Rīgas starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF), "Artdocfest" programmā šogad iekļauta arī meditatīvā dokumentālā filma "Sieviete un ledājs" par lietuviešu zinātnieci – glacioloģi Aušru Revukaiti, kura jau 30 gadus dzīvo Kazahstānā, Tjanšana kalnos, pie milzīgā ledāja Tujuksu 3500 metru augstumā. Par filmu pēc noskatīšanās raksta biologs un žurnālists Māris Olte.
Audrjus Stoņis nav Olivers Stouns. "Sieviete un ledājs" nav jebkā salīdzināma ar Holivudas grāvējiem. To "Delfu" lasītājam gribu pateikt uzreiz.
Labs dokumentālais kino pieprasa inteliģentāku attieksmi pret dzīvi nekā komerckino. Tas, neko nepaģērot, lūdz ieskatīties, iebrīnīties, saskatīt. Un saskatīšana vai izjušana prasa māku iedziļināties.
Kad seanss beidzas un zālē iedegas gaisma, ir tas viegli nepatīkamais brīdis – paskatīties uz citu klātesošo sejām. Nepatīkamība ,manuprāt, slēpjas atziņā, ka šeit un tagad esam bijuši liecinieki kam personīgam, esam pārdzīvojuši vai piecietuši kādu ietekmi uz sevi, savām izjūtām – un tagad spilgta iedegas gaisma.
Tas, ko es negribu redzēt, ir izsmiekls vai ignorējošs stulbums. Šis kino vēl nupat man ļāva plaši izlaist klusus izjūtu taustekļus, sajust ar tiem neticamas substances, un tad pēkšņi viss beidzas, iedegas "svets", taustekļi vēl nav iesapņojušies, bet acīm jau jāskata laikabiedra nejaušais veidols. Nepatīkami, traucējoši un neintīmi.
Skatoties "Sieviete un ledājs", nevarēju tikt vaļā no sajūtas, ka tur viss iet bojā. Lietuviešu ledāja mūķene, heroīniskie kinoarhīva kadri, atkritumi, mašīnu dūkoņa un iekarošana – tas viss izskatās smieklīgi uz "fototapetes" fona. Jo tā "fototapete" gan ir uzausta vareni.
Man šajā filmā lielāko baudu iedeva kalnu un ūdeņu filmējums. Lēni, izdzerot līdz galam, baudot kolosālo atbrīvotību, ar kādu tas notiek. Parasti uz lielā ekrāna tik daudz gravitācijas izraisītas baudas novērot nevar. Te var, turklāt ar apskaužamu operatora izpratni par kadra sākumu un beigām.
Un tad tie nelaimīgie – sieviete, suns ar kaķi, tūristu ēnas, sienāzītis uz tautas instrumenta, vēsturiskās celtniecības kadri… Un saule, kura katru dienu iededzina savu sliedi papīriņā, kristāla bumbas fokusēta. Varena maģijas stunda.
Ko parasti raksta filmu recenzijās? Patika vai nepatika? Ir vērts vai nav? Kā gan es varu zināt, vai tu esi gatavs nopietnām attiecībām ar kino vai ne? Vai tādām attiecībām vispār ir jābūt tavā dzīvē? FB taču nosedz izziņas kāri papilnam, ir jau labi, dzīvos – redzēs, nav jau tai kino kas citāds kā dzīvē, vien paskatīties ir jāmāk.
Vai tu esi bijis kalnos? Vai redzējis ledāju? To ledus dvesmu, sajauktu ar mūžsenu dubļu masu? Un kāpēc tūkstošgadīgie ledi kūst?
Mums ir pārāk dažāda pieredze, un, es baidos, komunikācija tādēļ nav iespējama. Ko ledāju pētniecei no Lietuvas var pateikt kaismīgs Kauņas "Žalgiris" fans? Vai viņi spēs adekvāti parunāt kaut vai par gaidāmo laiku?
Un ko no viņiem sapratīsim mēs – zirga galvas no Latvijas? Viss ir viens šajā pasaulē, un tas viens ir atkarīgs no Ledāja lieluma tavā galvā. Baudi nesteidzoties.
Riga IFF šogad notiek no 7. līdz 17. septembrim. Plašāk par programmām un filmu seansiem – festivāla mājaslapā.
