Lielākajos filmu festivālos, jo īpaši – Kannās, taizemiešu režisora Apičatponga Vīrasetakula vārds izpelnījies cieņu. Šī gada Kannu kinofestivāla programmā "Īpašais skatiens" izrādīja viņa jaunāko filmu "Greznības kapsēta" – darbu, kas hipnotizē un ieved maģiskā garu pasaulē, izvēršoties nebijuši eksotiskā kino skatīšanās pieredzē.
Kādā mazā Taizemes skolā neizskaidrojamu iemeslu dēļ vairāki zaldāti iegrimuši dziļā miegā. Runā, ka skola atrodas uz senu karaļu atdusas zemes, viņu gariem joprojām esot klātesošiem un izsūcot guļošo enerģiju. Zaldātus pieskata un kopj brīvprātīgās, tostarp Dženira, kura izjūt ciešu saikni ar periodiski no miega transa iznākošo Itu. Neparastajam pārim pievienojas trešais spēlētājs – Kenga. Pateicoties īpašajām spējām sazināties ar guļošajiem, jaunā meitene kļūst par starpnieku Dženiras nomoda un Ita sapņa dialogā. Caur Kengas muti Its apraksta savu niansēto pasaules izjūtu, nevainīgi naivi un poētiski viņš runā par dabu, gariem un brīnumiem. Intervijās Vīrasetakuls ir teicis, ka viņam filma ne vienmēr reprezentē konkrētu realitāti, bet var stāstīt par eksistenci un atmiņu, nojaucot īstenības un netveramas pasaules robežas. Arī "Greznības kapsētā" īstenība savijas ar mītiem.
Domājot par "Greznības kapsētu", grūti svaidīties ar tādiem filmu aprakstošiem atslēgas vārdiem kā sižets vai žanrs. Režisors radījis liegu un tauriņa spārnu vēzienu atgādinošu filmu, kura nepārdod nevienu ideju un nemanifestē konkrētu dzīves patiesību. Nesatrauc un nekairina. Iespējams, ka miega epidēmija ir politiska metafora, bet tā ir ļoti niansēta un personiska. Filmas sarunas līdzinās domu plūsmai, novērojumiem un asociācijām kļūstot par atskārsmēm un citātiem. No naivas ikdienišķības varoņi nemanāmi var aizslīdēt uz atziņām, kas "plašākas par dzīvi".
Reizēm pat šķiet, ka režisors nav klātesošs ne scenārijā virzībā, ne aktierdarbu diriģēšanā, ne aiz kameras, bet uzbūris sapni, kurā cilvēka roka nemaz nav pieskārusies. Un tas, lūk, ir kino brīnums. Tieši tik dabiska un ēteriska ir "Greznības kapsēta". Skatītāju atbildes uz jautājumu "par ko bija filma", var atšķirties, katram uztverot kādu citu stāsta vai sajūtu niansi. "Greznības kapsētas" skatīšanos var salīdzināt ar klasiskās mūzikas skaņdarba klausīšanos – filma atstāj sajūtu nospiedumus, vārdiem ļaujot atpūsties.
Vīrasetakuls, kurš Taizemē mācījās arhitektūru un Čikāgā – kinomākslu, vienmēr bijis kā apsēsts ar spoku stāstiem un kino, aizraujoties gan ar zinātniskajām, gan eksperimentālajām filmām. Arhitektūras studijas un teorijas viņam palīdzējušas kļūt par tādu vizuālo mākslinieku, kādu mākslas un kino pasaule šodien apbrīno. Arī pagaidām pēdējās filmas sakarā. "Greznības kapsēta" uzkarsējusi kritiķu aprindas, filmai gūstot plašu atzinību un augstus novērtējumus ne vien festivālu vidē, bet arī tādos kinomākslas ruporos kā "RogerEbert.com", "New York Times", "Variety", "Hollywood Reporter" un citos. Leģendārais franču kino kritikas lāpnesis "Cahiers du Cinema" savā ikgadējā "Top 10" listē "Greznības kapsētu" ierindojis otrajā vietā, bet britu "Sight&Sound" – piektajā no divdesmit (2015. gada saraksti).
2011. gadā Vīrasetakula filma "Tēvocis Bunmī, kas var atcerēties savas iepriekšējās dzīves" ieguva Zelta Palmas zaru, un arī citas viņa filmas plūkušas atzinības laurus Kannās – filma "Tropiskā slimība" (2004) ieguva žūrijas balvu, bet "Svētlaimīgi tavs" (2002) – "Īpašā skatiena" balvu.
Šogad Rīgas Starptautiskais kino festivāls notiks no 13. līdz 23. oktobrim, trijos kinoteātros – "Splendid Palace", "K. Suns" un "Kino Bize" – demonstrējot apmēram 100 filmu. No 27. septembra iespējams iegādāties biļetes uz festivāla seansiem. Tās iespējams iegādāties gan festivāla mājaslapā, gan "Biļešu servisa" kasēs un interneta mājaslapā.
