Tas ir stāsts par Krievijas provinces jauniešu saskaršanos ar vētrainajiem gadsimta notikumiem. Filmas varoņi – jaunlaulātie, kurus tēlo debitants Maksims Averičs un pati modīgākā krievu jaunā aktrise Viktorija Tolstonogova. Laulātie dzīvo provincē un strādā metalurģiskajā fabrikā, kas jau pusgadu nedarbojas, līdz ar to – strādniekiem netiek maksātas algas, un dažubrīd pietrūkst naudas pat ēdienam, tomēr mīlestības vārdā viņi ir ar mieru pārciest visu. Turklāt par fabrikas direktora amatu strīdas divi konkurenti, un izsalkušie strādnieki sāk karu pret vadību. Vīrs un sieva nonāk katrs savā revolūcijas barikāžu pusē. Attiecību un situāciju mozaīka liek domāt par magnētiskajām vētrām, arī ārsti mirkļos, kad cilvēki nejūtas īpaši veseli, nevērīgi nosaka: “Nu, ko gan jūs gribat? Magnētiskās vētras...”
Pēc režisora vārdiem filma atklāj situāciju mūsdienu Krieviju - ne to, kas virmo pilsētā un kuru pa laikam reklamē televīzijās, attēlojot pilsētu dzīrēs virmojošu, bagātu, kriminālu un par darbu nedomājošu, bet tādu, kas parāda provinces dzīvi ar tās patiesumu un drāmām.
Vadimam Abrašitovam “Magnētiskās vētras” ir vienpadsmitā filma, kuras scenāriju – tāpat kā visām pārējām – rakstījis Aleksandrs Mindzadze. Viņu iepriekšējā filma bija “Dejotāja laiks”, līdz nākamajai pagāja pieci gadi.
Atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, kāpēc filmā nenotiek nekas krimināls, Abrašitovs teica: “Mums tas nešķita uzmanības vērts. Filma nav gara – tikai 85 minūtes, krimināla intriga tajā neiekļautos. Filmas darbība sevī ietver tikai trīs dienas varoņu dzīvē. (...) Un nav varbūt tik svarīgs fakts, ka cilvēki nesaņem algu, svarīgākais ir tas, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek pakļaut necilvēcīgām attiecībām un rīcībai. Taču filma “Magnētiskās vētras” nav nekāds ielāps vai zāles sagrautajām dvēselēm, mēs arī necentāmies atrādīt sociālo procesu sakarības. Stāsts ir pavisam vienkāršs – par mīlestību laikā, kas nepavisam nav vienkāršs. Par ķīviņiem un nesaprašanos, par nodevību, par salabšanu. Un par uzticības spēku. Jūtu atklāšana – mūžīgs materiāls, kas interesē kino skatītājus.”
Atceroties laiku, kad kino veidošana Krievijā bija prestižs darbs, kuram finansējumu atrast bija krietni vien vieglāk nekā tagad, Abrašitovs piebilst: „Pirms trīsdesmit, četrdesmit gadiem Maskavā katru mēnesi Kino namā varēja redzēt lieliskas filmas. Averbahs, Šepitko, Kļepikovs... Ko tad nominēja un kas tad saņēma Oskarus? “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, “Kabarē” – lieliskas filmas. Šodien visās nominācijās atrodas „Titāniks”. Tas ir īslaicīgi, bet režisori redzēja, cik statuetes saņēma “Titāniks”, tāpēc cenšas radīt arī savu šī stila versiju – cenšas pietuvoties sasniegtajam kino veidošanas līmenim, mārketingam, atrakcijām ar ūdensmetējiem, tehniskajām iespējām. Vārdam “māksla” šī darbošanās neatbilst.”
Filmas “Magnētiskās vētras” pirmizrāde atklāja Viborgas festivālu, par kura prezidentu bija uzaicināts Vadims Abrašitovs. “Kinotaurā” filma saņēma divas balvas – par labāko režiju un scenāriju. Filmu uzskata par Aleksandra Zarhi filmas “Augstums” (1957) parafrāzi.