"Nemēģiniet saprast Kubu!" smaidot vairākkārt teica mūsu gids Haviers, kad kopā ar draugiem un ģimeni šī gada ziemā pirmo reizi bijām Kubā. Daudzie jautājumi par dzīvi Havanā un kārtību šajā Karību salu valstī bieži palika it kā atbildēti, it kā ne, bet daudz kas nelīmējās kopā un likās neloģiski. Galvenokārt par to, kā viņi vispār savelk galus kopā, kas viņus satrauc un vai viņi tiešām joprojām tic sociālisma idejām. Un, galu galā, uz ko viņi cer, kā izdzīvo? Šis laiks esot kā pēdējais vagons, kurā ielēkt, lai paspētu redzēt to Kubu, kas ir iestrēgusi laikā. Esmu laimīgs, ka mēs tur bijām, paspējām, daļu redzējām un daļu sapratām. Tomēr lietas Kubā mainās uz labo pusi, ļoti lēni, bet mainās. Arvien biežāk manāmas arī jaunas sociālisma izpausmes, pateicoties Fidela Kastro brālim prezidentam Raulam Kastro un viņa meitai Marielai Kastro. Par to arī turpmākais stāsts. Un to ir vērts pacensties saprast. Es vismaz pacentos.

Režisora Daniela Abmas dokumentālā filma "Havanas jaunā seja" ir par cilvēku sapņiem, vēlmi dzīvot un būt pašiem. Pat tad, kad tuvinieki to nesaprot vai nemēģina saprast. Tā dod lielisku iespēju ielūkoties, kāda ir dzīve Kubā, un parāda to visai neparastā, bet ļoti cilvēcīgā un emocionālā veidā – caur trīs transseksuāļu redzespunktu, kuri vēl līdz galam "nav pabeigti" un gaida pēdējo pārvērtību posmu. Domāju, ka nav jāpaskaidro, ko es ar to domāju... Huani, kas ir vīrs gados (piedzima kā sieviete), Žizele-Odete (izbijis profesionāls militārists, kas savu sievietes vārdu izvēlējās, iedvesmojoties no mīļākajām baleta izrādēm) un Malu (sabiedriski aktīva sieviete, kas cīnās par tiesībām un par 20 ASV dolāriem melnajā tirgū pērk "pasaulē labāko šampūnu "Head & Shoulders", lai nebūtu blaugznu. Kubā vidējā mēnešalga ir 25 dolāri...). Kā Malu to var atļauties? Kā zināms, prostitūcija Kubā ir izplatīta – te katrs var atrast, ko vien sirds vēlas, – cits meitenes, cits puišus, bet vēl citi transpersonas, ar ko padejot salsu, piemēram. Kāds tūrists par seksu samaksā, cits iedod drēbes, cits medikamentus, cits apavus. Kubā "dīlošana" ir ikdienas norma.

Prezidenta Raula meita Mariela Kastro vada 1996. gadā izveidoto programmu "Cenesex" (Kubas nacionālais seksuālās izglītības centrs), kas veicina ideju par vienotu un izglītotu sabiedrību, kurā katram cilvēkam ir vieta. Sauklis, kas izmantots arī filmā, aicina: "Nē – homofobijai, jā – sociālismam!" Kopš 2007. gada programmas ietvaros reizi gadā Havanā ierodas profesionāli ķirurgi no Nīderlandes un Beļģijas un veic dzimuma maiņas operāciju pieciem cilvēkiem, kuri šādu vēlmi ir izrādījuši un kurus komisija atzinusi par atbilstošiem visām prasībām. Tad nu katrs, kurš nav apmierināts ar savu pašreizējo bioloģisko dzimumu, cer, ka tieši viņš tiks akceptēts un ielūgts uz valsts apmaksātu operāciju.

Katram no trīs filmas varoņiem ir savs stāsts, ģimene, radi un pārdzīvojumi. Nemelošu, ka nereti, redzot transpersonas, tās jūk ar transvestītiem, kas patiesībā vienkārši ir džeki, kuri mīl pārģērbties par sievietēm, kad var padomāt – ai, nu ko tur ākstās kā klauni! Bet šis ir stāsts par to, ka cilvēks ir nācis pasaulē ar pretējā dzimuma smadzenēm un sajūtām, ka, piemēram, sieviete ir iesprostota vīrieša ķermenī. Viņi cieš un cer iegūt savu īsto identitāti – pat tādā "iespēju zemē" kā Kuba, kur medicīna ir ļoti augstā līmenī, bet medikamentu aptiekās teju vai nav.

Tu redzi, ka šie cilvēki nav izmesti no citplanētiešu kuģiem metāla olās un tad izšķīlušies uz Zemes: viņiem ir bērnības draugi, mamma, kura mīl, bet īsti nesaprot, tāpēc no sava bērna novēršas, kādam – puskurla vecmamma, kurai vispār, šķiet, tumša bilde, ko mazdēls sadomājis darīt. Un vēl ir baznīca, kura, apelējot pie reliģijas, dzimuma maiņas operācijas uzskata par grēku.

Filmas temps ir mierīgs, bet tieši tāda ir arī Kuba. Tur nav kur skriet, nav īpaši ko darīt, atliek vien cerēt un eksistēt. Bet kubieši, par spīti visam, ir priecīgi un smaidīgi. Filmā ir arī negaidīts pavērsiens, kad viens no varoņiem pieņem lēmumu, ko, kā pats atzīst, iespējams, vēlāk nožēlos. Bet viņi tic, ka viss ir Dieva griba jeb, kā latviešu dziesmā dzied: "Kam ir jānotiek, tas notiksies!"

Filmu iesaku noskatīties visiem, kas bijuši vai plāno būt Kubā, visiem, kam interesē uzzināt un saprast kaut ko vairāk par "citādiem" cilvēkiem, un visiem, kam interesē, kas notiek ārpus mūsu pagalma (vai varbūt arī mūsu pagalmā, tikai mēs to nepamanām). Domāju, ka, noskatoties filmu, jūs vairāk novērtēsiet visu to labo, kas ir pie mums Latvijā. Turklāt pilnīgākam efektam pirms skatīšanās varat uzjaukt vienu "Cuba libre" (rums ar kolu un laima daiviņu) un "Viva la revolucion" – lai sajūtas ir kā Kubā! Gracias por su atencion! (Paldies par jūsu uzmanību!)

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.