Volšs atzīst, ka viena šausmu filma vēl nebūtu tik nopietna parādība, taču, ja kinoskatītāji dzīvo tikai no vardarbības diētas, tam var būt noteiktas sekas: “Vardarbība filmā ne tik daudz stimulē vardarbīgu uzvedību, bet rada necieņas atmosfēru. Bērni, kas saskatās asiņainu filmu un pēc tam cenšas to atdarināt, ir ļoti reta parādība, taču arvien biežāk var novērot bērnus, kas vienkārši grūstās, sper un kaujas.”
“Sleepy Hollow” režisors Bērtons, savukārt, nedomā, ka asinsizliešana uz ekrāna mudinātu uz rupju uzvedību. “Šajā valstī acīmredzot ir kāda problēma, taču bēdīgi, ka cēloņi tai tiek meklēti, izvēloties vieglākos mērķus - mūziku un filmas,” viņš saka. “Es uzaugu ar šausmu filmām, un man nekad no tām nebija bail. Sabiedrībai piemīt tendence saskatīt tajās ko neparastu .. Man nebūtu nekādu problēmu parādīt “Sleepy Hollow” dažiem bērniem, jo bērni šajā ziņā ir tādi paši kā pieaugušie - dažiem filma patiks, bet dažiem tā liksies pārlieku asiņaina. Ikvienam taču ir atšķirīga pasaules uztvere.”
Jājautā - kas tad spētu satraukt šausmu filmu “Edward Scissorhands” un “Beetlejuice” režisoru? “Kad es biju zēns,” saka Bērtons, “uz lielā ekrāna mani daudz vairāk par šausmu filmām spēja nobiedēt Džons Veins un Bārbra Streizande.”