Pagājušajā gadā dzejniekam, tulkotājam un publicistam Knutam Skujeniekam apritēja 80 gadi. Šim notikumam par godu režisors Ivars Tontegode ir uzņēmis biogrāfisku dokumentālo filmu ar daudzsološu nosaukumu "Knutifikācija", kurā Skujenieks atskatās uz bērnību, studijām Maskavā, politiskā ieslodzījuma gadiem Mordovijas kolonijā un dzejas tapšanu gan padomju režīma, gan jaunatgūtās neatkarības apstākļos.
Filma ir gandrīz nepārtraukts varoņa monologs, kurā režisors sev piešķīris vācēja un arhivāra lomu. Skujenieks kadrā parādās ļoti reti, un vizuālo daļu gandrīz pilnībā aizpilda dinamiska kolāža no arhīvu un kinofondu materiāliem. Turpretī brīžos, kad Skujenieks lasa dzeju, vēsturiskos kadrus aizstāj diezgan abstrakti mūsdienu videomākslas fragmenti. Un ja neskaita dažas speciāli šai filmai radītas ainas ar Skujenieka piedalīšanos, rodas iespaids, ka Tontegode ir mēģinājis pasniegt "Knutifikāciju" kā poētisku pilnmetrāžas videoklipu, kur pagātnes realitāti veido ziņu, aģitāciju un reklāmu kadri, bet dzejnieka apziņu ataino vizuālu simbolu rinda.
Un lielākajā filmas daļā šī metode strādā. Skujenieka autobiogrāfiskais monologs pārklājas ar vēsturisko kadru uzslāņojumu, radot ticamu un vizuāli piesātinātu laikmeta ainavu – sākot ar uzspēlēti optimistisko komunisma celšanas propagandu un beidzot ar Baltijas ceļu un drūzmēšanos pie neatkarīgās Latvijas pirmā Makdonalda. Pagātnes tēlojumam ar to pilnīgi pietiek. Nav šaubu, ka Tontegode labi pārvalda montāžas tehniku un kompozīcijas mākslu. Arī skaņu efekti tiek lietoti gaumīgi, neuzmācīgi un gandrīz vienmēr īstajā vietā un laikā.
Diemžēl tuvāk beigām dokumentālo ainu trūkums kļūst aizvien uzskatāmāks, un filma lēnā garā izirst pa šuvēm. Problēmas sākas brīdī, kad Skujenieka dzīvesstāsts atduras pret tagadni. Atmiņu stāstus aizstāj dzejnieka pārdomas par laikmetīgām tēmām, un tās, kā izrādās, ir daudz grūtāk ilustrēt vizuāli. Un, lai gan Skujeniekam arī mūsdienu kontekstā ir ko teikt gan par dzeju, gan par indivīda brīvību, gan par Latvijas mēroga aktualitātēm, režisors ar šo uzdevumu vairs netiek galā.
Tā vietā, lai iedziļinātos galvenā varoņa domu gājienā un provocētu uz jaunām atziņām, viņš mēģina ilustrēt jau gatavas idejas ar atbilstošām vizuālām ainām. Tā ir mazliet reklāmiska pieeja, taču teorētiski arī tai nebūtu nekādas vainas, ja vien izpildījums būtu asprātīgāks. "Knutifikācijas" pēdējā daļa, atšķirībā no pirmīt redzētajiem vēsturiskajiem materiāliem, ir ilustrēta ar diezgan banāliem video, kurus nespēj glābt pat prasmīga montāža. Šādas "laikmeta ilustrācijas" ir kaitinošas, un nebūt ne satura un estētikas dēļ. Protams, dažiem kritīs uz nerviem glancētie, patēriņa kultūru ilustrējošie reklāmas kadri, dažiem – ainas ar varavīksnes krāsas karogiem Vērmanes dārzā, bet citiem – folkloristes, kas taisa selfijus uz Dziesmu svētku estrādes. Bet šādas reakcijas ir normālas. Problēma ir tajā, ka kamera ir subjektīva, un katrā no šiem kadriem ir skaidri redzamas režisora mēģinājums ievirzīt skatītāja domāšanu noteiktās sliedēs, kuras, starp citu, ne vienmēr saskan ar Skujenieka fonā paustajām idejām.
Protams, visas šīs kritiskās piezīmes nemaina lietas būtību – dokumentālais kino par dzīviem klasiķiem ir laba un attīstīšanas vērta tradīcija. Šādā griezumā raugoties, "Knutifikācija" savu uzdevumu lielākoties izpilda. Taču nepamet sajūta, ka filmas forma vietām ir aizēnojusi saturu un ka par tik spilgtu un pieredzējušu figūru kā Skujenieks varētu pateikt daudz vairāk.
Labi, ka ir viņa dzeja!
