Filmas, kurās galvenās darbojošās personas ir zinātnieki, vairumā gadījumu, ja vien nav dokumentāls biogrāfijas stāsts, beigu beigās atgādina vai nu zinātnisko fantastiku, vai arī stereotipos balstītu zinātnieka ikdienas un pasaules redzējuma atveidojumu. Tomēr Benta Hamera filma "1001 grams" patīkami pārsteidz – gan ar to, ka tajā parādītā zinātniskā darbošanās ap mēru un svaru etaloniem nav tālu no tā, kā patiešām pasaulē nu jau teju pusotru gadsimtu uzmana kilograma prototipu, gan to, ka filmas stāsts nebeidzas tikai pie materiāli izmērāmā kilograma.

Šī filma ir mazliet melanholisks stāsts par kādu Norvēģijas zinātnieci, kas uz svaru kausiem liek ne tikai laboratorijas seifā glabātu kilograma standartu.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur visam ir svars. Mūsu pārvietošanās ir iespējama tāpēc, ka neesam bezsvara stāvoklī. Šķiet, tik daudzas lietas, procesus un spēkus mēs esam iemācījušies izteikt tikai tāpēc, ka tos aprēķinām pēc noteiktām mērvienībām. Bet ar mērvienībām vien nepietiek – ja tās nebūtu savstarpēji vienotas un precizētas, tad pasaulē iestātos haoss, tāpēc daudzas valstis savus nacionālos 1000 gramus regulāri pārmēra līdz neiedomājami augstai precizitātei. Jau vairāk nekā gadsimtu Parīzē aiz vairākām slēgtām durvīm glabājas kilograma, ja tā var teikt, ciltstēvs – tur uzmanīgi gādā par to, lai šajā standartā nenotiktu ne mazākās izmaiņas un lai arī citi no tā veidotie kilograma etaloni būtu nevainojami. Šāds uzdevums – nogādāt Parīzē Norvēģijas kilograma etalonu un kalibrēt to – filmas galveno varoni Mariju aizved pretī gana nozīmīgām dzīves atklāsmēm un, protams, arī cilvēkiem.

Daudzus gadus par Norvēģijas kilograma prototipu atbildīgs bija Marijas tēvs, taču pēc piedzīvotā infarkta viņš ne tikai lūdz Mariju parūpēties par visiem tik vajadzīgo kilogramu, bet arī uzdod vairākus jautājumus, kas dziļi aizskar Mariju, tostarp par to, cik gan sver dzīve, cilvēks pēc nāves un cik svarīgi ir tas, ka dzīvē mums ir kaut kas, ko nest uz saviem pleciem.

Marija pēc tēva nāves nosver viņa pīšļus, tādējādi atbildot uz viņa jautājumu un liekot saprast arī skatītājam, ka viss, kas paliek pāri no mūsu fiziskā ķermeņa, ir tikai nedaudz vairāk kā kilograms.

Man pašai tieši šī epizode filmā likās visdziļākā, jo saistīju šo 1001 gramu ar to kilogramu, ko rūpīgi sver un glabā Parīzē. Proti, kilogramu sver arī cilvēks, un tas mani vedināja uz pārdomām par to, kas tad ir cilvēku vidū etalons, pret kuru mērīt pavisam citus rādītājus – cieņu, patiesumu un citas īpašības un vērtības, bez kuru izkopšanas, manuprāt, cilvēce dzīvos nebeidzamos konfliktos. Kas ir mūsu ideāls, atskaites punkts?

Iespējams, kādam, kuru līdz šim nav interesējis tas, kā tiek glabāts un mērīts starptautiskais kilograma etalons, filmā redzētais kilograma pārvešanas process un tā uzglabāšana liksies kas pārspīlēts vai samākslots, taču jāatzīst – gan tas, kādas drošības prasības izvirza šāda kilograma pārvietošana, gan arī tā vizuālais veidols ir ļoti pietuvināts realitātei. Filmā ir vēl daudzas citas sīkas, taču precīzi atveidotas detaļas, kas pavisam noteikti rada daudz lielāku ticamības un līdzpārdzīvojuma sajūtu tam, kas notiek otrpus kadram. Klātbūtnes sajūtu pastiprina arī tas, ka filmā runā trīs valodās. Atbilstoši darbības vietai un situācijai – norvēģu, franču un angļu.

"1001 grams" ir stāsts par nosveramo un nenosveramo. Gaumes ir dažādas, un kādam, iespējams, filma liksies lēna un pieklusināta, bet, manuprāt, tā par tiešā un pārnestā nozīmē smagām lietām runā ar pārsteidzošu vieglumu. Ne velti laikraksts "New York Times" šo stāstu nodēvējis par sajaukumu starp levitāti un gravitāti. Prieks, ka "1001 grams" beidzot nonācis arī pie skatītājiem Latvijā un mēs katrs to varam vai nu piemērīt savam iekšējam etalonam, vai arī sākt tā meklējumus.

Riga IFF šogad notiek no 7. līdz 17. septembrim. Plašāk par programmām un filmu seansiem – festivāla mājaslapā.