"Mērijas ceļojums" ir filma par leģendāro Mēriju Grīnbergu, kuras vārds vēl nesen bija zināms tikai šauram kultūras darbinieku un interesentu lokam, neskatoties uz to, ka ar viņas varoņdarba liecībām varēja sastapties ikviens Rīgas vēstures un kuģniecības vai Ārzemju mākslas muzeja (tagad "Rīgas Biržas") apmeklētājs. Padomju laikos tika noklusēts fakts, ka Grīnberga bija tā vienīgā muzejniece, kura vairāk nekā gadu sargāja nacistu aizvestās kastes ar ievērojamākajām Latvijas muzeju vērtībām, bet vēlāk kopā ar padomju armiju atveda mantu arī atpakaļ. Kāpēc aizbrauca? Kāpēc nepalika kopā ar citu Latvijas muzeju pārstāvjiem amerikāņu zonā, bet atgriezās mājās? Tiem, kuri vēlāk pratināja Mēriju, visticamāk, bija grūti saprast šo motivāciju, bet viņa nevarēja citādi. Protams, varētu teikt, ka šis bija šausmīgs, neziņas un baiļu pilns Mērijas ceļojums, tomēr filma piedāvā ieskatīties arī otrā viņas ceļojumā – viņas dzīvē, kas patiesībā izrādījās daudz dramatiskāks pat par piedzīvoto kara laikā. Šo dzīvi kā sarežģītu mozaīku no sīkiem atmiņu, arhīva materiālu, hroniku gabaliņiem režisore Kristīne Želve rūpīgi rekonstruēja, blakus faktu precizitātei liekot meistarīgu dokumentālās un spēlfilmas elementu kombināciju. Saliekot kopā šo mozaīku, izrādījās, ka filma nav tikai par izlaupītu muzeju mantu atgriešanu, bet par cilvēka izvēli starp pienākumu un personīgo laimi.

Atšķirībā no daudziem "biopikiem" (no angļu – biopic) šī filma ir ne tikai ilustrācija cilvēka dzīvei, bet arī meistarīgi un aizraujoši izstāstīts dzīvesstāsts, kuru Kristīnei Želvei kā scenāristei izdevās uzrakstīt, saglabājot pietiekami daudz no reālās dienasgrāmatas, kuru 1945. gadā uzsāka rakstīt Mērijas māte Mērija Grīnberga vecākā (dzimusi Grosvalde), sēžot vientuļa pamestajā tēva dzīvoklī un cerot, ka no visas ģimenes vismaz meita Mērija atgriezīsies mājās. Šī dienasgrāmata veido filmas struktūru un ritmu, jo, tāpat kā atmiņa, tā saglabā visbūtiskāko un visspilgtāko, dzīves rutīnu atstājot bez uzmanības. Savijoties kopā, abu Mēriju dzīvesstāsts nemanāmi uzbur ne tikai viņu ģimenes, bet visas Latvijas likteni gandrīz gadsimta garumā: no bērnības un jaunības turīgajā Grosvaldu ģimenes mājā 20. gadsimta sākumā, caur Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām, atgriešanos Latvijā un Otrā pasaules kara briesmām, kas sadalīja viņu dzīvi "pirms" un "pēc" periodā.

Rekonstruējot atsevišķas epizodes no mātes un meitas dzīves, filmas autori ar lielu uzmanību izturējās pret vēsturisko patiesību, ļaujot it kā sataustīt viņu atmiņas: Grosvaldu krāšņo astoņu istabu dzīvokli vai bēgļu kopdzīvi Petrogradā, ballīti Dzintaru vasarnīcā vai kara laikā iztukšotas muzeju zāles. Mēģinot ievērot vēsturiski patiesas detaļas, filma neieslīgst pašmērķīgā melnbalto fotogrāfiju "atdzīvināšanā" un precīzu dubultnieku meklēšanā. Daiga Kažociņa Mērijas lomā un Marīna Janaus, tēlojot viņas māti, pateicoties kino valodas nosacītībai un izcilai aktieru spēlei, ļauj ieraudzīt tos likteņus un tās emocijas, kuras nevar izteikt tikai ar grimu. Tomēr atšķirībā no atmiņu substances, kas līdzinās sapņiem, filmā izmantotās kinohronikas ienes stāstījumā to brutālo ikdienas patiesību, kuru neviens vairs nevar apšaubīt, – kara īstā daba, neizskaistināta un neromantizēta, pilsētu bombardēšana un kara gūstekņi, padomju Rīgas ielas ar sarkaniem karogiem un demonstrācijām. Hronikas nav piemeklētas, lai šokētu, bet tikai lai ļautu sajust sauso patiesības garšu, kuru savā dienasgrāmatā fiksē Mērija vecākā, gaidot kāda atgriešanos vientuļajā dzīvoklī. Un viņas meita Mērija atgriezīsies kopā ar muzeju dārgumiem, bet viņas lielais ceļojums aizvien turpināsies.