Bez šaubām, ģimenei kā vienam no cilvēka dzīves pamatelementiem vienmēr būs milzu vērtība kino veidotāju acīs, kļūstot par atspēriena punktu visdažādāko situāciju un raksturu modelēšanai. Un Jānis Nords to zina ļoti labi, jo arī savās iepriekšējās filmās – "Amatieris" un "Mammu, es tevi mīlu" – attiecības ģimenē (starp māti un dēlu) izspēlē kā vienu no stāsta uzbūves pamatakmeņiem. Līdzīgs domu gājiens jūtams arī Norda rakstītajā scenārijā Gata Šmita pārpratumu komēdijai "Seržanta Lapiņa atgriešanās", kur savukārt uzmanība pievērsta dažāda rakstura kolīzijām vīrieša un sievietes attiecībās. Tāpēc "Ar putām uz lūpām" šķiet itin likumsakarīgs Norda radošās darbības turpinājums, kurā apspēlētas režisora iecienītās tēmas un izmantoti viņam raksturīgie kinematogrāfiskie paņēmieni.

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Jānis Nords ir apveltīts ar unikālu režisora rokrakstu, tomēr labi redzams, ka viņa darbos iezīmējas konsekvence mākslinieciskajā domāšanā un filmu iekšējās arhitektūras izveidē. Līdz šim Nords ir bijis izteikts kamerstila cienītājs, saglabājot darbojošos personāžu skaitu tikpat nelielu, kā ir filmu garums (tās nesasniedz pat pusotru stundu), un, šķiet, viņš ir viens no tiem retajiem latviešu kino veidotājiem, kurus interesē savus personāžus atklāt darbībā, nevis garos runu plūdos. Maksimāli lakoniska, koncentrēta darbība īsā laika periodā, ar neparedzētiem un bieži vien itin spraigiem sižeta pavērsieniem, kurus raksturo rūpīga attieksme pret cēloņsakarību izveidi, – tās ir Norda autorības iezīmes, pateicoties kurām viņa filmu skatītāji par garlaicību sūdzēties nevar. Tā ir visai veikla lavierēšana starp žanra kino formulām un neatkarīgā kino sniegto izteiksmes līdzekļu brīvību, kas – vismaz pagaidām – Latvijas kino vidē ir ikdienas realitāte.

"Ar putām uz lūpām" paši veidotāji piesaka kā attiecību trilleri, tātad – aicina gatavoties spriedzei uz ekrāna. Spriedze patiešām neizpaliek, un tās radīšanā Nords izmanto klasisko paralēlās montāžas principu, cilvēcisku mīlas trijstūri attēlojot pamīšus ar trakumsērgas pārņemtu dzīvnieku plosīšanos, filmas beigās izraisot likumsakarīgu abu pasauļu sadursmi.

Galvenā varoņa – bijušā policista un invalīda Didža (Vilis Daudziņš) – trenēto policijas suņu inficēšanos ar nāvējošo slimību izraisa viņa sievas – fizioterapeites Janas (Ieva Puķe) – mīlas dēka ar sportisko vidusskolēnu Robertu (Raimonds Celms), un turpmākajā filmas gaitā arvien progresējošā dzīvniecisko instinktu izlāde kļūst par alegorisku rādītāju tam, kādi dēmoni plosās visu trīs cilvēku dvēselēs. Katru no viņiem scenārijs apveltījis ar individuālu iekšējo traumu un nerealizēto potenču komplektu. Tā ir Didža mazvērtība savu fizisko mazspēju dēļ, kas tiek kompensēta ar nikno suņu skološanu, Janas vēlme pēc attiecību fiziskās kaisles, ko savukārt vīra ilgās slimības laikā spējis sniegt no savas pubertātes hormonu vētru seksuālās enerģijas eksplodēt gatavais Raimonds, kurš uzaudzis reliģiozas vientuļās mātes stingrajā pavadā.

Filma sākas bez garas ekspozīcijas, iemetot skatītāju tieši darbības centrā, taču dažās ainās efektīgi tiek atklāts viss nepieciešamais par minētā trijstūra attiecībām, lai iedarbinātu fonā trillera tikšķošo pulksteņa mehānismu (šajā gadījumā to aizstāj poļu komponista Mikolaja Tšaskas vijīgās džeza melodijas), kas ved pretī neparedzami draudīgajam – un vienlaikus mazliet komiskajam – finālam. Nords spēj lieliski atrast līdzsvaru starp traģēdiju un komēdiju (domāju, ka vērīgam skatītājam nepaslīdēs garām asociācijas ar "Seržanta Lapiņa atgriešanās" noslēguma ainu) un atrast elegantu risinājumu gredzenveida kompozīcijas radīšanai. Cita starpā filmas beigas ar mašīnā sēdošo varoņu dialogu šķita visai tiešs citāts no skandalozās amerikāņu režisora Sema Pekinpā 1971. gada spriedzes filmas "Salmu suņi", kas nesalīdzināmi brutālākā formā vēsta par to pašu – dzīvniecisko dziņu pārspēku pār racionalitāti un izrietošajām sekām.

Uzskatu, ka "Ar putām uz lūpām" var droši saukt par visprecīzāk konstruēto Jāņa Norda filmu. Tajā šķietami nav atstāta vieta improvizācijai un nejaušībām, un tieši pieminētajā paralēlismā jūtamas līdz šim režisoram neraksturīgas ambīcijas uz tēmas dziļumu, no pirmā acu uzmetiena itin prasto mīlas trijstūri izmantojot tikai kā virskārtu, zem kuras slēpjas daudz plašāki jēgas un vēstījuma dzīslojumi. Uz šādu interpretāciju zināmā mērā mudina arī operatora Tobiasa Deituma un mākslinieka Nerijus Narmonta darbs, labi pazīstamo Latvijas vidi attēlojot ar atsvešinātām, allaž ziemas saltajā dūmakā un sniegputenī ietītām ainavām.

Tomēr būtu pārspīlēti filmu saukt par shematisku, lai gan, ja vēlaties piekasīties, to var uzskatīt par vienu no filmas grēkiem. Kāds, iespējams, filmai pārmetīs tās lakoniskumu un pārāk lielo koncentrēšanos uz situāciju, aizmirstot par personāžiem, taču to gan atļaušos uzskatīt par filmas galveno trumpi un aktieru meistarības apliecinājumu, kuri savus tēlus dzīvus un ticamus padara tieši ar psiholoģiski pamatotu, saprotamu rīcību un nesamākslotiem, taču ne bezmērķīgiem dialogiem. Tas nenozīmē, ka varoņi maz sarunājas, tieši pretēji – visi trīs savā starpā cenšas risināt radušos situāciju savstarpējas saziņas ceļā, tikai tā ne vienmēr izvēršas veiksmīgi. Tiesa, daudz kas no varoņu dzīvē notikušā atstāts ārpus filmas kadriem (kaut vai stāsts par to, kas tad īsti notika ar Didža kāju), taču labi zināms, ka informācijas pārbagātība dažreiz var nodarīt daudz lielāku postu nekā pāris baltie plankumi. Šis gan nav tas gadījums, jo skatītājs netiek tīši turēts dezinformācijā, vienkārši režisors ļoti pārdomā, ko un kādā veidā atklāt, lai netraucētu stāsta virzībai.

Piemēram, Didža un Janas attiecības tiek smalkiem triepieniem iezīmētas ar pāris it kā ļoti vienkāršām, taču mājīgām un emocionāli siltām ainām, kurās vienlīdz liela nozīme ir gan fiziskajai saspēlei starp aktieriem, gan viņu pateiktajiem vārdiem, un tās arī sekmīgi bruģē ceļu tālākajam saspīlējumam. Šādas ainas pēdējo gadu latviešu kino diemžēl nācies redzēt reti. Daudz lasīts par Norda un Karapetjana filmu neizskaidrojamo līdzību gan tematiski, gan daudzās detaļās, tomēr pati būtiskākā atšķirība ir Norda spēja paveikt, iespējams, vienu no svarīgākajiem režisora uzdevumiem – vispārinājumā nepazaudēt konkrētību un vice versa, atrast kompromisu starp šīm grandiozajām pasaulēm, kuru mijiedarbība veido kino. Šajā ziņā filma faktiski komentē pati sevi, jo "Ar putām uz lūpām" piemīt gana daudz neapvaldītas, kūsājošas dzīvības enerģijas, ko nespēj noslāpēt ar vēsu prātu radītās sižeta shēmas.