Režisora Nikolaja Arcela filmā "Tumšais tornis" šīs izvēles ir izdarītas droši un teju vai ar ķirurģisku precizitāti. Scenāristi ir apzināti atteikušies no garā un sarežģītā sižeta, kuru Stīvens Kings izvērš astoņu grāmatu garumā, kā arī tikuši vaļā no lielā skaita fona varoņu un blakus tēlu. Tā vietā viņi ir izveidojuši viena varoņa – pusaudža Džeika – pieaugšanas stāstu, sniedzot "strēlniekam" Ronaldam mentora lomu un Vīram melnā – galvenā antagonista vietu. Tādēļ arī sižetā liela uzmanība tiek pievērsta tām niansēm, kas saistītas ar Džeika dzīves aspektiem – piemēram, viņa mātes veiktajām izvēlēm – un savā ziņā Vīrs melnā darbojas kā Džeika ēna, reprezentējot zēna šaubas, bailes un dusmas.
Viena no fanu teorijām – kas man šķiet diezgan leģitīma – ir, ka filmā "Tumšais tornis" ir atainoti nevis Stīvena Kinga grāmatu ciklā redzamie notikumi, bet kāda cita Strēlnieka ceļa reize. Proti, ja grāmatās ir skaidri norādīts, ka Strēlnieka un Vīra melnā konflikts ir ciklisks, tas jau ir daudzkārt noticis un daudzkārt vēl notiks, tad var pieņemt, ka filmas notikumi ir kāda cita reize, kad Strēlnieks satiek nedaudz citu Džeiku un viņu attiecības ir, maigi izsakoties, nedaudz veiksmīgākas.
Scenāristi ir arī atteikušies no vēlmes kino valodā pārtulkot Kinga stāstījuma veidu un vispārējo skatījumu uz pasauli. Nē, nav tā, ka "Tumšā torņa" pasaule būtu brīva no šausmām vai fantastikas – jau pirmajā epizodē pietiek gan viena, gan otra –, bet šausmas tajā ir drīzāk ārējas, nevis iekšējas, un fantastikas, vesterna un fantāzijas elementi tiek izmantoti lietišķi un bez pārmērīga uzsvara. Multiversa ideja, protams, tiek atainota, bet mūsdienu skatītājs jau labi zina, kas ir "portāls" un "paralēlās pasaules". Idejai, ka paralēlajās pasaulēs ir citas mūsu pašu versijas, filmā pieskaras viegli un neuzbāzīgi.
Kā jau pieaugšanas stāstam pienākas, filma "Tumšais tornis" sižeta līmenī ir salīdzinoši viegli nolasāma, un skatītājam, kas ir atnācis uz kino izklaidēties un paskatīties, kā viss uzsprāgst un aizdegas, ātri vien būs skaidrs, kas ir "labie" un kas – "sliktie". Turklāt filmā ir veiksmīgi izmantots mūsdienu kinovalodai raksturīgais humors – gan sākot ar mīlīgiem jociņiem par tēmu "kā Strēlnieks uztver Amerikas ikdienas reālijas" un beidzot ar rotaļīgo, uzsvērti nevērīgo Vīra melnā humoru, kāds līdz šim ir bijis vairāk raksturīgs skarbajiem, bet cilvēcīgajiem labajiem tēliem.
Šeit arī īpaši jāuzsver galveno lomu tēlotāji. Idriss Elba Strēlnieka lomā viennozīmīgi nav "melnādains aktieris, ko mēs šeit ielikām politisku apsvērumu dēļ", – viņa tēlojums, jo īpaši mīmika, ir precīzs un piešķir papildu dimensijas citādi diezgan vienkārši traktētajam varonim. Džeiks nav tas gaišmatainais, zilacainais labais puisītis, uz ko fokusējas kamera pirmajā epizodē, – viņš ir konstanti saīdzis puika, kuru aktieris Toms Teilors veiksmīgi aizved no "stulbie pieaugušie" pozas līdz spējai ne vien tikt galā ar sevi, bet arī vērtēt un izprast cilvēkus sev apkārt. Metjū Makonahijs Vīra melnā lomā sākotnēji šķiet teju "nekāds" – viņš neizmanto klasiskos ļaunā tēla tropus un saglabā permanenti mīlīgu, ziņkārīgu un nedaudz padumju sejas izteiksmi (šķiet, visas filmas laikā viņš tikai divas reizes aizver muti). Tikai pašās filmas beigās rodas apjausma, ka šī attieksme ir psiholoģiski pamatota: viss notiekošais viņam ir spēle ar dzīviem – un dehumanizētiem – cilvēkiem, spēle, kurā ir svarīgākais nevis uzvarēt, bet gan satikt sevis cienīgu pretinieku.
Lai arī filma "Tumšais tornis" ir primāri izklaidējoša un – vismaz salīdzinājumā ar iedvesmas avotu – vienkārša, gaiša un droši skatāma no rekomendācijās minētā 12 gadu vecuma, tā droši vien nesagādās vilšanos arī skatītājam, kurš pārzina Stīvena Kinga darbus un alkst pamanīt mājienus uz daudz plašāko un interesantāko multiversu, kas ir nevis palicis aiz kadra, bet gan atstāts kadra maliņās – skatienos, jokos un fona detaļās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
