Kad beidzot Roberts Ligers pasmels no mūsdienu konkrētībām – no cilvēka ar zelta rokām, no pazudušajiem miljoniem, no banku afērām, no deputātu runām un darbiem, no divu kritiķu traģikomiskas publiskas kašķēšanās, no ...no.... ? Viņš, protams, ir estēts un poētisks filosofs, bet neviens jau neliedz viņam tādam palikt. Grūti smieties vai pat pasmaidīt, ja – aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Grūti ieraudāties un līdzjust.
Un vēl kas. Šoreiz VEF zāle bija normāli piepildīta. Nevis dažas rindas sirmojošu fanu un vecāku un pāris duču draugu un pielūdzēju. Pantomīmas publikas fenomens? Interesanti, kur palikuši tie RP fanāti (ļoti bieži ar sabiedrībā skanīgiem vārdiem), kuriem ansambļa izrādes bija kā rituāls? Pārvērtušies tuklos plikpaurīšos-apvēlušos buržuā? Nodzērušies? Nolēmuši, ka Roberts Ligers sen ir “izrakstījies”, izsmēlis sevi?
Bet pastāv jau arī tāda lieta kā uzticība pašam savām kādreizējām pirmatklāsmēm un satraucošiem piedzīvojumiem tā vai cita teātra pasaulē. Ligera teātrim nākamgad 50. Jau par to vien viņš ir apbrīnas vērts, lai arī bieži sadusmo ar savu ietiepību, tīšo vecmodīgumu un citām špāsēm.