Šī ir lieliska filma pārdomām tiem cilvēkiem, kas sasnieguši savā dzīvē pašu spēkiem tik daudz, ka nu jau varētu justies laimīgi, bet… Filma ir par to, kāpēc mums dzīvē nepieciešams otrs cilvēks, pat tad, ja tas nav nepieciešams. Skatoties filmu, rodas pretrunīgas jūtas, jo recepte (un paldies režisoram par to!) jau netiek dota. Ir tikai dažas atklāsmes, kas var palīdzēt kādam sevi ieraudzīt nogrieznī starp polaritātēm – attiecības (atkarība) un vienatne (neatkarība).
Pagājušā gadsimta 70. gadi Zviedrijā nesa apvērsumu ne tikai vērtību atmodā, kad indivīda tiesības tika paceltas augstāk par ģimenes interesēm, bet saistībā ar to tika pieņemti arī politiski lēmumi un manifesti. Šajā filmā ir redzams, kā indivīda neatkarības ideja ir mainījusi Zviedrijas sabiedrību. Pašaktualizācijas, pašnoteikšanās, brīvība – tās bija vērtības, par kurām cīnījās daudzi cilvēki. Brīvību sievietēm no vīriešiem, brīvību vecākiem no saviem bērniem, brīvību pusaudžiem no vecākiem. Brīvība vienam no otra, kur tikai patiesas, labprātīgas un līdzvērtīgas attiecības var turēt kopā – tāda tika zīmēta nākotnes vīzija. Ideāla attiecības būtu tādas, kur pieauguši indivīdi ir fundamentāli neatkarīgi (finansiāli, juridiski, emocionāli), strādā paši priekš sevis, dzīvo tikai sev.
Filmā redzams, kā izskatās cilvēka neatkarība mūsdienās, kā šī ideja ir attīstījusies un kā mainījusi Zviedrijā dzīvojošu ļaužu dzīvi. Skatītājs var izsekot, kā manifests izaug par realitāti un kādi ir tā pozitīvie un negatīvie ieguvumi. Sievietes tagad vairāk izvēlas būt vienas, jo ir finansiāli patstāvīgas, viņas arvien vairāk izmantoto spermas bankas, lai dzemdētu bērnu. Vīrieši arvien vairāk ir tendēti uz karjeru un materiālo labklājību, savu labsajūtu. Ne sievietes, ne vīrieši nevēlas tērēt savu laiku otra cilvēka dzīvei.
Filmas autors parāda autonomijas otru pusi – vientulību, savrupību, nošķirtību, izolāciju, skumjas, depresiju, pašnāvību. Neatkarības ieguvums ir drošības un savas dzīves kontroles izjūta; tam līdzi nāk miers. Tomēr "drošība nesniedz laimes izjūtu", kā saka filmas varone, sociālā darbiniece, kura tikko ir apskatījusi dzīvokli, kurā izdarījis pašnāvību vecs, vientuļš cilvēks. "Cīņa par neatkarību ir padarījusi mūs aklus," pauž sieviete.
Filmas autors parāda arī divus piemērus, kuros ir redzami cilvēki, kas nepiekrīt šādas neatkarības un cilvēku autonomijas idejai. Abos gadījumos cilvēki izlēma pamest labklājīgo Zviedrijas sabiedrību – jaunieši devās dzīvot mežā, bet ārsts aizbrauca uz nabadzīgu Āfrikas valsti.
Interesanta ir epizode ar iebraucējiem, kuriem māca komunikāciju ar zviedriem. Skolotāja saka: "Kad jums prasa, vai iet labi, jāatbild – labi. Un viss. Jo šeit neviens nevēlas dzirdēt garas atbildes."
Spēja koncentrēties uz sevi un savu labsajūtu parasti liecina par nobriedušu personību, tā ir spēja būt atbildīgam par savām izvēlēm, bet paradoksāli – attīstot un sasniedzot šo neatkarību, cilvēks, iespējams, zaudē vienu būtiski iemaņu, kas viņam kā sociālai būtnei ir ļoti nepieciešama. Spēju sarunāties un uzklausīt citus cilvēkus, būt emocionāli tuvās attiecībās.
Internets ļauj šo vajadzību pēc neatkarības un drošības apmierināt. Kā filmas izskaņā sacīja sociologs Zigmunds Baumans: "Mēs pavadām savu dzīvi starp divām pasaulēm: "Online" un "Offline". "Online" dzīve ir lieliska, jo tā ir tīra no riskiem un tā neļauj nekad justies vientuļam." Pēc Baumana domām, cilvēkiem laimes izjūtu sniedz tieši riski un spēja tos savā dzīvē pārvarēt. "Neatkarības noslēgums nav laimīgs, tajā ir dzīves tukšums, jēgas zudums, pilnīgi neiedomājama garlaicība. Jo neatkarīgāks jūs esat, jo mazāka iespēja ir apturēt neatkarību (independence) un pārvērst to par labu un patīkamu savstarpēju atkarību (interdependence)", saka Baumans.
Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.
"Zviedru mīlas teorija" – režisors Ēriks Gandīni (Erik Gandini), 2015. gads, Zviedrija.
