Ja nekad neesat saskāries ar tūristiem neredzamās Āfrikas realitāti, šķitīs, ka skatieties Borata piedzīvojumus melnajā kontinentā. Taču tā diemžēl nav – ir reta tā Centrālāfrikas valsts, kurā nesastapsiet Brigera teatrālā kolonista/diplomāta/biznesmeņa tēlam līdzīgus personāžus, tāpat kā jebkurā Āfrikas valstī netrūks savu neesošo ietekmi izrādīt gribošu politiķu – jebkura režīma līdzskrējēju.
Netrūks līdz kaulam smeldzīgu stāstu par ciematiem, kur lojalitāti pērk par vīnu vai raktuvēm/fabrikām, kur apstākļi tādi pat kā vēstures grāmatās atrodamajos ļaunākajos verdzības aprakstos. Ir labi, ka Brugers necenšas attaisnot sava tēla liekulību, augstprātību un naudas kāri, tāpat kā viņš kanoniski nesadala filmas tēlus labajos un sliktajos, kā arī necenšas uzspiest politkorektus secinājumus filmas beigās.
Ja man jānosauc pārsteidzošākais – laikam tā ir tik bieži lietotā "lielā" kamera. Proti, reizēm ir grūti noticēt, ka visi, arī patiešām augsta līmeņa Centrālāfrikas politbiznesmeņi, ir atļāvušies tik brīvi stāstīt par melno dimantu štellēm, skatoties tieši kameras acī. Piesardzība, kad runā par "slidenām" tēmām, pēc manas pieredzes, parasti tomēr ir lielāka.
Taču var jau būt, ka viltus vēstnieka tēls arī uz vietas izskatījās tik pārliecinoši absurds, ka visas sarunas notika pa īstam. Katrā gadījumā šī būs lieliska, paskarba humora pilna pusotra stunda, kurā sapratīsiet, kāpēc Centrālāfrikā pigmeji par asistentiem der tikai tad, ja ir vismaz divi.
* TIA mēdz arī tulkot ar šāda izteiciena palīdzību – Te nav draugu, tikai pazīstamie un vienīgais jautājums ir, kurš kuru un par cik beigās "apčakarēs", vienvārdsakot TIA.
Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma ietvaros filmu "Vēstnieks" izrādīs piektdien, 7.septembrī, pulksten 21 un svētdien, 9.septembrī, pulksten 17.
(The Ambassador/ Ambassadøren, rež. Madss Brigers (Mads Brügger), Zentropa Real ApS, 93 min, 2011, Dānija)
Savāds, noslēpumains un dekadentisks baltās rases eiropietis, kurš izskatās te pēc Henrija Stenlija, te pēc Karla Lāgerfelda, kā Libērijas pārstāvis ar nopirktu pasi ierodas bijušajā Francijas kolonijā Centrālāfrikā īstenot diplomātisko misiju. Morāles normas izgaist, bet naudaskāres epidēmija izplatās gaismas ātrumā.
Filma ir traģikomisks un kliedzoši provokatīvs ieskats Āfrikas dzīvē, kur zemākie sociālie slāņi cīnās ar bezcerību un postu, elite plaukst un zeļ, asiņaino dimantu uzpircēji un korumpēti politiķi staigā brīvsolī, bet "džins ar toniku" ir neatņemama oficiālo vizīšu sastāvdaļa.
Centrālāfrikas Republika ir kā Āfrikas Šveice. Tur ir viss - zelts, milzīgs daudzums dimantu, nafta, kobalts, taču visi valsts attīstībai paredzētie resursi tiek tērēti, lai apkarotu nemiernieku armijas. Eiropas Savienība, īpaši Francija, spītīgi klusē un atsakās palīdzēt, jo "pagaidām viss norit pēc plāna".
Filmas režisors, arī rakstnieks un TV programmu vadītājs Madss Brigers ir spožs performatīvās "guerilla" žurnālistikas pārstāvis, kas regulāri iefiltrējas dažādos sabiedrības slāņos, lai izgaismotu nevēlamu patiesību. Tiek dēvēts par šī brīža pārgalvīgāko režisoru pasaulē, saņēmis Sandensas festivāla galveno žūrijas balvu par 2009. gada dokumentālo darbu "Red Chapel", kas filmēts Ziemeļkorejā, Brigeram uzdodoties par komunistu teātra režisoru. 2012. gada augustā Libērijas valdība izteikusi draudus tiesāt Brigeru.
