Filmas sākums ir izcils – tas ierauj tā, ka pat nesaproti – kino ir sācies!

Iedomājieties, Jūs mierīgi stāvat uz nelielas metāla plāksnes, kuras izmērs ir 40 x 40 cm. Jā, pavisam mierīgi stāvat un nevibrējat, sirds nedauzās, ieelpa un izelpa ir vienmērīga. Skatāties apkārt un vērojat apkārtni, tad aizverat acis. Momentā visas "dekorācijas" mainās – Jūs teleportējaties un, atverot acis, esat uz tieši tās pašas metāla plāksnes, bet nu jau vairākus simtus metru virs pilsētas, kādas ēkas torņa galā. Vai tad arī ieelpa un izelpa būs tik vienmērīga? Sirds neklauvēs un kājas nesaļims pašas no sevis, kaut pamats zem kājām ir tieši tikpat liels – 40 x 40 cm?

Viennozīmīgi, šis brīdis filmas sākumā ir ļoti uzrunājošs un raisa daudz jautājumu.

Filmas centrā ir divas personības – mākslas studente no Maskavas un puisis no Kijevas, kurš filmā nodēvēts par digitālā PR konsultantu. Abus nepārprotami garlaiko pelēkā lielpilsētas ikdiena un došanās sevis izvēlētā piedzīvojumā vilina kā magnēts.

Iemūžinātie notikumi ir labs apliecinājums tam, ka piedzīvojumi nav jāmeklē, tie vienkārši notiek, ja nesēdi mājās. Piedzīvojumi var notikt kalnos, upēs, okeānos vai ledājos, arī pilsētvides cienītājiem tie ir sasniedzami bez nedēļu ilgas prombūtnes no darbavietas vai mājokļa. Paokšķerējot vienkārši atklājas, ka vāks, zem kura, kā domāji, plūst kanalizācija, izrādās, ir portāls uz citu pazemes pasauli vai pat metro. Citreiz izrādās, ka var iekļūt vēl nepabeigtās celtnēs vai uzkāpt jau gadu desmitus vecās konstrukcijās, no kurām paveras cita perspektīva uz pilsētu. Tā vairs nav tik pelēcīga, kādu filmas veidotāji to parādījuši, lai uzskatāmāk pavērtos šī salīdzinājuma šķautne.

Lai būtu pavisam godīgs, jāpiemin arī daži momenti, kuri, manuprāt, filmai nepiešķir nekādu pievienoto vērtību, un tādējādi filma kopumā kļūst par garu, izstieptu. Piemēram, parādās tādas epizodes kā draugu kompānijas aina, kur jaunieši dzīvoklī sēž un internetā meklē kaut kādas lietas, tad tās apspriež. Ir epizodes, kur filmas varoņu draugi, radinieki par kaut ko diskutē vai stāsta, un tajā brīdī, manuprāt, pazūd filmas fokuss un zūd tā asuma sajūta, kāda ir, atrodoties uz kores, šķautnes (On the edge of Freedom – Balanss uz brīvības robežas).

Filmu skatījos kopā ar draudzeni Lindu, kura teica, ka vietām prasījās pēc magnēzija (to izmanto klinšu kāpšanā kā sviedru neitralizētāju plaukstām, lai neslīd), arī tad, ja epizodes skatītas tikai ekrānā (situācija, kurā varoņi būvobjektā filmē fotosesiju uz celtņa).

Rakstot filmas recenziju, vienlaikus internetā redzēju video, kurš 19 stundās skatīts teju 2 miljonus reižu. Klipā redzami cilvēki, kuri sajūsminās par pirmo pieredzi, izmēģinot virtuālās realitātes simulāciju, lidojot tādā kā caurulē virs pilsētas. Uzreiz salīdzināju to ar redzēto filmu, kurā reāli cilvēki dara reālas lietas reāli riskantās situācijās. Lūk, šī dabiskā vide un "tīrās mantas" sajūta ir tas, kas mani saista, jo to es saprotu. Iespējams, esmu par vecu (esmu dzimis 1985. g.), bet šīs patiesās emocijas rezonē manī spēcīgāk.

Ja filmas sākumā raisās daudz jautājumu, piemēram, kāpēc viņi to dara, tad vēlāk šie mezgli ļoti dabiski atraisās, vismaz man. Tas ir vienīgais veids, kā filmas varoņi jūtas patiesi dzīvi!

Jau ziņots, ka 21. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") norisināsies no 2. līdz 10. septembrim. Forumu rīko Latvijas Nacionālais kino centrs (LNKC). Skatītājiem Rīgā un Latvijas reģionu pilsētās tiks izrādītas starptautiskos festivālos atzinību guvušas filmas, kas apkopotas programmā "Pārliecības garša".

Plašāka informācija par filmu seansiem Rīgā un reģionu pilsētās pieejama NKC mājaslapā.