Uz filmas pirmizrādi un festivāla atklāšanu ieradīsies Rīgā dzimušais amerikāņu scenārists Maikls Idovs un Lilija Idova. Pēc viņu radītā scenārija Kirils Serebreņņikovs radījis kino stāstu par krievu rokmūzikas leģendu Viktoru Coju.
Atklāšanas dienā pulksten 17.00 kinoteātra "Splendid Palace" priekšpagalmā festivāla viesiem uzstāsies populārā Latvijas grupa "Keksi", bet 20. septembra vakarā skatītājus pirms seansiem iedvesmos senās mūzikas ansamblis "Ludus".
Kopumā festivāla programmā šogad ir iekļautas 25 filmas, kas saviļņojušas publiku un kritiķus vērienīgākajos pasaules festivālos. "Baltijas pērles" filmas šogad varēs noskatīties no 19. līdz 25. septembrim.
Savukārt restorāns "Tinto" visu festivāla laiku piedāvās īpašus kinofestivāla galvenajiem hitiem veltītus jubilejas kokteiļus: "Baseins", "Asiņainais Džeks", "Vasara" un "Ekstāze". "Baltijas pērles" skatītāji varēs tos baudīt katru vakaru pirms un pēc seansiem.
Sagaidot festivālu, piedāvājam Latvijas pazīstamāko kino kritiķu izlases, kas kalpos kā ceļvedis būtiskākajiem festivāla notikumiem. Visa festivāla seansu programma – "Baltijas pērles" mājaslapā.
Profesors un kinokritiķis Viktors Freibergs:
"Aukstais karš " (Režisors Pāvels Pavļikovskis);
"Fanija un Aleksandrs" (Režisors Ingmars Bergmans);
"Karalis Līrs"( Režisors Ričards Eirs);
"Baseins" (Režisors Žaks Derē);
"Cilvēks, kas nogalināja donu Kihotu" (Režisors Terijs Giljams);
"Vasara" (Režisors Kirils Serebreņņikovs).
Latvijas Nacionālā kino centra vadītāja, kinokritiķe Dita Rietuma:
"Aukstais karš" – viena no gada labākajām filmām, kuras režisors Pāvels Pavļikovskis saņēma balvu Kannu kinofestivāla. Izcila vizuāla kvalitāte, skaudrs, smeldzīgs stāts par laika izkropļotu mīlestību;
"Vasara" – vitāls, nostalģisks un emocionāli dzidrs darbs. Krievu režisora Kirila Serebreņņikova veltījums rokmūzikas leģendai Vikoram Cojam un 20. gadsimta 80. gadu Ļeņingradas rokmūzikas scēnai. Ja grib, var šo vizuāli perfekto, melnbalto filmu dēvēt arī par "mūziklu", kas noteikti uzrunās daudzus;
"Dedzināšana" – izsmalcināta, noslēpumaina Haruki Murakami stāsta ekranizācija, ko veidojis korejiešu režisors Lī Čandons. Melodrāma par jūtām, nodevībām un, iespējams, noziegumiem. Izcila filma no Kannu festivāla konkursa programmas;
"Baseins" – franču kino klasika, eleganta, arī erotiski uzlādēta melodrāma, kurā tolaik jaunie un satriecoši skaistie aktieri Romija Šneidere un Alēns Delons ir nospēlējuši vienas no savām labākajām lomām;
"Māja, kuru uzcēla Džeks" – skandaloza, arī "neciešama" un neiespējama filma, kas pārsātināta ar vardarbību. To šoreiz īsti neglābj ne formas virtuozitāte, ne humors. Tomēr filmu noteikti skatīsies tie, kuri lieliski apzinās dāņu režisora Larsa fon Trīra talanta biedējošos mērogus. Filma no Kannu festivāla ārpuskonkursa programmas.
Kinokritiķis Dmitrijs Rancevs:
"Cilvēks, kas nogalināja donu Kihotu" (2018. Terijs Giljams) – visu slavenā režisora radošo darbu, lai arī ko viņš uzņemtu, strukturē vīziju vektors, kas absolūti nepārsteidz, ja atceramies par viņa "Monty Python" saknēm. Izskatās, ka tieši šis vektors cienījamā vecumā aizvedis Giljamu pie viena no tiem kinoprojektiem, kas tiek uzņemti desmitgadēm un vairo ap sevi kontekstu, kas nav salīdzināms ar rezultāta māksliniecisko nozīmīgumu. Vienā no posmiem galvenos varoņus bija jāspēlē Džonijam Depam un Žanam Rošforam, bet nenokārtotie finanšu jautājumi, ieilgušās saskaņošanas, ģēnija kaprīzes un brīnišķīgā franču aktiera aiziešana no dzīves pārmeta tiltu uz jaunu autora ieceres inkarnāciju. Šīs filmas noskatīšanās ir savā ziņā atbilde uz jautājumu, vai metamodernisma laikmetā ir iespējams (un vai ir vērts) aizrauties ar Servantesa dižā darba garu;
"Fanija un Aleksandrs" (1982. Ingmars Bergmans) – zviedru klasiķis ir slavens ar saviem vissmalkāko dvēseles kustību pētījumiem un spēju savietot cilvēku attiecību teritoriju ar vizuāliem risinājumiem. Interesanti, ka no tādas pseidolaboratoriskas rutīnas Bergmans katrreiz izcēla kādas maģiskas īpašības, kas piemīt tikai un vienīgi kinematogrāfijas matērijai. Neiespējamība tās aprakstīt, kā arī daudz citu neiespējamību, pastāvīgi papildināja Bergmana radošo arsenālu, kas viņam palīdzēja iekļūt vairumam tabuizētajā sapņu telpā. Tas viss rodams arī režisora radošā darba vēlīnā perioda pērlē – filmā "Fanija un Aleksandrs", tikai minētais aranžēts ar vēl ēteriskākām, vēl nepieejamākām substancēm: bērnības drāma visā tās traģiskuma un eksistenciālās piesātinātības pilnībā tiek izrādīta caur bērna skatiena prizmu. Šis skatiens ir nesaudzīgs un neaizsargāts.
"Vasara" (2018. Kirils Serebreņņikovs) – izskatās ka apkaunotais Krievijas režisors, kas vienlīdz slavens gan ar teātra, gan kino darbiem, vēršoties pie 35 gadus senas faktoloģijas, ir nolēmis atcelt dažnedažādus neērtus ar uztveri saistītus jautājumus. Piemēram, "vai svarīgi, ka skatītājs 1980. gados aktīvi klausījās Pēterburgas roku?" "Vai ir nozīme tam, kā notikušo iztēlojas skatītājs? Ja nav, ko iesākt ar tiem, kas vispār nesaprot, par ko ir runa?"… Ja idioma "Cojs ir dzīvs" joprojām dzīvo, tad par Maiku Naumenko jau jāsniedz paskaidrojumi. Un ja reiz tā, iespējams, ir kas daudz svarīgāks par slavenā padomju roka andergraunda patosu. Piemēram, kinolentes mākslinieciskā viengabalainība, sekošana darba iekšējai loģikai un ne laikmeta burta, bet būtības atainošana.
"Māja, ko uzcēla Džeks" (2018. Larss fon Trīrs) Radikāli atjaunojot savu karjeru 1990. gadu vidū, dāņu režisors sāka slīpēt savas manipulācijas iemaņas un divdesmit gadu laikā ir sasniedzis augstu meistarības pakāpi skatītāju emociju pārvaldīšanā. Tomēr svarīgāk, ka visām viņa lamatām un provokācijām ir idejisks fundaments, kas noved pie humānisma pārvērtēšanas. Pārbaudot sevi dažādos žanros un stilistiskajos virzienos, uzsitot neveiksmju zilumus un plūcot triumfa augļus šajā ceļā, Trīrs saglabā uzticību sev, savas autora pieejas kodolam, kas ļauj viņam, piemēram, atsaukties uz Tarkovski un izdarīt to tā, ka vienu sašutums un citu prieks tikai balsta viņa metodi. Tāpēc droši vien interesantākais, skatoties režisora jauno darbu, ir saprast, kas atrodas aiz neapvaldītās cietsirdības un citām transgresijām, kur slēpjas sarežģītās kompromisu nepieļaušanas dziļākā jēga.
"Vīrieši viņas dzīvē" (2017. Klēra Denī) "Jau simts gadus pieņemts uzskatīt, ka neprāts (literārais) ietverts vārdos "Es esmu cits": neprāts ir depersonalizācijas pieredze. Priekš manis kā subjekta, kas iemīlējies, viss ir gluži otrādi: tieši tas, ka kļūstu par subjektu un nevaru par tādu nekļūt, laupa man prātu. Es neesmu cits – lūk, ko ar šausmām konstatēju." Tas ir fragments no izcilā franču strukturālista Rolāna Barta darba "Mīlas valodas fragmenti", kas uzrakstīts 1977. gadā. Tieši pēc tā motīviem kādā paradoksālā kārtā ir izveidojusi filmu Klēra Denī, viena no visinteresantākajām Francijas autorkino pārstāvēm. Tā kā "kārtējā jaukā franču drāma par kaisles īpatnībām" ir vismaz bagātināta ar ironiskiem mājieniem uz filozofiskiem pamatiem. Tik nenoteiktus centienus organiskāk par visiem prot iemiesot uz ekrāna Žiljeta Binoša. Vēl jānorāda uz to, ka vienā kinolentē atkal iesaistīti Žoziāna Balasko un Žerārs Depardjē, kuri savulaik veidoja spožu duetu ne mazāk paradoksālajā Betrāna Blijē filozofiskajā komēdijā "Pārāk skaista tev".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
