā, un tikai tagad tās materializējušās uz sudrabainās kinolentes. Filma ir aktrises Keitas Vinsletas izlolota ideja, pirmoreiz kopā strādājot ar vīru Semu Mendesu un pēc tik daudziem gadiem - kopā ar Atlantijas okeāna cīņubiedru Leonardo Di Kaprio.
Kad simtiem pelēkos uzvalkos tērpti klerki ik dienas dodas uz darbu, lai vakarā tādi paši atgrieztos mājās, varbūt ar kādu grēciņu - sekretāres sabiedrībā izdzertu glāzi vai mīļākās apskauti - uz sirdsapziņas, ir skaidrs, ka viņu dzīves rit kā pa riņķadanci un ka nekas būtisks nemainīsies. Kad Eiprila cenšas pierunāt savu vīru Frenku Vīleru, vienu no milzīga uzņēmuma klerkiem, atgriezties jaunības maksimālismā un no Konektikutas pārcelties uz Parīzi, sākas gluži vai cīņa uz dzīvību un nāvi - kurš uzvarēs? Vai pie omulības pieradušais un rutīnas apmierinātais Frenks, vai tomēr Eiprila, kurā nav norimis meklētājas un atklājējas gars, lai, pametot visu, kas ir līdz riebumam zināms, mestos nezināmajā, kas vismaz attāli šķiet kā nesasniedzama laimība.
"Revolūcijas ceļš" ir stilistiski tīrs kinodarbs, kur traģēdija jaušama pat šķietami neuzkrītošos sīkumos, jau no paša sākuma Frenka un Eiprilas attiecības paliekot zem naža asmens un divu stundu laikā Vīleru pārim liekot izdzīvot plašu emociju gammu, sākot ar kaisli un nicinājumu un beidzot ar padošanos un izmisumu, un pilnībā saaugt ar operatora tvertās telpas bezcerīgo/bezgalīgo tukšumu, kurā jaunības sapņi izpārdoti lētā utenī par glāzi alus un televizoru, ar ko pēc pārnākšanas no darba vakarā kopā pavadīt laiku. Filma - kā veltījums tiem, kuri 50. gadu mediju un kultūras uzspiestās vērtības pārņēma par savām, aizmirstot pašu sapņus, filma - kā līdzība ar materiālisma apsēstās mūsdienu pasaules un skaistuma kanoniem pakļautajiem standartiem. Kad zaudētas ilūzijas tiek pretstatītas "darba mašīnām", kad norīts aizvainojums, kas aizslēpts aiz "viss-ir-kārtībā" smaida un kad bērni ir tikai perifērijā drasējoši tēli, kuru likteņi pilnībā pakļauti ar savām dzīvēm tikt galā nespējošo vecāku iegribām un darbībām, darot visu, lai tikai izrautos no vidusšķiras pelēcības žņaudzošajiem valgiem un rutīnas, kas iezagusies ne vien mājas iekārtojumā (kā kopija žurnālos redzētajam), bet arī, protams, attiecībās. Šāda "idille" varētu arī pastāvēt "līdz nāve mūs šķirs", taču Eiprila sadumpojas, un, kad viņai nākas kārtējo reizi piekāpties, sapni par aktrises karjeru neīstenojušās mājsaimnieces mērs ir pilns.
Di Kaprio tēls ir pilnīgi pretējs tam, kādu pasaule aktieri iemīlēja Džeka ādā kases grāvējā "Titāniks" - azartisku, dzīvespriecīgu optimistu. Frenkam jau sen zudušas ilūzijas par netveramām lietām un emocijām, viņā nomiris tas taisnības un savas laimes cīnītājs, kas bija par iemeslu visu pasauli aptverošajai Leo-mānijai, un patiesībā šīs divas filmas, kuru uzņemšanu šķir 11 gadi, ir ļoti labs lakmusa papīrītis abu aktieru, Leonardo Di Kaprio un Keitas Vinsletas, spēkiem. "Revolūcijas ceļā" uz aisberga uzskrējušais kuģis ir viņu varoņu laulība, un ļoti uzskatāmi redzams, ka Di Kaprio ir novecojis, Vinsleta - kļuvusi par aktrisi ar lielo burtu, savos kino tēlos iemūžinādama sievišķības kvintesenci, pārliecību par saviem spēkiem un sajūtu, ka dumpinieciskais gars ir tas, kas uz priekšu virza šo pasauli, ne nīkulīga pakļaušanās sabiedrības uzliktajām normām un rāmjiem. Vienalga, kāda cena par to jāmaksā.
Filma bija nominēta četriem Zelta Globusiem, Keita Vinsleta kā labākā aktrise saņēma šo prestižo apbalvojumu. Trīs kategorijās tā pretendē uz Oskariem (mākslinieks, kostīmi un otrā plāna aktieris Maikls Šenons) .
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
