Nereti cilvēki brīnās, kas liek sievietēm palikt kopā ar varmākām. Pašas sievietes atzīst, ka iemesli ir vairāki: trūkst iekšējā spēka un ārējā atbalsta; valda priekšstats, ka bērnam jāaug ģimenē, kurā ir abi vecāki; finansiālā atkarība no vīrieša. Filmu festivāla "2Annas" programma "Vīrietis un vardarbība" piedāvā sešus dažādus stāstus par vardarbību ģimenē un ārpus tās. Piedāvājam recenziju par četriem no tiem.
Prelūdija fiziskai un seksuālai vardarbībai var ilgt vairākus gadus. Beļģu režisoru TheDeck&LeNitch īsfilma "Fred et Marie", kuras galvenie varoņi ir šarmantais Freds un pieticīgā Marija, ļoti labi ilustrē vardarbības lēno dabu: sievieti pakāpeniski izolē no viņas draugiem, viņas vērtība tiek noniecināta, rīcība, pat ēdiena un apģērba izvēle tiek kontrolēta. Pakāpeniski vīrietis uzurpē visu varu, sievietei neatstājot viņas telpu un personību.
Centra "Marta" stāsti nereti liecina, ka emocionālā vardarbība var atstāt vēl graujošāku ietekmi nekā seksuālā un fiziskā vardarbība. Sievietes atrodas tik lielā emocionālā un nereti arī ekonomiskā atkarībā no vardarbīgajiem vīriešiem, ka grūti pārtraukt šādas attiecības un aiziet, īpaši tad, ja "indes pilieniņi" tiek iesaiņoti mīļumā un lielāko daļu laika vīrietis taču "ir tik jauks".
Filma izcili izgaismo problemātiku par vardarbību ģimenē. Tā runā par emocionālo vardarbību, kas var iepriekš brīdināt citām vardarbības formām vai notikt vienlaikus ar tām. Emocionālo vardarbību ir ļoti grūti atpazīt, tā nav tik redzama kā fiziskā un seksuālā vardarbība. Tā kā nelieli indes pilieniņi saplūst ar parastām, mīļām ikdienas attiecībām. Galantā un pārliecinošā Freda dzēlības parādās jau no paša sākuma: Freds vaino Mariju par to ka aizmirsis veikalā iegādāties sev vajadzīgo preci. Ēdienam, ko Marija gatavo īpašajam vakaram - piecu gadu jubilejas svinībām, - tomēr kaut kā trūkst, viss, ko viņa dara, ir NEPAREIZI, viņai nav gaumes, un arī viņas draugi ir nepatīkami.
Freds jūtas brīvi, bārsta apsrātības un ir šarmants starp saviem draugiem, vienlaikus uzmanot, lai viņi Marijai netuvotos. Nelielas agresijas izpausmes svinību laikā Freds ātri iztulko kā uzmanības pievēršanu Marijai. Sieviete ir viena, izolēta un kontrolēta. Viņai nav, pie kā meklēt atbalstu, un arī draugi vaino viņu pašu par to, kāda viņa kļuvusi.
Centra "Marta" pieredze liecina, ka nereti pat institūcijām, kurām būtu jāsniedz atbalsts un palīdzīga roka tādām "Marijām", lai viņas izkļūtu no kontroles važām un atgūtu SEVI, empātija veidojas pret šiem šarmantajiem vīriešiem. Viņi prot veikli runāt un paskaidrot dzīvesbiedres vienu vai otru neveiklo uzvedību. Viņu klātbūtnē sievietes izskatās pēc muļķēm, depresijas nomāktām un tādām, kas pašas "izprovocē vīriešus viņas zākāt un iekaustīt."
Raksturīgas vardarbības pazīmes ir tādas, ka sieviete jūtas vainīga, viņai ir kauns un bailes dalīties ar citiem savās domās. Tieši tādēļ, ja nav izpratnes par emocionālo vardarbību vai pastāv aizdomas, ka tāda ir tavās partnerattiecībās, šo filmu noteikti iesaku noskatīties.
Režisora Lars d'Arendt izcilā īsfilma "Beast" jeb "Nezvērs" parāda vardarbību ģimenē, uzturot intrigu visas filmas gaitā. Filma sākas it kā pilnīgi nevainīgi - puika staigā pa mežu mazliet agresīvā noskaņojumā - dauza ar zaru kokus un grib iesist arī baltam un mīlīgam suņukam, bet tēvs viņu aptur un norāj, aizstāvot suņuku un paužot pret to mīļumu. Puika tēva mīļuma izpausmes pret dzīvnieku vēro ar vāji slēptu greizsirdību. Īstenībā tieši zēna uzvedība atspoguļo to, kas notiek šajā ģimenē, kurā vardarbība jau sen ir sasniegusi tādu līmeni, ka meli par kāpnēm, pa kurām regulāri noveļas mamma, vairs nav ticami. Puika ir vienīgais, kurš ir gatavs, neskatoties uz tēva nežēlību, saukt lietas īstajos vārdos. Viņš ir gatavs pa savam panākt tēva atvainošanos mātei, draudot sadedzināt tēva mīļoto un ļoti dārgo suņuku.
Sabiedrībā pastāv daudz mītu par to, kāpēc sievietes nedodas prom no varmākām. Šie mīti nepalīdz, bet tieši otrādi - padara sievietes situāciju vēl smagāku. "Sieviete pati provocē ar savu uzvedību", "viņai varbūt patīk izjust vardarbību", "tas notiek alkohola reibumā, bet vispār viņš ir labs cilvēks"... Tomēr šī filma atspēko mītus - vardarbīgais vīrietis ir skaidrā, prot kontrolēt savu vardarbīgumu un veic to apzināti, lai pakļautu, savukārt sieviete visādā ziņā cenšas būt pakļāvīga un attaisnot viņa rīcību dēla priekšā. Vīrietis pat neatvainojas, jo, kad labie brīži ģimenē kļūst arvien īsāki un retāki, bet vardarbības posmi - ilgāki, varmākas nesaredz savu vainu - "vainīgi ir visi citi".
Nereti cilvēki brīnās, kas liek sievietēm palikt kopā ar varmākām. Pašas sievietes atzīst, ka iemesli ir vairāki: trūkst iekšējā spēka un ārējā atbalsta. Nav, kur meklēt un kam lūgt palīdzību. Valda priekšstats, ka bērnam jāaug ģimenē, kurā ir abi vecāki. Finansiālā atkarība no vīrieša. Valsts institūciju noraidošā attieksme. Bailes, ka bāriņtiesa viņām atņems bērnus. Cerība, ka agresors mainīsies...
Resursu centrā sievietēm "Marta" ik gadus vēršas 300-400 sievietes, kas lielākoties ir piedzīvojušas līdzīgas situācijas kā šajā filmā. Šīm sievietēm dzīve mājās ir saistīta pat ar dzīvības briesmām. Viņas atkārtoti mēģina aiziet, un tomēr atkal atgriežas ar ticību, ka vīrs mainīsies, ar sabiedrības doktrīnu, ka bērnam vajag ģimeni.
Bērnam vajag laimīgus un harmoniskus vecākus, kas bērnu mīl, ir patiesi un rūpējas, pat tad, ja viņi dzīvo atsevišķi. Ja attiecībās valda vardarbība, arī tad, ja sākotnēji tā netiek vērsta pret bērnu, bērns to zina un jūt, un negatīvas sekas paliek. Nepārtrauktie meli ar laiku bērnam liedz atpazīt savas jūtas un pieņemt realitāti.
Katrai tādai sievietei ir savs saņemšanās brīdis, kad viņa izlemj pārtraukt attiecības ar vardarbīgo vīru. Filmā tas bija brīdis, kad vīrs viņas klātbūtnē pacēla roku pret bērnu. Tad viņa spēja pārkāpt savām bailēm.
Filmas "Shadowboxer" galvenais varonis Ahmets aizraujas ar kikboksingu, bet šobrīd viņam jāiziet obligāta anti-agresijas mācību programma saskaņā ar tiesas lēmumu, citādi viņu gaida cietumsods par savas bijušās draudzenes jaunā drauga piekaušanu.
Filmā var vērot profesionālu sociālo darbinieku intervenci darbā ar agresīviem jauniešiem, sniedzot ieskatu, kā sociālie darbinieki veic individuālas sesijas un darbu grupā.
Ahmetam ir savs priekšstats par to, ko nozīmē veiksmīgs vīrietis. Vairumā gadījumu tas ir saistīts ar spēku un naidu kā vizītājspēku dzīvē un realitātes un patieso izjūtu noliegšanu. Vairākas filmas epizodes to uzskatāmi parāda. Piemēram, sociālais darbinieks uz jautājumu - vai Tev ir dzīvē bijusi situācija, kad pats esi bijis vardarbības upuris? -, sākotnēji saņem noliedzošu atbildi. Pēc tam, pakāpeniski, uzdodot precizējošus jautājumus, tomēr atklājas situācija, kad Ahmets bijis upura lomā, bet "esot par to pasmējies".
Ahmets spēj būt arī mīļš un maigs - aizkustinošas ir ainas ar viņa bruņurupucīti vai to, kā viņš sagatavo treniņam kādas meitenes rokas. Bet, paliekot vienatnē ar sevi, viņš cīnās ar tikai pašam vien zināmiem ienaidniekiem.
Fascinēja sociālo darbinieku terapeitiskais darbs ar jaunieti, konfrontējot viņu ar realitāti, norādot robežas un spiežot paskatīties uz sevi neglaimojošā rakursā, nemelojot un neizskaistinot savu vardarbīgo rīcību. Terapeite sieviete lika sajust Ahmetam bijušās draudzenes bailes un atvieglojuma sajūtu, savlaicīgi pārtraucot attiecības, un lika viņam apzināties, ka tas tomēr nav īsti tas, kā viņam gribētos izskatīties bijušās draudzenes acīs. Šāds profesionāls darbs var patiesi darboties kā prevencija, palīdzot jauniem vīriešiem saprast sevi, novēršot vardarbīgas situācijas nākotnē un vardarbīgu attiecību veidošanos.
Diemžēl Latvijā šāds darbs vēl atrodas pašos pirmsākumos. Lai gan ir atrasts finansējums vardarbīgo pieaugušo personu rehabilitācijai, joprojām nav izveidotas un attīstītas tādas sociālā darba metodes, kādas tās redzamas filmā.
Režisora Mees Peijnenburga īsfilma "Wild Dog'' stāsta par jaunieti, kurš mēģina tikt galā ar nevaldāmu agresiju sevī. Filmā varoņi daudz nerunā. Galvenais varonis - Gijs - nerunā vispār - viņš vai nu kaujas, vai grib kauties, veic citas izlādējošas darbības vai klusē. Gijs meklē palīdzību pie speciālista, lai tiktu galā ar savām agresijas izpausmēm. Speciālists uzdod jautājumus un puisis klusē. Taču filma parāda, kas notiek puiša galvā. Skatītājam filmas veidotāji dod ieskatu pasaulē, kur jūtas ir kā siltu vai aukstu krāsu mudžeklis, bet tajā nav vārdu tam, kas notiek, nav strukturētu izpausmes veidu, lai kādam to izstāstītu. Nav arī īsti, kam to teikt - vismaz filmā nav. Puisis ir viens ar savām izjūtām. Ir meitene, ar kuru Gijam ir sekss, taču nav sarunu.
Tas atgādina ļoti daudzu Latvijas vīriešu problēmu - nespēju verbalizēt savas izjūtas, saprast, kas notiek pašā un spēt to nosaukt vārdos. Tas rada daudzas jo daudzas attiecību problēmas un arī vardarbības situācijas. Filmas noslēgums ir pavisam neizprotams, noteikti nerodas sajūta, ka stāsts ir beidzies. Drīzāk rodas jautājums - vai atkal pie tā, ka puisis ir agresīvs, būtu vainojama viņa māte?
Tas ir tik ļoti tipiski - visā vainot sievietes, tai skaitā, agresīvu puišu izaudzināšanā. Tomēr uz šo problēmu būtu jāraugās sistēmiski. Man filma radīja pārdomas par pašreizējo izglītības sistēmu - vai tā ir piemērota indivīda brīvas personības izaugsmei. Vai sabiedrības normas attiecībā uz "vīrišķību" un "sievišķību" palīdz puišiem būt saiknē ar sevi, savām emocijām un jūtām, būt pašiem, ļaut izprast, kas ar viņiem notiek, dot VĀRDUS tam, kas notiek iekšienē, runāt par to, tikt galā ar dusmām. Nereti esošā izglītības sistēma un sabiedrības gaidas ir tik ļoti balstītas uz pieņēmumiem, kas piedien puišiem un kas - meitenēm, ka agresijas izpausmes tiek pieņemtas kā dabiska zēnu uzvedība.
Kad Latvijas valstī Dzimumu līdztiesības plānā bija ielikts iedīglis dzimumu līdztiesības veicināšanai pirmsskolās un meklētas labākās prakses, lai mēģinātu tos aprobēt Latvijas vidē, iniciatīvu nokāva jau pašā iedīglī. Saeimas komisijās zākāja idejas autorus, nevis veidoja metodiskos materiālus, kas varētu veicināt brīvas personības veidošanos un nevis iegrožot to dažādos stereotipos.
Programma "Vīrietis un vardarbība" skatāma 24. septembrī plkst. 23 kino "K.Suns".
"Vardarbība var būt gan fiziska, gan psiholoģiska, tā var būt gan atklāta, gan slēpta. Bieži aiz agresīva varmākas slēpjas nobijies upuris, bet citreiz varonība ir varmācības otra seja, kura mainās atkarībā no konteksta un sabiedrības vērtībām. Ir brīži, kad vardarbība ir attaisnojama, piemēram, pašaizsargājoties, bet, ko šī pašaizsardzība nodara upurim?
Gan vīrieši, gan sievietes pakļauti riskam kļūt par varmākām, tomēr, tā kā vīrieši lielākoties ir fiziski spēcīgāki, viņi biežāk fiziski iespaido apkārtējos. Īsfilmu programmā attēloti dažādi vīriešu agresijas modeļi un izpausmes veidi, kā arī mēģinājumi vardarbību apspiest, tomēr skatītājam netiek doti didaktiski risinājumi, jo iespējams tieši vardarbības formu apzināšanās ir pirmais solis situācijas mainīšanā," stāsta Rīgas starptautiskā filmu festivāla "2Annas" programmas direktore Astra Zoldnere.
Biļetes iespējams iegādāties šeit.
Raksts tapis sadarbībā ar festivālu "2Annas", kura tēma šogad ir "Vīrietis - varonis, mīļākais, āksts".
