Koncertfilma ir sarežģīts žanrs, jo cenšas atdarināt kāda konkrēta vakara pārejošos pārdzīvojumus un radīt klātesamības izjūtu. Fiksēt to, kas bijis paredzēts mirklim un pūlim, lai to spētu pieredzēt ikviens kino un mūzikas cienītājs savā mājoklī pie ekrāna.

Protams, par koncertfilmu teorētiski var uzskatīt jebkuru koncerta video ierakstu – pat tad, ja visa uzstāšanās filmēta no viena skatpunkta, kā to darījušas neskaitāmas nopelnīt gribošas grupas. Tomēr ir vairāki režisori, kas saprot, ka tādējādi nav iespējams pietuvoties izjūtām, ko sniedz dzīvais koncerts. Tādēļ labākās koncertfilmas tiecas izmantot visas kino valodas iespējas un – veiksmīgākajā gadījumā – spēj skatītāju aizraut tikpat, cik spraigākās mākslas filmas.

20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos radītas vairākas nu jau klasiskas koncertfilmas, piemēram, "Dont Look Back" par Boba Dilana turneju Lielbritānijā, "Led Zeppelin" mistificējošā "The Song Remains The Same", "Ziggy Stardust and the Spiders from Mars" par Deivida Bovija, iespējams, krāšņāko radošās dzīves periodu. Arī vairāki mūsdienu mākslinieki izdevuši augstvērtīgas koncertfilmas, tostarp ir "The White Stripes" – "Under Great White Northern Lights" un "LCD Soundsystem" – "Shut Up and Play The Hits".

Šajā sarakstā piedāvājam desmit koncertfilmas, kas meistarīgi notver kādu nozīmīgu koncertu vai priekšnesumu sēriju un ir kļuvušas ne tikai slavenas, bet arī – atzītas par mākslinieciski un formāli oriģinālām.