Oriģinālās 1979. gada filmas "Svešais" tapšanas vēsture pati par sevi ir aizraujoša kinostāsta vērta. Scenārists un specefektu meistars Dens O'Banons 1970. gadu vidū bija iesaistīts čīliešu art-house leģendas Alehandro Hodorovska veidotajā mega-ambiciozajā Frenka Herberta romāna "Kāpa" ekranizācijā, kura komandā Hodorovskis savervēja arī šveiciešu sirreālistu Hansu Gigeru, rokzvaigzni Miku Džegeru, mākslinieku Salvadoru Dalī un rokgrupu "Pink Floyd". Lai arī projekts tā arī netika realizēts, tā iestrādnes kļuva par pamatu gan "Zvaigžņu karu" sāgai, gan "Svešajam", kas abas kļuva par zinātniskās fantastikas kino etaloniem.
"Svešais" kā sava laika produkts perfekti atklāj vairākas 20. gadsimta 70. gadu kultūras parādības, tostarp kā spilgtāko izceļot feminisma otro vilni un antikapitālisma vēsmas, ko filmā iemieso galvenā varone – Sigurnijas Vīveres spēlētā drosmīgā kosmosa kuģa virsniece Elena Riplija – un alkatīgās korporācijas vēlme iegūt citplanētieša organismu, soļojot pāri kuģa komandas – vienkāršo darbaļaužu – līķiem. Vienlaikus "Svešā" unikalitāte slēpjas maksimāli reālistiskā nākotnes vides, paša citplanētieša un šokējoši brutālās vardarbības attēlojumā, kas līdz tam šāda tipa filmās netika darīts ("Svešā" veidotāji ietekmējās no tādām 1970. gadu populārajām šausmu filmām kā "Pēdējā māja pa kreisi", "Sātana izdzinējs" un "Teksasas motorzāģa slaktiņš", kā arī Stīvena Spīlberga leģendārajiem "Žokļiem"). Pārējais, kā saka, jau ir vēsture – filmas popularitāte, kritiķu sajūsma, lieliski kases ieņēmumi un, protams, neizbēgamo turpinājumu tapšana, kurus veidoja tādi režijas grandi kā Džeimss Kamerons, Deivids Finčers un pat francūzis Žans Pjērs Ženē, ko labāk zinām kā "Amēlijas" autoru. Šie turpinājumi katrs par sevi bija ļoti atšķirīgi, tomēr nemainīgi to centrā bija varonīgās Riplijas tēls.
Lai arī šķita, ka "svešo" fenomenam ir pienācis gals pēc 1997. gada daļas "Svešie: atdzimšana", 21. gadsimta sākumā Holivudas darboņi nolēma sakrustot "svešos" ar citiem kosmosa mošķiem – filmu sērijas "Plēsoņa" titulvaroņiem, abas radības ievietojot vienotā universā, kur tās cīnās savā starpā, cilvēkiem nelaimīgā kārtā patrāpoties pa vidu (jāpiebilst gan, ka šīs idejas pamatā ir komiksu sērija). Abas šajā sērijā tapušās filmas neguva ne kritiķu, ne skatītāju mīlestību, un gan "svešo", gan "plēsoņu" fani parasti ignorē šo filmu eksistenci.
Tomēr seram Ridlijam Skotam, kuram šogad aprit apaļi 80, paša radītie mošķi jau ilgāku laiku atkal nedod mieru, mudinot atgriezties pie reiz veiksmīgās sērijas, lai meklētu "svešo" izcelsmes pirmsākumus. Galu galā neviena no oriģinālās sērijas filmām nemaz nemēģināja atbildēt uz jautājumu, no kurienes šie nezvēri ir radušies, tāpēc 2012. gadā iznākušajā filmā "Prometejs" Skots solīja atbildes uz šo jautājumu, kas patiesībā lielāko daļu fanu nemaz īsti neinteresēja. "Prometejs" piedāvāja skatītājiem jaunu vizuālo pieredzi, mūsdienu kino tehnoloģiju iespēju demonstrāciju, jaunus varoņus un, protams, arī mošķus, tomēr filmas solītā saikne ar "svešo" pasauli bija pārāk tāla un neskaidra, sižets sapiņķerēts un pārlieku ambiciozs, bet varoņi, kuru priekšgalā bija Nūmī Raposas tēlotā zinātniece Elizabete Šo un Maikla Fasbendera atveidotais androīds Deivids, nespēja iekarot skatītāju simpātijas tik viegli kā Riplija. Skots bija iecerējis filmu triloģiju un solīja turpinājumos ņemt vērā fanu iebildumus, kā arī atrisināt visas "Prometeja" uzdotās mīklas.
Pirmais apstiprinājums tam, ka režisors ir turējis solījumus, protams, ir pats filmas nosaukums, kurā atkal parādās "svešo" vārds, un tas šoreiz apliecina ne tikai pazīstamo mošķu klātbūtni, bet arī pamatīgu ietekmēšanos no sērijas pirmsākumiem. Skots iet drošu ceļu, filmu veidojot kā pirmo divu "Svešo" daļu un "Prometeja" sakausējumu, kurā izmantotas jau labi pazīstamās shēmas un elementi (domāju, ka pirmo filmu faniem tie nepaslīdēs garām nepamanīti). Stāstu ievada kārtējais visuma dzīlēs klejojošais kosmosa kuģis (nosaukumā minētais "Covenant" jeb "līgums", kas ved 2000 kolonistus jaunas apdzīvojamas planētas meklējumos), kura komanda uztver signālu no netālas, iepriekš nezināmas planētas un pēc neilgām debatēm nolemj organizēt izlūkbraucienu. Tur kuģa komandu, saprotams, sagaida vesela mošķu plejāde un jau "Prometejā" iepazītais androīds Deivids, kas izrādās vienīgā šķietami draudzīgi noskaņotā būtne uz šīs planētas. Nav aizmirsts arī obligātais nosacījums par sieviešu kārtas varoni, kas šoreiz ir Katrīnas Vaterstounas attēlotā kuģa kapteiņa vietniece Denielsa, arī citās kuģa ekipāžas lomās ir labu aktieru plejāde, tomēr filmas zvaigzne, bez šaubām, ir Maikls Fasbenders, kurš atveido veselus divus androīdus – Deividu un kuģa komandā iekļauto Valteru. Abu šo personāžu saspēle ir filmas lielākā aktieriskā veiksme, kas nozog uzmanību ne tikai no cilvēkiem, bet arī tos iznīcinošajiem mošķiem.
Skots mēģina sniegt atbildes, kā arī izvērst "Prometejā" pieteiktās filozofiskās spekulācijas par cilvēces izcelšanos un radītāju atbildību, tomēr "Svešais. Covenant" stipri cieš no centieniem savienot izsmalcinātus dialogus ar radīšanas burvību ar ainām, kurās kailu cilvēku ķermeņus caururbj mošķu izvirzītie zobi. Diemžēl, lai sapludinātu abas šīs pasaules un virzītu sižetu vēlamajā gultnē, scenārijs liek personāžiem darīt acīmredzamas muļķības un ignorē elementāru loģiku, kā arī neņem vērā likumības, kas bija spēkā agrākajās filmās (piemēram, par to, kā notiek cilvēku apaugļošana ar citplanētieti). Turklāt, arī pēc šīs filmas noskatīšanās jautājumu joprojām ir vairāk nekā atbilžu (piemēram, tā arī netiek izskaidrots praktiski nekas no "Prometejā" redzētās "inženieru" sižeta līnijas), un pats skumjākais droši vien ir tas, ka filma nemaz nerada vēlmi tās meklēt. Vieglāk ir grūtsirdīgi nopūsties un censties aizmirst par nopietnajām tēmām, kuras scenārijs gan ieskicē, taču pēc tam tikpat ātri aizmirst.
Lai gūtu pilnvērtīgu baudījumu no "Svešais. Covenant", nāksies pārslēgt uztveri vieglākā režīmā, jo Skota tehniskā komanda savu darbu pieprot – attēla un skaņas kvalitāte ir nemainīgi augstā līmenī, tikmēr cīņu un vardarbības ainas noteikti spēs iepumpēt zināmu adrenalīna devu asinīs pat visapātiskākajam skatītājam. Neapšaubāmi, arī pirmā "Svešā" filma tika radīta izklaidei, un, tikai pateicoties radošās komandas spējām un iztēlei, tā spēja pārkāpt pāri izklaides kino robežām un kļūt par mākslas notikumu. Diemžēl "Svešais. Covenant" pagaidām šādu iespaidu neatstāj, tomēr Skotam vēl ir iespēja visu vērst par labu nākotnē. Es turēšu par viņu īkšķus.
