Spēlfilmas "Dvēseļu putenis" režisors Dzintars Dreibergs tiko pabeidzis darbu pie filmas pirmā vizuālā pieteikuma un kopā ar komandu strādā pie tālākās filmas attīstības. Intervijā žurnālistei Ivetai Dainei viņš stāsta par darbu ar filmu, kurai sākotnēji bijis cits režisors.
Pastāstiet, kā notiek sagatavošanās darbi filmas uzņemšanai un kāda ir filmas veidotāju komanda?
Pulcējam komandu, kam rūp Latvijas stāsts un kas ir lieli profesionāļi savā jomā. Tie ir cilvēki ar latviskām saknēm, kuri daudz izdarījuši pasaulē kino jomā, taču vēl nav strādājuši ar Latvijas kino. Mūsu komandā ir ienākuši ASV dzīvojošie ārzemju latvieši producents Kriss Mathurs, kurš ieguvis "MTV" balvas, "Emmy" balvas ieguvēja komponiste Lolita Ritmanis, kura filmas treilerim uzrakstījusi mūziku, kā arī bijušais rīdzinieks, režisors un Ņujorkas universitātes profesors Boriss Frumins, kurš strādājis gan ar "Oskara", gan citu pasaules festivālu nominantiem.
Mūsu tagadējā komandā darbojas cilvēki, kuri ir savā jomā labākie - tie ir dažādi eksperti, vēsturnieki un vēstures liecību vācēji, militārais konsultants Ziedonis Ločmelis, kostīmu māksliniece Sandra Sila, operators Valdis Celmiņš, kā arī mākslinieks ar neatsveramu pirmo pasaules karu kino pieredzi Latvijā Mārtiņš Milbrets un citi. Komanda veidojas patiešām ļoti interesanta, apvienojot aizrautīgus, talantīgus cilvēkus ar lieliskām idejas.
Šobrīd turpinām darbu pie scenārija slīpēšanas, lai, uzsākot filmas uzņemšanu, netērētu nevienu lieku minūti un maksimāli saīsinātu filmēšanas dienu skaitu. Jāizstrādā katrs dialogs, katra rinda scenārijā, jo katra filmēšanas diena šāda žanra filmai ir dārga - mums ir svarīgi būt ļoti labi sagatavotiem, izplānojot visu līdz sīkākajai niansei, ieskaitot to, kur notiks kāds sprādziens. Šobrīd pārbaudām visu, ko Latvijā iespējams izdarīt ar specefektiem, jo šī ir specifiska filma, ņemot vērā to, ka tā paredz ārkārtīgi daudz kara ainu. Drīzumā turpināsim visus pārējos procesus, lai nodrošinātu filmēšanu, tostarp aktieru atlasi, tērpu un rekvizītu meklēšanu, filmēšanas vietu saskaņošanu u.c.
Vai ir uzsākta arī sadarbības partneru piesaiste?
Šobrīd mums jāsaprot, cik liela būs valsts atbalsta daļa, lai arī sadarbības partneri, kas var palīdzēt ar finansēm, zinātu, cik liels ir filmas kopējais budžets un cik no tā ir valsts finansējums. Vēlāk paši kā šīs filmas producenti strādāsim ar sadarbības partneru piesaisti, lai filmu varētu pabeigt. Finansējuma piešķiršana izšķir to, vai filmu var paspēt pabeigt paredzētajos termiņos un kādas ainas var iekļaut pašā filmā.
Ņemot vērā to, ka Saeimas piešķirtie līdzekļi ir nodokļu maksātāju nauda, vai cenšaties arī taupīt filmas sagatavošanas procesā?
Šajā gadījumā tā ir nepieciešamība - domāt par taupīšanu. Pieļauju, ka divu miljonu budžets, kas kopumā vajadzīgs, lai taptu "Dvēseļu putenis", izklausās ļoti daudz, taču šeit jāsaprot, ka realitātē jebkura šāda žanra filma citās valstīs maksātu desmitiem reižu vairāk. Filmai ir jāizskatās mūsdienīgai, to var panākt ar lielu darbu, taču rodas arī izdevumi. Esam apņēmušies no Saeimas lūgt tikai sākotnēji prasītos līdzekļus (935,000 eur) un pārējo summu, lai nosegtu plānoto budžetu, savākt paši ar kopproducentu, ziedotāju un atbalstītāju palīdzību.
Prieks, ka jau tagad ir daudz entuziastu, kuri no sirds palīdz tikai tāpēc, ka vēlas, lai šī filma būtu. Tas attiecas gan uz tērpu un rekvizītu ziedošanu filmas vajadzībām, gan filmēšanos masu skatos.
Piemēram, nesen mūs uzmeklēja kāds cilvēks, kurš mājās atradis divas senas pūralādes no Pirmā pasaules kara laikiem, kuras mazbērni uzskatījuši par nekam nederīgām. Protams, mēs ļoti priecājamies par šādiem atradumiem un, tuvojoties filmēšanas brīdim, publiski izziņosim rekvizītu pieņemšanu. Mūs jau šobrīd interesē senās kara laiku fotogrāfijas, lai redzētu autentisko vidi strēlnieku cīņu laikā.
Daudz materiālu ir nepieciešami tieši tagad, izpētes laikā. Esmu priecīgs, piemēram, par iepazīšanos ar vīru kopas "Vilki" dalībnieku Andri Balceru. Viņš ir izdevis ļoti vērtīgu grāmatu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!", kurā apkopotas vairāk kā 180 bildes. Grāmatai pievienots arī audiodisks ar latviešu strēlnieku atmiņu stāstiem. Andris ir apbraukājis Latviju un vēl paspējis šos stāstus ierakstīt, kamēr strēlnieki bija dzīvi. Piemēram, ja "Dvēseļu putenī" Grīns piemin, ka strēlniekus sauc par pašpuikām, tad, dzirdot pašu strēlnieku runas veidu, varam saprast, kādi tie pašpuikas ir bijuši un tas man, kā filmas režisoram, ir ļoti svarīgi.
Kāds ir jauno strēlnieku vecums Aleksandra Grīna "Dvēseļu Putenī"?
Tie pārsvarā ir sešpadsmit, septiņpadsmit gadus veci zēni. Viņi visi ir ļoti dažādi - vieni ir no laukiem, citi no Rīgas. Kāds ir zemnieka dēls, kuru interesē tikai atgriešanās savā lauku sētā, kāds cits - īstens Grīziņkalna puika. Visi iemesti vienā kara putrā, bet mērķis visiem viens - atgriešanās mājās un brīva Latvija. Filma palīdzēs latviešiem apzināties savas saknes un apjaust, cik daudz ir ziedots, lai mums būtu šāda valsts. Es šo darbu uzveru kā lielu ieguldījumu mūsu Latvijā.
Svarīgi ir neaizmirst, kāpēc šī filma sākotnēji tika atbalstīta. Tūlīt būs 2018. gads, tātad simts gadu, kopš pastāv Latvija. Grāmata "Dvēseļu putenis" stāsta par notikumiem pirms neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanas, par to, cik sarežģīti tas bija, cik daudz upuru prasīja Pirmais pasaules karš, cik daudzu jaunu cilvēku likteņu tas izmainīja uz visiem laikiem. Mums jārada vizuāla liecība par ieguldījumu, kas ir veikts, lai šodien mēs varētu būt brīvā valstī..
Vai, jūsuprāt, šī romāna ekranizēšana mudinās cilvēkus atkal pārlasīt Grīna "Dvēseļu puteni" un uzzināt vairāk par tā laika notikumiem?
Pieļauju, ka daļa cilvēku, kuri nav lasījuši Grīna "Dvēseļu puteni", domā, ka tajā pārsvarā aprakstīti vēsturiski fakti. Taču patiesībā tā ir dzīva literatūra ar izciliem dialogiem, ar ļoti precīzām kara laika situācijām un attiecībām. Vairākās bibliotēkās, kopš par filmu sāka runāt, plauktos līdz šim sastingušais "Dvēseļu putenis" ir izķerts, un dažās bibliotēkās pat veidojas rindas pēc šīs grāmatas. Kad mēs rīkojām kastingu jaunsargiem dalībai kino provēs, viņi visi tobrīd bija jau sākuši lasīt šo grāmatu.
Filmēšanas laikā Ādažu poligonā mani uzrunāja viens zēns un ar lepnumu stāstīja: "Esmu ticis cauri otrajai nodaļai!". Filmas tapšana ir likusi daudziem atšķirt "Dvēseļu puteni" un beidzot to izlasīt. Tam seko papildu interese par vēsturi, par latviešu strēlniekiem, cilvēki sāk meklēt informāciju ar vēlmi uzzināt, kas tad īsti tajos gados notika. Tie gan bija ļoti sarežģīti laiki Latvijai, taču Aleksandrs Grīns visu stāsta kā latviešu strēlnieks, kurš to visu pats pieredzējis.
Kā jūsu komandai notiek sadarbība ar Aleksandra Grīna tiesību mantiniekiem?
Ļoti labi, jo viņi zina, kā notiek filmas attīstība un kādas ir mūsu idejas. Norai Romanai un Liene Kalējai rūp, lai taptu laba filma un lai šis darbs tiktu paveikts, cienot Aleksandra Grīna radīto, nevis, lai tā būtu tikai filma par strēlnieku tēmu, kurai nav nekādas piesaistes grāmatai.
Arī katrs, kurš skatīsies, teiks: "Jā, bet grāmatā bija tā..."
Adaptācija ir veiksmīga, ja izdodas paņemt galveno sajūtu, kas ir grāmatā, un uzlikt to uz ekrāna. Atņemt stāstam literatūru, ietērpjot to kino valodā. Paņemt no A.Grīna frāzi, ka ''strēlnieki gāja ar droši paceltām galvām'' un izdomāt, kā šīs droši paceltās galvas vizuāli parādīt.
Jums nācās sākt no jauna to, ko jau iesāka "Studija F.O.R.M.A", kas Saeimas piešķirtos 35 000 eiro izlietoja bez rezultāta, jo rakstnieka mazmeitu Noru Romanu neapmierināja izstrādātais scenārijs. Kā ir strādāt ar filmu, kurai sākotnēji bijis cits režisors? Lūdzu, pastāstiet par grūtībām, kas ar to saistītas!
Tā gluži nav, ka viss jāsāk pilnīgi no jauna. Līdz šim ieguldītais darbs nekur nav zudis. Esam centušies no iepriekšējiem filmas veidotājiem producenta Gata Upmaļa un režisora Armanda Zvirbuļa pārņemt pēc iespējas vairāk pieredzes un iepriekš izdarīto, kā, piemēram, darbus, kas saistīti ar filmas izpēti, komandu un filmēšanas lokācijām.
Tālākajā ikdienas darbā, gatavojot scenāriju un strādājot pie filmas uzsākšanas, nekādas papildus grūtības, salīdzinot ar to, ja pirms tam nekas nebūtu darīts, nav radušās. Ar iepriekšējiem filmas veidotājiem attiecības ir labas, esam tikušies un runājuši par šo situāciju. Šeit arī jāņem vērā fakts, ka kino pasaulē tā mēdz notikt un šis nav unikāls gadījums. Galvenais ir atrast pareizu piegājienu, lai nonāktu pie patiešām laba rezultāta.
Ziedonis Ločmelis tikko atteicās no liela Krievijas projekta politisko motīvu dēļ. Kā to vērtējat?
Man šķiet, ka cilvēks, kurš daļu savas dzīves pavadījis kara apstākļos, bijis mūsu bruņoto spēku štāba virsseržants, dienējis divas reizes Afganistānā un arī misijā Irākā, bijis ievainots, arī šodien saprot, kas ir kara šausmas. Viņam pieticis ar to īso brīdi Krimā, lai atskārstu, kas tur notiek. Tāpēc Ziedonis atteicās filmēties, balstoties uz savu sajūtu sirdsapziņas līmenī, ka, turpinot filmēšanos, viņš atbalsta šo procesu. Domāju, ka viņš ir cilvēks, kurā ir vērts ieklausīties. Ziedonim ir skaidra nostāja, ka dzīvē nav nekas drausmīgāks par karu.
Finansējuma piešķiršana filmai izraisīja pretrunīgas diskusijas nozares ekspertu vidū. Daļa uzskatīja, ka politiska naudas dalīšana grauj finansējuma sadales sistēmu, bet citi pauda gandarījumu, ka nozarei izdevies piesaistīt papildus finanses. Kāds ir jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Pirmkārt, ir svarīgi saprast fonu, kurā toreiz risinājās notikumi. No vienas puses situācija patiešām traka - Latvijas atjaunotās brīvvalsts laikā, 25 gadu garumā nav ticis ekranizēts neviens no nozīmīgajiem Latvijas literatūras darbiem, tuvojas Grīna jubileja, strēlnieku pirmo cīņu simtgade un galu galā arī Latvijas valsts simtgade! Filmas idejas autori tobrīd centās darīt visu iespējamo, lai panāktu šīs filmas uzņemšanu un nebūdami kino cilvēki, gāja oficiālu ceļu, pieteikdami filmu Saeimas lasījumā. Lai arī pilnībā leģitīma, tā tomēr bija jauna prakse Latvijas kino pasaulei un, protams, izraisīja skaļas diskusijas. Kā gan tas var būt, ka gadiem mums, kino cilvēkiem, saka, ka naudas, ko atvēlēt kino, nav un pēkšņi viens projekts to saņem?
"Dvēseļu Putenis" tika izmantots kā iegansts, lai diskutētu par Kinocentra vadību, par nacionālo pasūtījumu un kā jau vienmēr, kad visi diskusijā iesaistītie ir gadiem cīnījušies ar hronisku naudas trūkumu, diskusijas kļuva personīgas. Risinot citas sasāpējušas lietas, zem sitiena tika palikta ideja, kuru grūti apšaubīt - šādai filmai Latvijā ir jābūt.
Atbildot un jautājumu, vai varēja finanšu piesaisti veikt citādā veidā - noteikti varēja, taču tas bija laiks, kad šis bija pirmais precedents valsts pasūtījumam. Es tiešām ceru, ka tas nav pēdējais valsts pasūtījums un nākotnē notiks vēl citu svarīgu darbu ekranizēšanas, kur pieredze šīs filmas līdzekļu piesaistei tiks izmantota, lai radītu stabilu kino finansēšanas sistēmu.