Tā kā mani vienmēr ir aizrāvis šausmu žanrs, ar to saskarties arī teātrī, ne tikai kino, vienmēr ir vesels piedzīvojums. Tiesa, tas, ka Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums "Frankenšteins" Dailes teātrī vairāk ir stāsts par mums, nevis par fantastiskiem briesmoņiem, liek aizdomāties par pavisam cita veida šausmām.
Vērtējums:
Izrāde sākas, atklājot skatītājiem iespaidīgu Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, kurā iekļauts arī video, kas caur milzīgām brillēm no skatuves vēro pašus skatītājus, raisot asociācijas ar ikonisko Frānsisa Skota Ficdžeralda romānu "Lielais Getsbijs". Turklāt šīs vērojošās acis ir Frankenšteina "briesmoņa" acis, kas vēro mūs, atdarina un mācās, kā kļūt par cilvēku. Tad, saspēlējoties ar Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas zēnu kori, desmit minūtes (es pat intereses pēc palūkojos pulkstenī) visa uzmanība ir vērsta uz Daiņa Grūbes "Radību", kura atmostas. Un šīs desmit minūtes ir tik iespaidīgas, ka brīžiem tālāk notiekošais salīdzinoši šķiet blāvs.
Stāsts par Frankenšteinu un viņa briesmoni ir kļuvis par neatņemamu popkultūras sastāvdaļu, tāpēc ir saprotama skatītāju lielā interese to redzēt uz Latvijas lielākās skatuves. Šo interesi, protams, vēl uzkurina tas, ka "Frankenšteinu" 2011. gadā Londonā ir iestudējis režisors Denijs Boils, galvenās lomas uzticot Džonijam Lī Milleram un Benediktam Kamberbačam. Taču brīžiem nav skaidrs, vai šī izrāde ir izklaide vai kas vairāk.
Izrādes vizuālā estētika ir veidota tā, lai radītu episku iespaidu, jo arī šis stāsts liek domāt par daudz plašākiem jautājumiem - kā mēs kļūstam labi vai ļauni? Kāpēc mēs tiecamies pēc pilnības? Kas mūs ir radījis, un kāpēc mūsu radītājs mūs ir pametis? Un kāpēc vispār dzīvot, ja jau mēs nevienam neesam lūguši piedzimt? Daudzie jautājumi un pretrunas, kas plosa cilvēku, parādās arī iestudējumā, brīžiem to padarot līdzīgu pašas Radības ķermenim - saliktam kopā no dažādām detaļām, neslēpjot šuves.
Šādas dažādas eksistenciālas pārdomas nomoka Radību, kura kā baiss atgādinājums par cilvēka dzīves pirmajiem gadiem un neizskaidrojamo, instinktīvo pusi, vajā ne tikai Viktoru Frankšteinu, bet arī skatītājus. Dainis Grūbe savu lomu spēlē tik precīzi un trāpīgi, ka pat cauri pretīgumam un neērtuma sajūtai, kas rodas viņu vērojot, viņa varonis ir vienīgais, kuram no sirds ir iespējams just līdzi.
Un šeit arī rodas viena no izrādes problēmām - ja viens aktieris un viņa loma ir tik spoža, tad pārējais nobāl. Lai arī vēl Ginta Andžāna ar Dieva kompleksu sirgstošais dakteris Frankenšteins vairākās epizodēs uzmirdz, daudzas ainas, kurās Radība neparādās, gluži vienkārši šķiet liekas, jo acīmredzot arī lugā pārējiem varoņiem ir paredzēta izteikti sekundāra un "sižetu bīdoša" loma. Tas, protams, pasvītro Daiņa Grūbes "briesmoņa" vientulību arī uz skatuves, taču neticu, ka tas ir režisorisks paņēmiens, drīzāk dramaturģiska nepilnība.
Kārļa Auzāna mūzika, kā arī zēnu kora partijas ne tikai pasvītro izrādes mēģinājumus aizskart pārlaicīgas un arī pārcilvēciskas tēmas, bet arī rada skaudri emocionālu atmosfēru, kas drūmajam stāstam piešķir smeldzīgu holivudiska eposa šķautni. Abu galveno varoņu - Radības un Frankenšteina - pretnostādījums liek aizdomāties par to, kā cilvēkā saplūst divas it kā nesavienojamas puses: dzīvnieciskā un racionālā. Tādējādi šo divu tēlu nespēja vienam no otra atdalīties, kļūst par metaforu tam, kas vispār ir cilvēks - monstrs vai ģēnijs, instinktu vergs vai intelektuāla būtne? Visticamāk, ka abi, atkarībā no tā, kura puse ņem virsroku. Bet paliek jautājums, vai viena bez otras tās vispār spēj eksistēt?
Lai arī "Frankenšteins" ir izteikti neviendabīga izrāde, kas brīžiem "lēkā" no izcilām epizodēm uz ļoti vājām, tās iespaidīgums ir nenoliedzams. Turklāt šajā gadījumā runa nav tikai par grandioziem scenogrāfiskiem elementiem, rūpīgu Lienes Gravas kustību partitūru un dažādiem aizraujošiem režisoriskiem paņēmieniem, kā arī spēlēm ar simboliem. Izrāde atstāj pēcgaršu, pie tam ne pavisam ne pacilājošu vai iedrošinošu. Tā liek apšaubīt sevi, savu izvēļu motivācijas un to, ko uzskatām par "labu" vai "ļaunu".
Režisore ir radījusi stāstu par ļaunuma rašanos - kā no nevainīgas būtnes ir iespējams pārtapt par briesmoni. Radības bērnišķīgais prieks par visu, par katru jauno, uzzināto lietu pārvēršas atriebīgā rūgtumā pret pasauli un savu radītāju, kad nākas sastapties ar sabiedrības riebumu, nicinājumu un agresiju tikai sava atšķirīguma dēļ. Manuprāt, šis ir aktuāls jautājums, par kuru vērts aizdomāties - atgrūžot svešo un nepazīstamo mēs nevaram brīnīties, ka tas pavēršas pret mums un beigās kļūst par briesmoni. Mēs paši šos briesmoņus esam radījuši. Un galu galā, kurš tad ir īstais monstrs - tas, kurš ir piedzimis citāds vai tas, kurš šo "citādo" ar savu naidpilno attieksmi padara par atriebīgu un ļaunu radījumu?
