2008. gada pavasarī teātra vadības sapulcē, spriežot par pasākumiem teātra 90 gadu jubilejas sezonā, tika izteikts priekšlikums palūkoties uz to, kā laiks ietekmējis teātra dzīvi, kā teātris atsaucies laikmeta notikumiem, kāda bijusi teātra vieta sabiedrībā. No gaisā pamestas idejas tapa grāmata, izmantojot vēl nekad nepublicētus dokumentālos materiālus, kuras atvēršanas svētki paredzēti kopā ar Latvijas Nacionālā teātra jubilejas vakaru 23.februārī. Lai arī tas būs drīz, ieskatam fragments no nodaļas "Staļina laiki".

***

/../ Teātrī top ieviestas Mākslinieciskās padomes, kurās aktieru trupu pārstāv pāris cilvēku un kurās piedalās teātra vadība, plānojot un vērtējot teātra darbību. Bet pirmajos pēckara gados darbojas ne tikai Mākslinieciskā padome, teātra izrādes tiek analizētas arī aktieru ceha ražošanas sapulcēs, kur obligāti jāpiedalās visai trupai un kur tiek sadalītas apspriežamās tēmas, respektīvi, kurš par kura darbu runās, tāpēc var teikt, ka šīs kopānākšanas pilnīgi noteikti ietekmē teātra radošo līmeni un aktivitāti, jo, nesagatavojies un kolēģa izrādi nenoskatījies, runātājs nebūsi. Šis fakts svarīgs tālab, ka turpmāk citētie izraksti no sapulču protokoliem būs gan no vienām, gan otrām sanāksmēm. Un, protams, arī no apspriedēm partijas pirmorganizācijā, kas gadu no gada top par arvien svarīgāku teātra sastāvdaļu, kurai ir padomdevēja tiesības, kas dažkārt pārvēršas lēmējtiesībās./../

Šai un nākamajā nodaļā parādīsies visai daudz un dažādos aspektos apspriesti Blaumaņa darbi, pirms un pēc to nonākšanas uz Nacionālā teātra skatuves. Varbūt neproporcionāli un mazliet garlaikojoši daudz. Tomēr grāmatas raksturs to pieļauj un man gluži personiski liekas svarīgi "liecināt", kāds bijis laiks, kas šķērsojis latviskākā dramaturga darbu ceļu pie skatītājiem, cik greizi tas licis un arī ļāvis interpretēt Blaumani. Un reizē - cik vajadzīgs tas bijis publikai, lai gūtu svaiga gaisa malku aizvien biezējošā padomju "ētikā" un estētikā. Bet tieši to - Blaumaņa vajadzīgumu - gluži labi saprata arī tie vīri, kas "augšā" lēma par to, vai un kad Blaumani palaist tautā. Turklāt lēma latvieši (tāpat kā Jāņus aizliedza latvietis Arvīds Pelše).

Pirmajā Blaumanim veltītajā "liecībā" būtiski šķiet tas, ka pašai pirmajai pacelt balsi Blaumaņa aizstāvībai drosmes pietiek sievietei. Aktrisei Ludmilai Špīlbergai. Tiesa, vadošai aktrisei, kas šai gadījumā var būt no svara. Turklāt tas notiek pašā pirmajā oficiāli sasauktā Mākslinieciskās padomes sēdē.

1946. gada 18. janvārī
Mākslinieciskās padomes sēdes protokols nr.1
L. Špīlberga: "Man būtu priekšlikums uz mūsu skatuves rādīt vairāk mūsu pašu rakstnieku darbus, piem., R. Blaumaņa lugas."
A. Grigulis: "Gribu aizrādīt, ka Blaumaņa lugas ir apskatīts ebreju jautājums, kas pašreizējos apstākļos ir par asiņainu, lai to rādītu uz padomju skatuves. Jautājums par Blaumaņa "Skroderdienām" un "Ugunī" ir daudzreiz cilāts, bet bez panākumiem.
Uz Amtmaņa-Briedīša priekšlikumu par Blaumaņa "Indrāniem" varu teikt, ka arī šis jautājums ir pārcilāts, bet "Indrāni" tēloti pārāk drūmās krāsās, lai viņus rādītu tagad, kad mēs paši vēl nesen esam pārdzīvojuši drūmus notikumus."
b. Austriņš: "Attiecībā uz "Indrāniem" vēlos piebilst, ka Blaumanim tuvu stāvēja veca Indrāna tēls, bet šim laikmetam atbilstošais progresīvais dēls tiek nobīdīts tālāk."
LVA 86/1/30

Un tad jau klāt ir arī pirmā aizliegtā izrāde, precīzāk, nepieņemtā, nopietnai pārstrādāšanai nolemtā. Ar Mākslas lietu pārvaldes veto pirmais saskaras Ernests Feldmanis - Nacionālā teātra "Smiļģis", režisors, kura talants neatkarīgās Latvijas laikā dzirkstījis tieši komēdiju inscenējumos, teatrālos, azartiskos, no klasiskās komēdijas mantotos paņēmienos, kā panākt uz skatuves spēles vieglumu, vārda rotaļīgumu un domas asumu. Padomju māksliniekam tā nepiedienas interpretēt klasiku, jāmācās atrast idejisko atslēgu ikkatrā materiālā, citādi tas nav pelnījis vietu padomju teātra repertuārā. Izrādes pārstrādāšanai tiek piešķirtas trīs nedēļas. Tas ir nopietns pagarinājums, kas apliecina gan nopietnību, ar kādu Mākslas lietu pārvalde strādā, gan to, ka "kļūdu" interpretācijā būs bijis daudz un dziļas...

1946. gada 5. jūnijā
Mākslinieciskās padomes sēde
R. Šeridana "Mēlnesības skolas" (rež. E. Feldmanis) pieņemšana
Režisors pārpratis lugas uzdevumu, autora domu un novirzījis iestudējumu nepareizā gultnē. Ir
iznākusi muzikāla komēdija vieglā franču garā, bet ne asā, asprātīgā, satīriskā Šeridana komēdija, kur autors kā nažiem graiza tā laika sabiedrību. Viss uzvedums šajā virzienā jāpārstudē, turoties rakstura plāksnē, nepielaižot pārāk lielo teatrālismu. Nav pielaižama arī tēlu, kaut ārēja, kariķēšana, kā par piemēru, Klintij. Tāpat nav izdevīgi prozu pārvērst mūzikā. Kas attiecas uz dekoratīvo ietērpu, tad tas izdevies teicams, un mākslinieks lugas uzdevumu labāk atrisinājis kā režisors. Pašreizējā traktējumā izrāde nav atļauta uzvešanai. [tiek pieņemta 21. jūnijā]
LVA 86/1/49

1946. gada nogalē Drāmas teātra studijas pirmais kurss aizstāv savu diplomdarbu. Tā kā studisti mācās saīsinātu kursu nepilna pusotra gada garumā, grūti teikt, vai apmācību procesā lielāku vietu neaizņem teorētiskie priekšmeti, kas saistās ar padomju ideoloģijas apgūšanu, jo pamatzināšanas aktiermeistarībā šiem jauniešiem jau ir. Pēc izrādes visi abiturienti tiek sapulcēti kopā savu tēlu analīzei un aizstāvēšanai. Kā noprotams no protokola, šī ir atkārtota komisija izrādes pieņemšanai. Pēc pirmās apspriešanas norādījumi izteikti režisoram un pedagogam Rūdolfam Baltaisvilkam par pietiekamu padomju cilvēku neizpratni un nespēju pareizi interpretēt tēlus, tātad arī lugu kopumā. Aizrādītāji tomēr ir saprotoši - galu galā šī luga ir viens no pirmajiem darbiem padomju teātrī, tāpēc Baltaisvilks drīkst turpināt darbu pie diplomdarba izrādes. Norādījumi tiek ņemti vērā, un izrāde pat nonāk teātra repertuārā, tomēr jauniešu naivais stāstījums par to, kā pēc komisijas iejaukšanās praktiski sagatavotā izrādē nācies savus tēlus izprast un veidot pilnīgi atšķirīgi, liek pret padarīto izturēties ar lielu cieņu, jo acīmredzot triecientempā iestudēta pavisam cita izrāde, un arī ar šausmām par to, cik strauji padomju ideoloģija ienāk jaunu cilvēku darbā un domāšanā. Tieši tāpēc izrakstā atstātas arī to jauniešu liecības, kas ar Drāmas teātri tieši saistītas nebūs.

1946. gada 29. decembrī
Drāmas teātra studijas I izlaiduma diplomdarba aizstāvēšana ar Ardova "Pelnrušķīte"
b. Miške: "Biedri, šodien mēs pulcējamies sanāksmē, kas ir ļoti svinīga un vilņojoša, jo šodien Drāmas teātris kļūst bagātāks ar jaunu aktieru kadru saimi. Šodien jums bija jāsaskaras ar vēl tik dziļi neizpazītu tēlu - padomju cilvēku, bet ar šīsdienas darbu jūs esat ieauguši citos, jaunos apstākļos un jūsu turpmākais darbs risināsies padomju mākslas vidē."
R. Baltaisvilks: "Runājot par pašu lugu - autors, vide mums bija sveši, tādēļ bija daudz jāstrādā, bija jātaisa tēlu vēstures, bija jāiepazīst padomju cilvēks un vide, kurā tas dzīvo un strādā... Tagad komisijas locekļi grib dzirdēt no jums par veikto darbu."
Ē. Brītiņš: "Visā lugā mans tēls gandrīz ir vienīgais, kas nostājas pretim visam pozitīvajam, kas nāk no Padomju Savienības. Pēc tēla vēstures mans tēvs bijsi kulaks un saimniecisko apstākļu pārkārtošanās novedusi visu ģimeni tik tālu, ka tie negrib Padomju Savienībai pieslēgties."
V. Baļuna: "Kāds uzdevums jums pret padomju teātri kā audzinātāju iestādi, lai audzinātu publiku par apzinīgiem padomju pilsoņiem? Kādiem līdzekļiem jūs to panāksiet?
Ē. Brītiņš: "Lai audzinātu padomju pilsoņus, resp., publiku, mans uzdevums ir parādīt savu tēlu negatīvi tik spilgtu, asu un ticamu, ka skatītajam no tā jānovēršas un jāizjūt, ka tāds cilvēks nedrīkst būt."
V. Līne: "Sākot strādāt pie lomas, es ar interesi sāku savu darbu, jo pirmoreiz man bija jāparāda padomju cilvēks, ne Pelnrušķīte, kurai palīdz laime, bet pelnrušķīte, kurai pašķir ceļu padomju vara, kurai jāaug ne tikai zināmā posmā, bet pilnīgi jāizaug visā lugā. Tiešais darbs un komisijas norādījumi savukārt prasīja vēl lielāku augšanu."
b. Miške: "Vai esat apmierināta ar savu tēlu?"
V. Līne: "Gribu kāpināt vairāk un vairāk tēla pāraugšanu, meklēt dziļāku jūtu izpaudumu, jo lidz šim aizrāvos no elementārākām jūtām - dusmām, smiekliem."
S. Kokāne: "Manam tēlam bija maiņa. Sākumā to ņēma kā ļoti negatīvu tipu, kuras mērķis - labi ģērbties, patikt vīriešiem, gandrīz nevaldāms dabas bērns. Bet pēc 1. komisijas lēmuma izrādījās, ka viņai jāpārvēršas par pozitīvu."

H. Līcīte: "Darba sākumā loma bija domāta kā negatīva rakstura meitene, kura cīnās tikai par savu subjektīvo mīlestību, viss cits to neskar. Kad pēc 1. komisijas tēlu pārveidoja, viņa kļūst apzinīga padomju meitene un cenšas izlabot savu iecerēto. Beidzot viņa kļūst tik stipra, ka atklāj viņa noslēpumu."
LVA 86/6/25