Savienot gadsimtus, ejot basām kājām pa piepilsētas ielām. Filmas 'Bille' apskats  (10)

Filmas galveno varoni atveido Rūta Kronberga; labāku pirmo lomu šai aktrisei es laikam nespētu iztēloties. Tas pats sakāms par meitēnu, kas filmā spēlē Billes draudzeni Ausmu. Bērnu grupa vispār filmā ir tik spilgta, ka gribētos ieteikt ar to pašu nelielo bandu filmēt kādu no nākamajām "Billes" grāmatas daļām – kad viņi paaugsies. Spēja staigāt ar basām kājām pa lauku ceļiem un pilsētas akmeņiem gan jau kādu laiciņu arī saglabāsies.

Elīna Vāne un Artūrs Skrastiņš, Billes vecāku tandēms, ir daudzpusīgi un precīzi savu lomu atveidojumā un perfekti saspēlē. Viņu mijiedarbe ar Billi ir niansēti izjusta un nemaz nav liekvārdīga (šo grāmatu pārvēršot filmā, tas ir ļoti būtiski, manuprāt).

Vizmas Belševicas "Billes" senāko Latvijas izdevumu iekšlapās bija fotoattēli no autores bērnības (pieļauju, ka tieši tie radīja mulsumu – lasītāji uztvēra Billi kā mazu Belševicu, darbu – kā autobiogrāfisku romānu, bet autore reizumis uzsvēra, ka tas ir tikai darbs ar autobiogrāfiskiem motīviem). Kādā no fotogrāfijām redzama mazā Vizma ar tēti, abi ar ragaviņām brauc no Grīziņkalna, tētis līksmi māj ar roku fotogrāfam. Lūk, šo līksmo sajūtu savā tēlā iemieso Artūrs Skrastiņš. "Lai iet kā iedams, man taču nekas neliedz iepriecināt bērnu, es varu dzīvot ar pilnu krūti, cik nu kura diena ļauj," – papuča tēlā ir kaut kas no šī viegluma, siltuma, izvēles būt līksmam arī samērā pieticīgos apstākļos, apzinoties savu spēku (pacelt uz rokām bērnu) un vājumu (iedzert, nespēt nekur lāga iekārtoties, nespēt nopelnīt naudu).

Billes mammucis Elīnas Vānes izpildījumā ir "kā no grāmatas". Atšķirībā no tēva viņa nav spējīga uz kaut kādu "šeit un tagad" – sāpīgi un gana saprotami tas ir ne tikai tajos, bet pat mūsdienu apstākļos. Ievainojumi, ko šī un citas lietas, uz ko Billes māte nav spējīga, rada bērnā, ir skaidri arī tad, ja filmu neskatās un ja grāmatas nelasa (es tā pieļauju). Bet to, kā dažas dzīves situācijas ļauj kaut ko gūt no cilvēka, kam pamatā trūka, trūkst un trūks, gan drīzāk parādīs filma vai grāmata, nevis cilvēks sapratīs pats. Kā runāt ar tādu, kas pats sev šķiet neaizpildāms tukšums? Dzīve, kas sāp jau ar to vien, ka ir? Billes mammucis arī grāmatā it kā ir tikai tēls – un tomēr ne reizi vien, taujāta par Billi un attiecībām ar māti, grāmatas autore norādījusi, ka, pirmajai grāmatai iznākot Zviedrijas apgādā latviski, viņa – autore – nopriecājās, ka tādējādi tā netiks rokā mātei, īstajai, nevis no grāmatas. Attiecības ar autobiogrāfiskumu ir sarežģītas ne vien autoriem, bet arī viņu tēliem (un radītājiem, ja tā var sacīt).

Epizode, kur Billes māte, darot kādu sīku mājas darbu, no galvas skaita Raini, rāda dzejnieces dzimšanu no teksta spēka un vienlaikus atklāj to ciešanu amplitūdu, ko dvēselē izdzīvo Billes māte. Viņas reakcijas uz sadzīvi kļūst nesvarīgas brīdī, kad skatītājs sastopas ar šo atklātību. Dzejoļa runāšana ir arī viena no epizodēm, kas filmā aktualizē grāmatā būtisko – Bille zina mammas personības visas puses. Lai arī kraupis un lēvurs, viņa tomēr ir arī cilvēks, kam mamma retos, it kā skopos brīžos atklāj dvēseli, liekot Billei pašai savas iekšējās pasaules pretrunas iepazīt jau aizmetņos.

Bille_treileris from Janis Juhnevics on Vimeo.

Runājot par Billes māti un sadzīvi, skatoties filmā un atceroties grāmatu, gribas piebilst kaut ko, kas izklausās kā piekasīšanās, – un varbūt tāda arī ir. Vienīgās detaļas, kas man filmā traucēja pamatīgi, bija paņurkātie aizkariņi pie virtuves loga un – jau nopietnāk – nospeķotā Latvijas karte virs virtuves galda. Ja reiz Billes mamma, kam tā rūpēja, lai bērns nav lēvurs, lai mute ir kaut cik tīra un lai meitēns nenošmulē lelles Saulcerītes kleitu, ir tik iecirtīga uz detaļām, kā gan viņa varētu pieļaut kaut ko tādu kā netīra karte pie galda, taisni pretī visu skatieniem? Tas pats mammucis tajā pašā virtuvē citā epizodē griež no papīra un liek pie plauktiem baltas papīra "mežģīnes". Arī grāmatā bija rakstīts, ka tolaik tādas taisīja, lai uz virtuvi glītāks skats. Savukārt traukus mazgāja, pēc Billes papa domām, slinki, tādēļ bija vērts taisīt traci par atmērcēšanu, kas eleganti izvērsts arī filmā, ļaujot kadrā iesoļot Lilitai Ozoliņai īres nama saimnieces kārtā. Viņu paaudzes attieksmei pret kārtību, pret pienākumiem, liekas, bija kāda dimensija, kas šolaik ir zudusi, – un, vismaz no bērnu viedokļa, varbūt labi, ka tā. Iespējams, tādi ikdienas sīkumi ir starp lietām, ko der paskaidrot bērniem pēc filmas arī tad, ja viņi nejautā.

Lilita Ozoliņa, starp citu, ir tikai viena no spožā zvaigžņu ansambļa, kas filmai savākts. Vairākos gadījumos aktieru atpazīstamība gan drīzāk liek no minilomām gaidīt vairāk, nekā sižets ļauj.

Radīt universālo, nenovienkāršojot lokālo, padarīt skaidru pagātni, neizskaidrojot, nemoralizējot, ar karoti mutē nebāžot, mīlēt, žēlot un nejūtināties pārlieku – režisores, scenārista un filmas radošās grupas uzdevums, pie šī darba ķeroties, ir bijis liels, pamatīgs kā simtgade, par ko Vizmai Belševicai noteikti atrastos kas sakāms. Filmas komanda pierāda, ka vēsturiskas detaļas un mākslinieciska nosacītība spēj iet roku rokā, piesātinot vēstījumu, padarot daudzdimensionālus un mūsdienu acij nolasāmus gan cilvēku, gan viņu dzīves, gan pilsētvides tēlus.

Filmas sākums un beigas veido sasaisti ar grāmatas autori. Ja dzejolis šķiet ļoti trāpīgi piemeklēts, tad dzejnieces portrets, spēlfilmas Billei aizejot "tikt dzīvē uz augšu", parādās it kā negaidīti, sāpīgi akcentējot to, ka dzejniece savu ceļu augšup ir noslēgusi jau pirms vairākiem gadiem, un liekot skatītājiem pasmaidīt lepnumā par to, ka tas lēvurs tika virzīts Nobela prēmijai. Par daudz tās Nobela prēmijas. To jau viņa, Vizma Belševica, dzīves laikā atkārtoja. Vislabāk būtu pielikt to noslēguma ziņu tad, kad arhīvs ar to gadu Nobela nominantiem būs atvērts, nevis runāt par pašu izvirzīšanu. Bet, ja izdotos dzīvē kā filmā radīt burvības un specefektus, savienot autorus un tēlus, laikus un cilvēkus, es gribētu, lai tā meitenīte no Vārnu ielas var vienreiz aiziet pie Bānīša un nopirkt saldumus par visu naudu.