Ja nekad nav būts Losandželosā un piesēsts zaļajā pakalnā ar uzrakstu "Hollywood", katrs var iztēloties skatu no šiem burtiem uz pilsētu tur, lejā kā vien tīk. Vairumam prātā nāks palmas dienvidus tveicē vai metropoles nakts uguņu vilinājums. Taču varbūt kādam, tāpat kā šo rindu autoram, vislabāk tīk iedomāties, ka no Holivudas pakalna skats paveras nevis uz īstenību, bet uz milzīgu, sirreālu atdzīvojušos visu filmu pilsētu. Vērotājam no augšas būtu tik viegli šo iedomāto pilsētu sadalīt dažādu filmu žanru un laikmetu kvartālos. Pilsētas nomales būtu melnbaltas un mēmas, to ielas pilnas ar kino pionieru tēlu pārspīlētajiem vaibstiem un emocijām. Mazliet tālāk jezgu ķīniešu kvartāla pagalmos celtu kung-fu meistari no austrumcīņu filmām, vairoties iziet ielās, kurās paukšķētu kolti un kauktu riepas gangsteru nevainojamos uzvalkos mašīnām. Tuvāk centram, tur parkos un promenādēs nesteidzīgi pastaigātos intelekuāļu-kinoklasiķu garabērni, apmainoties skumjām metaforām par eksistences relatīvismu.
Šādā filmu pilsētā būtu arī īpaša vieta, pilna ar pamestiem būvlaukumiem un līdz galam neuzceltu debesskrāpju rēgainiem skeletiem. Kino vēstures spoku kvartāls. Tajā mistu iecerētās un autoru prātos izspēlētās, tomēr nekad neuzņemtās filmas. Vieta, kurā reti kāds iegriežas. Taču režisors Frenks Pavičs (Frank Pavich) ir izrādījies par vienu no šiem retajiem. Starp visām nekad neuzņemtajām filmām viņš ir uzmeklējis visambiciozāko, vispārdrošāko, viskošāko neīstenoto kino ieceri: Alehandro Hodorovska (Alejandro Jodorowsky) mēģinājumu ekranizēt Frenka Herberta zinātniskās fantastikas kanonu, grāmatu "Kāpa" (Dune). Un uzņēmis savu dokumentālo filmu par šo mēģinājumu – "Hodorovska kāpa" (Jodorowsky's Dune).
Kas ir Frenks Pavičs? Pirms šīs dokumentālās filmas nedz viņa, nedz pārējo dokumentālās filmas veidotāju vārdi plašākai publikai neko neizteica. Taču interesei par neuzņemto "Kāpas" filmēšanu vajadzētu pietikt tikai ar paša čīliešu sirreālista Hodorovska vārdu vien. Režisors, scenārists, aktieris. Komponists. Komiksu veidotājs. Mīms. Taro kāršu meistars. Un vēl, un vēl.
Jau pirms "Kāpas" ieceres viņš bija uzņēmis savas, iespējams, visspilgtākās un visizaicinošākās filmas, kas asociējas ar Hodorovska vārdu visupirms – "Kurmis" ("El topo") un "Svētais kalns" ("The Holy Mountain"). Ja vēl filmas uzņemšanas intrigai klāt piemet tādu ikonu kā Salvadora Dalī, Orsona Skota vai Mika Džegera iespējamo līdzdalību un pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem vienkārši neaptveramas kino ambīcijas – tas vien garantē kāri noskaidrot ko vairāk par neīstenoto Hodorovska lolojumu.
Skatītāju ziņkāre par visām Hodorovska projekta detaļām tiek apmierināta godam un ar uzviju. Izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas, visi Hodorovska projekta materiāli ir izlikti apskatei tik pārliecinoši un spilgti, ka brīžiem stāsts šķiet par patiešām vēlāk uzņemtas filmas tapšanu. Zinātniskās fantastikas žanra cienītājiem īpaši gards kumoss ir vērot, kā dokumentālais vēstījums atklāj ideju un stila pavedienus, kas no neuzņemtās Hodorovska "Kāpas" aizvijas pie gandrīz visām vēlākajām žanra klasikām – sākot ar "Svešo" un "Terminatoru" un beidzot ar "Matriksu". Vēl vairāk, arī pats projekta tapšanas process ir žilbinoši attēlots, aizraujošs un iesaistīto personu dzīves plūdumu sašūpojošs piedzīvojums. Traki ģeniāla un ģeniāli traka režisora mūža lielākais izaicinājums. Cīņa soli pa solim pārvērst sapni par īstenību. Piemeklēt, pierunāt un apvienot kopīgā darbā ne mazāk harizmātiskas un dzīvu leģendu statusu baudošas personības kā pats režisors. Gribēt ar filmu mainīt tā laika jauniešu uztveri tikpat spēcīgi kā ar LSD. Gribēt ar filmu mainīt pasauli, mainīt pašos pamatos. Un, galu galā, saņemt dolāru ciparos izteiktu atbildi, ka pasaule tam vēl nav gatava.
Visticamāk, ja dokumentālais stāsts par Hodorovska projektu aprobežotos ar godīgu un glītu minētā pārstāstu, neviens nejustos vīlies. Filmas šarms jau ir šķietami apdrošināts caur tās konceptu, kas tik labi piestāv uz neordināru daudzslāņainību orientētai mūsdienu postmodernajai gaumei: galu galā, šī ir filma par filmu, kura nenotika.
Tomēr skatītāju sagaida pārsteigums – uzņemtā filma par neuzņemto filmu dodas vēl tālāk, kļūstot par kino brīnumu pati par sevi. Hodorovska personības spēks arī dzīves devītajā gadu desmitā un pat tikai caur interviju joprojām spēj eksplodēt un atbalsoties skatītāju prātos tāpat kā viņa provokatīvie vēstījumi kino valodā. Tikpat temperamentīgi, taču ar bezbailīgi nodzīvotas dzīves pieredzes viedumu.
"Jodorowsky's Dune" ne tikai izklaidē vai iesaista intelektuāli didaktiskā sarunā, bet arī ir himna radošumam katrā no mums, aicinājums uz eksistenciālu pašnovērtējumu. Gluži kā labākie sirreālistu darbi, filma iedunkā skatītāju, sapurina un pārstartē uztveri.
"Have the greatest ambition possible! You want to be immortal? Fight to be immortal! You want to make most fantastic art of movie? Try."
Gribi pabūt Holivudas pakalnā – dodies turp! Gribi radīt savu neiespējamo darbu, savu meistarstiķi – mēģini! Ja vēl šaubies, tad iedomās vienkārši atlaidies pret kādu no uzraksta "Hollywood" burtiem un pavēro, kā no filmu pilsētas nekad neuzņemto šedevru kvartāla gaisā paceļas Ikars. Ar izslietu zodu tas lido augšup, līdz varbūt par tālu izplestie, varbūt pārāk naivie spārni izkūst piesātinātajā un nežēlīgajā Kalifornijas saules svelmē un kā Ikars krīt. Taču tā apņēmība un vēlmes lidot patiesums apbur un pārliecina. Apbur gana, lai par šo kritienu uzņemtu filmu. Pārliecina gana, lai par kritienu uzņemto filmu būtu noteikti jāredz.
