Ivars Seleckis bērnību pavadījis Dagdas apkārtnē, kur viņa tēvs bijis lauksaimniecības skolas direktors, bet mamma skolotāja apkārtnes skolās. Vēlāk, tuvojoties pārmaiņām, tēvs pārcēlies uz Jelgavu, bet mamma pieteikusies darbā Jaunsesavas skolā.
"Mamma bija ļoti skaista. Viņai padevās viss. Viņa bija nākusi no sabiedriskas ģimenes. Mammas vecākais brālis aizbēga kā kuģa puika, devās jūrā, iemācījās svešvalodas, atgriezās mājās, apprecēja Ulmaņa [Kārļa] brāļameitu un tad aizbrauca uz Argentīnu," atceras Seleckis.
Par savām skolas gaitām režisors saka: "Es nekad neesmu bijis teicamnieks, atzīmes bija vājas, bet es tās uzlaboju eksāmenos."
Tomēr režisors skolas gados saņēmis pārmetumus no skolotajiem, ja saukts pie tāfeles un nav varējis uzdoto izrēķināt. Turklāt viņš nav saudzēts, tāpēc, ka bijis skolotājas dēls. Drīzāk viņš to uzvēris kā slogu, ja jāmācās tai pašā klasē, kurā mamma ir skolotāja. "Agrāk es to nesapratu, bet tagad jau saprotu, ka viņa pareizi rīkojās, esot stingrāka pret mani nekā pret pārējiem. Viņa nevarēja ierādīt, ka dēlam ir lielākas priekšrocības."
Ivars Seleckis atceras, ka bērnībā daudz lasījis grāmatas, sākot ar Tomasu Mainu Rīdu un beidzot ar pasaules vēstures grāmatām. Mamma bieži vien skolā teikusi, ka viņš pie tāfeles matemātikas vietā redzot indiāņus.
"Vācu okupācijas laikā savukārt visiem bija kaut kas jāaudzē Lielvācijai. Piemēram, arī tabaka. Tēvs bija iesējis tādu skaistu tabaku, tā auga ļoti braši. To nošķina, savēra uz striķīša un lika bēniņos žāvēties. Es jau biju apguvis literatūru, biju kādā otrajā vai trešajā klasē, un biju pamanījis, ka visi tādi solīdi kungi smēķē cigārus."
Tā nolemts, ka var uztaisīt paši cigārus un uzdzīvot. "Uztinām cigārus, aizpīpējām. Grūti jau gāja, bet pīpējām. Skatījāmies, kā būtu labāk. Bet tad sajutu, ka atslēdzos. Man palika slikti. To cigāru nemaz līdz galam nenopīpējām. Nu tas bija tāds brašs cigārs. Vismaz 10 centimetru garš. Līdz ar šo ieguvu imunitāti pret pīpēšanu, kā saka, trešā klasē atmetu," par nedarbiem stāsta režisors.
Vēl Ivars Seleckis atceras bērnības gadījumu, kā tēvs mainījis lampu – ņēmis nost veco un licis klāt jaunu. Turpat līdzās stāvējusi mazkalibra šautenīte. "Es tur knibinājos, knibinājos, līdz pēkšņi šauj. Tēvam lode no pieres gāja pussprīža attālumā, tieši iekšā griestos. Es jau no tā trokšņa biju ļoti pārbijies. Man arī neviens neko neteica, bet tēvs bija ļoti bāls. Vajadzēja tikai pussprīdi, lai es būtu nošāvis savu tēvu."
Filma "Turpinājums" veidota divu gadu garumā no 2015. gada septembra – tobrīd, trīs gadus pirms Latvijas simtgades, mācības pirmajā klasē dažādos Latvijas novados sāka pieci bērni, un filma "Turpinājums" izseko viņu gaitām visa pirmā skolas gada garumā.
Filmas radošajā komandā ietilpst arī operators Valdis Celmiņš, producenti Antra Gaile un Gints Grūbe, komponists Kārlis Auzāns, skaņu režisors Ernests Ansons, montāžas režisore Andra Dorša, montāžas un scenārija konsultante Krista Burāne, varoņu izpēti veica Dace Dzenovska un Antra Gaile. Filma top studijā "Mistrus Media", un "Turpinājums" ir jau otrā Ivara Selecka filma, kas top šajā studijā.
"Turpinājums" ir viens no programmas "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" darbiem.
