Pēdējā laikā situācija ir mainījusies. Priekšplānā izvirzās jauni režisori ar svaigām idejām un pirmatklājuma prieku. Ja tā padomā, šis ir lielisks brīdis, lai uzņemtu filmas – Latvijā gandrīz visas žanriskās nišas ir tukšas. Piemēram, vai varat nosaukt trīs jūsuprāt labākās latviešu zinātniskās fantastikas filmas? Nu lūk. Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kurā joprojām ir iespējams kļūt par žanra pionieri.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk šīs tukšās nišas kāds aizpildīs. Tāpēc būtu interesanti noskaidrot, kuras no vietējām filmām mēs (kinoteātru apmeklētāji) aizmirsīsim stundu pēc noskatīšanās, bet kuras vēl gadiem ilgi atcerēsimies kā pašmāju žanra klasiku.
22. martā kinoteātrī "Forum Cinemas" pirmizrādi piedzīvoja režisora Staņislava Tokalova pilnmetrāžas spēlfilma "Tas, ko viņi neredz". Filmas galvenā varone Elza (Katerīna Špica) ir jauna medmāsa, kas nosūtīta uz greznu un nomaļu savrupmāju, lai gādātu par komā guļošu izgudrotāju Nikolā (Jevgēņiju Tkačuku). Darbība notiek mūsdienās, bet ar mazu zinātniski fantastisku atkāpi – Nikolā pieder patents uz vienu no attīstītākajām mākslīgā intelekta programmām pasaulē. Tā ir apveltīta ar gluži cilvēciskām analīzes spējām, brīvo gribu un ļoti nepretenciozu nosaukumu "Anna". Tokalovs neapstājas tikai pie šī sci-fi standarta sižeta. Filmā ar psihoanalītisku piesitienu tiek risināti Nikolā iekšējie konflikti un ģimenes vēsture, Elzas privātie noslēpumi, kā arī kaut kas līdzīgs noziedzīgai sazvērestībai. Šī ir viena no tām filmām, kuras īso anotāciju varētu beigt ar vārdiem "Nekas nav tā, kā izskatās".
Teorētiski filmas autorus varētu uzslavēt par tematisko daudzveidību un nepieturēšanos pie klasiskām sižeta aprisēm. Diemžēl sazarotās sižeta līnijas rada daudz jautājumu, bet nesniedz sevišķi daudz atbilžu. Un šis nav tas gadījums, kad atrisinājuma trūkumu varētu attaisnot ar tā saucamo atklāto finālu. Atklātais fināls ļauj skatītājam nonākt pie secinājumiem patstāvīgi. "Tas, ko viņi neredz" nevis beidzas, bet vienkārši apraujas pusvārdā, un līdz pat pāragrajiem titriem nav skaidrs, vai filma ir domāta kā viegls izklaides produkts patērēšanai komplektā ar popkornu, vai intelektuāls ieskats cilvēku sarežģītajās attiecībās ar tehnoloģijām un pašiem ar sevi.
Es neuzskatu šos virzienus par savstarpēji izslēdzošiem. Bet lūk, kur ir problēma: ja filma ir paredzēta izklaidei, tās uzdevums ir sniegt kaut ko līdzīgu atrisinājuma gandarījumam. Filozofiskā kino var iztikt bez atbildēm, taču to vietā ir nepieciešami interesanti jautājumi un domas. Tas, ka datoriem nav jūtu, nav īpaši dziļa un oriģināla doma. Zinātniskajā fantastikā šis jautājums ir iztirzāts līdz nemaņai un atrisināts daudz negaidītākos veidos. Protams, vienmēr pastāv iespēja spēlēties ar skatītāja maņām un laika uztveri, padarot filmu par neatrisināmu mistēriju, taču "Tas, ko viņi neredz", par spīti savai daudzslāņainībai, ir uzbūvēta pārāk vienkārši, lai tas būtu iespējams.
Taču filmā ir arī kas valdzinošs. Iespējams, tā ir vientulības un neaizsargātības noskaņa, kuru rada gan viegli gotiskais vizuālais noformējums, gan Katerīnas Špicas pieklusinātā, bet spēcīgā aktierspēle. Bet varbūt tā ir stāsta pilnīgā atrautība no īstenības, kas liek nojaust, ka tepat tuvumā ir iespējams kas tāds, ko mēs nemaz nenojaušam.
Nedomāju, ka "Tas, ko viņi neredz" iekļūs Latvijas kino vēsturē kā viens no mūsdienu zinātniskās fantastikas stūrakmeņiem, taču filma ir tieši tik kvalitatīva, lai uz to būtu vērts aiziet un lai autoram tā sniegtu ierosmi turpināt labāk, jaudīgāk un pārliecinošāk.
