Bīstamais darbs ar elektrību. Saruna ar komponistu Jēkabu Nīmani  (3)

Mazliet vēlāk rakstnieks un režisors Genādijs Ostrovskis, kura mēģinājuma starplaikā notiek mūsu saruna, par Jēkabu Nīmani teiks: "Viņš ir kā bērns, kurš ar lielu un patiesu interesi iesaistās darbā. Tas ir ļoti svarīgi – nezaudēt ziņkārību. Ja tik daudz strādā kā viņš, to var arī pazaudēt. Viņš ļoti mīl savu darbu, ir gatavs strādāt daudz un meklēt. Viņam patīk viss jaunais un viņš..., kā lai pasaka..., vienkārši ir ļoti talantīgs."

Kas tas ir par darbu, kura mēģinājums notiek aiz durvīm?

Tā ir Genādija Ostrovska luga "Persiešu valodas stundas", ko viņš uzrakstīja ne pārāk sen un pats arī Latvijā uzved. Iepriekš viņš divas lugas ir iestudējis Dailes teātrī, bet Krievijā Ostrovskis ir labi pazīstams kā kino scenāriju autors, uzņēmis un režisējis filmas.

"Persiešu valodas stundas" tiks spēlētas Žaņa Lipkes memoriālā. Muzejs tika pielāgots, lai tur varētu notikt izrāde. Tika veikta pat pārbūve. Šajā arhitektūrā tas būs pirmais precedents, kad kaut kas tāds notiek. Izrādes kontekstā darbojās arī mana skaņas instalācija (Nīmaņa skaņas noformējums ir daļa no Lipkes memoriāla pastāvīgās ekspozīcijas – red.), varēšu to izmantot kā apskaņošanas sistēmu. Tas mani iepriecina, jo varu fantazēt, variēt un visādos veidos ar to eksperimentēt. Pats arī izrādē spēlēšu klarneti, darbošos ar dzīvo elektroniku. Izrādē piedalīsies arī operdziedātāja Jolanta Strikaite, iestudējuma tapšanai palīdz arī kustību konsultante Agate Bankava.

Izrāde būs par holokausta tēmu. Ostrovskis šo darbu nerakstīja īpaši Lipkes memoriāla telpai. Tomēr tur tas tiks uzvests pirmo reizi. Izrādē fakti mijas ar inscenējumiem. Mazliet sirreāla realitāte. Iestudējuma centrā ir Bruno Šulcs – slavens rakstnieks un mākslinieks. Dzimis Polijā, Drohobičā (mūsdienu Ukrainas teritorija – red.).

Vai esi skaitījis, cik reižu esi bijis nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai?

Zinu tikai tās reizes, kad esmu kaut ko saņēmis. Cik reižu nominēts – to gan neesmu skaitījis (smejas – red.). Laikam trīs esmu dabūjis līdz šim.

Ko, tavuprāt, teātra skatītājs un žūrija, kas nav profesionāli mūziķi, uzskata par labu izrādes mūziku?

Uz šo jautājumu es pats labprāt gribētu zināt atbildi. Man nav ne jausmas, ko par izrāžu mūziku domā un pēc kādiem kritērijiem vērtē žūrija. Skaidrs, ka skatītāji par mūziku un skaņu nekad nebalsotu, tas nav pirmais, ko viņi izrādē ievēro. Tomēr dažreiz kāds ievēro, ir gadījumi, kad kāds svešs cilvēks pienāk klāt uz ielas un pasaka paldies.

Par kurām izrādēm tev skatītāji ir teikuši paldies?

Par daudzām. Piemēram, "Ja tu esi sivēns" (Izrāde bērniem JRT, 2007), protams, par "Raiņa sapņiem". Atzinīgus vārdus saka ne tikai par teātra mūziku. Pirms nedēļas saņēmu atsauksmi par projektu, kas notika 2011. gadā. Tas bija projekts "Litānija" kopā ar Sigvardu Kļavu. Kopā ar viņu un režisoru Uģi Brikmani braucām pa Latgali, lai vāktu un klausītos katoļu reģionālos dziedājumus, pie krustiem ceļmalās. Tā ir tradīcija, kas izzūd. Tas rezultējās jaunos darbos un koncertā ar Latvijas Radio kori un kamerorķestri "Sinfonietta Rīga". Kāds cilvēks tikai nesen man atklāja, cik svarīgs viņam ir bijis šis darbs un mūzika.

Mūzikai izrādē ir jābūt tādai, ko skatītājs pamana vai, gluži otrādi, nepamana?

Tas atkarīgs no izrādes. Tomēr lielā mērā tādai, kuru nepamana. Tomēr oriģinālmūzika "izlien ārā" gribot negribot.

Vēlos arī uzsvērt atšķirību starp komponistu un izrādes muzikālo noformētāju. Komponista darbs ir specifiskāks, tā tomēr ir profesija – viņš pieraksta notis, strādā ar mūziķiem, aktieriem, viņš ir mācīts akadēmiski konstruēt, kontrolēt faktūru. Komponistam ir cits mērogs un detalizācijas pakāpe, kā arī specifiska materiāla variēšanas amplitūda. Bet tas nav jāzina skatītājam. Viņam patiesībā nekas nav jāzina, ir jānāk uz teātri un jābūt atvērtam jauniem iespaidiem.

Ir, protams, izrādes, kur mūzika ir priekšplānā. Tādās man ir ļoti liels prieks darboties. Ir vairāk darba, bet ir interesantāk, lielāks izaicinājums. Mūzika ievirza emocionālajā noskaņā, ko režisors ir vēlējies radīt.

Ir arī gadījumi, kā "Latviešu mīlestība" (JRT), kur mūzika dzīvo savu dzīvi jau ārpus izrādes. Vai tā ir uzskatāma par īpašu izdošanos?

Tā ir uzskatāma par īpašu izrādi, pat īpašu žanru. Man nav ne jausmas, kas un kādā mērogā ir izdošanās. Ja no tāda viedokļa, vai es pelnu ar to lielu naudu, tad nē, tas nav izdevies projekts. Albums ar "Latviešu mīlestības" dziesmām ir izdots saviem spēkiem, ar savu finansējumu. Teikšu godīgi, pašam liekas vērtīgs, tāda nozīmīga emociju fiksācija. Bet albumu, liekas, nopirkt var tikai vienā vietā. Mans mērķis nebija radīt kaut ko, ar ko desmit gadus pelnīt naudu. Ir daudz interesantākas lietas, ko darīt. Tiešām! Ja dzīvošanai pietiek, tad ir labi, jo mākslā dzīšanās pēc naudas un atpazīstamības ir diezgan garlaicīgs bizness. Šobrīd atsaku koncertus ar šo repertuāru, gribās saglabāt to īpašo sajūtu, kad spēlējam izrādes, kas tomēr jau tuvojas diviem simtiem. Negribas rutīnas mokas.

Par mūziku Reiņa Suhanova izrādei "Pazudušais dēls" esi nominēts kopā ar komponistu Kristapu Pētersonu. Divas pilnīgi atšķirīgas, neatkarīgas personības, katra ar savu muzikālo rokrakstu.

Es teātrī daru dažādas lietas. Esmu arī mācījis aktieriem spēlēt klarneti, ģitāru, esmu arī konsultējis dziedāšanā. Tāpēc man bija ļoti interesanti strādāt ar Kristapu Pētersonu pie Suhanova "Pazudušā dēla". Viņš ir tāds, es pat teiktu, ortodoksāls komponists, kurš savām idejām nepieļauj lielas atkāpes. Viņš ir striktāks savās prasībās pret tehniku, pret apstākļiem un izpildītājiem. Viņš raksta mūziku ideālam izpildītājam, nevis otrādi – tam, kas teātrī ir pieejams. Man patīk viņa piegājiens – tas ir aristokrātisks un cēls. Pētersons "Pazudušajam dēlam" paņēma labākos pieejamos mūziķus, noalgoja, viņaprāt, labāko studiju un veltīja tam ļoti daudz laika, veicot perfekcionistisku ierakstu. Rezultātā tapa strukturēta, lieliska kompozīcija, bet salīdzinoši atdalīta no Suhanova izrādes. Viņš bija uzrakstījis kamermūziku par tēmu "Pazudušais dēls". Mans uzdevums bija to padarīt par teātra mūziku. Tāpēc izveidojās šī sadarbība. Viņš man uzticas, un es biju tilts starp komponistu un izrādes muzikālo noformējumu.

Ko tu domā tajā īsajā un reizē garajā brīdī starp nominantu nosaukšanu un aploksnes atvēršanu ceremonijā?

Nezinu... (samulst). Laikam domāju – "nē, tika ne mani. Divas reizes pēc kārtas kaut kā nepieklājīgi.". Pavisam nopietni. Zini, kāpēc? Nu, bāc, ko es atkal teikšu! Tāda neveikla situācija. Bieži ir arī tā, ka tie, kuri ir nominēti, viens otra darbu nav redzējuši. Līdz ar to man nav ne jausmas, kādā mērogā es kaut ko esmu vinnējis. Tikai cilvēcīgi varbūt pazīstu citus nominantus un ticu, ka viņi strādā labi. Bet vispār es nesaprotu, kā to var novērtēt.

Visiem cilvēkiem jau vajag kaut kādu uzmundrinājumu. "Spēlmaņu nakts" balvas ir sava veida saruna. Saruna teātra profesionāļiem savā starpā. Tiek pasniegtas balvas, notiek apmaiņa ar komplimentiem. Tāda pozitīvās enerģijas uzlādēšana. Nav pat svarīgi, kurš dabū un kurš nē. Drīzāk tā ir šīs teātra vides kopšana. Patiesībā svarīgāk ir, kā uztver to, ka nenovērtē, nekā novērtē, jābūt iekšējam līdzsvaram, izkoptai mākai priecāties par citu atzinību.

Kuram no līdzšinējiem saviem darbiem pats iedotu balvu?

"Raiņa sapņi" bija milzīgs, ambiciozs projekts, kas, protams, varēja arī neizdoties. Es nebūtu varējis to izdarīt, ja iepriekš nebūtu uzrakstījis kameroperu ("Līsistrate", 2014. gads). Tas patiesībā ir ļoti līdzīgi – milzīga atbildības nasta. Tā jau vairs nav teātra izrāde. To ir grūti salīdzināt ar citām. Un tas īsti nav mūzikls. Tā ir izrāde, kur skaņa visu laiku ir klātesoša. Jā, pie tā es strādāju ļoti daudz. Bet tiešām saprotu, ka varēja arī neizdoties, un balvu būtu saņēmis kāds cits, piemēram, kāds izrādes muzikālais noformētājs, kurš varbūt darbam ir veltījis pāris nedēļu, bet viņam vienkārši ir ļoti labi sanācis.

Šā gada "Spēlmaņu nakts" ceremonijas tēma ir saistīta ar teātra būvēšanu, gan fiziskās ēkas celtniecību un pārbūvi, gan izrādes tapšanu. Ja mēs iedomātos izrādi kā ēku, tad kura tās daļa būtu mūzika?

Tas vienmēr ir atkarīgs no izrādes. Visa pamati ir dramaturģija un ideja, arī izpildījums. Par to atbild režisors, dramaturgs un aktieri. Manuprāt, tā ir teātra būtība. Mūzika, skaņa ir tik spēcīgs ierocis, ka to ļoti gribas izmantot. Ar to var iedarboties uz zemapziņu, pat manipulēt ar skatītāju. Ir savas metodes, to jau sen dara reklāmas industrija, arī kino. Tomēr cilvēka prāts ir dinamisks, un divas reizes pēc kārtas viens un tas pats neiedarbosies vienādi. Tāpēc ir svarīga dzīva komponista klātbūtne iestudējumā, lai tas ir cilvēks, kurš dzīvo mūsu sabiedrībā un spēj ar to komunicēt.

Tāpat interesantas ir skatītāju reakcijas. Esmu pat pamanījis, ka kritiķi, kuri raksta par kādu izrādes epizodi, kurā, es skaidri zinu, rezultāts panākts ar mūzikas iedarbību, par to stāsta kā par citas disciplīnas kvalitātēm. Šis spēks ir ļoti liels, tāpēc es teiktu, ka mūzika ir šīs iedomātās ēkas elektrība. Var arī ar svecēm, bet ar elektrību var panākt spēcīgāku motīvu, turklāt var iedarbināt visādas ierīces.

Divas balvas tu jau esi saņēmis par mūziku Kirila Serebreņņikova izrādēm – "Voiceks" un "Raiņa sapņi". Tagad atkal viena no nominācijām pieminētajām izrādēm ir viņa – "Tuvā pilsēta" Nacionālajā teātrī. Ar ko tev šis režisors ir īpašs, un ar ko viņš atšķiras no citiem?

Protams, jebkurš režisors atšķiras un ir īpašs, tāpat kā ikviens cilvēks. Kirils ir ļoti talantīgs pedagogs. Strādāt pie viņa – tā ir kvalifikācijas celšana. Pilnīgi visiem. Viņa redzējumam ir idejas skaidrība, pat tad, kad viņš it kā ir apjucis. Kirilam ir savas rafinētās metodes, es pat teiktu, savas klišejas, labā nozīmē. Man patīk, ka viņa darba stils ir dinamisks un atklāti godīgs. Viņš tādā stāvoklī spēj novest visu trupu. Ar viņu vienmēr būs intensīvs darbs. Ar "Tuvo pilsētu" bija viegli strādāt, jo visi jau bija izaudzināti ar iepriekšējām izrādēm. Tāpēc darbs noritēja ļoti raiti. Tik sarežģītu izrādi tik īsā laikā iestudēt..., es biju diezgan skeptisks par termiņu, bet rezultāts mani ļoti pārsteidza.

Serebreņņikovs šobrīd ir mājas arestā Maskavā, un viens no retajiem viņa vēstījumiem sabiedrībai nesen pauda, ka teātris ir jaudīga un bīstama māksla. Vai, tavuprāt, teātris var izraisīt revolūciju?

(Ilgi klusē un domā) Burtiskā nozīmē, manuprāt, mūsdienās nē. Lai gan vēsturē ir bijuši precedenti. Pat Smiļģa mājā esot bijuši gadījumi, kad kāpj uz skatuves, kliedz un aicina uz protestiem. Mūsdienās tas drīzāk ir viens no virzītājspēkiem, bet vai revolūcijas rosinātājs? Es kaut kā īsti neticu. Teātri jau apmeklē kulturāli cilvēki, kuri nemet akmeņus logos. Tā noteikti būs kāda cita veida revolūcija. Tāda, kas liek pārvērtēt un maina vērtību sistēmu, un notiek ļoti lēni. Kino arī ir ļoti liela ietekme, tomēr teātris ir tieša, cilvēciska uzruna no skatuves. Gata Šmita izrādē "Kārkli" (JRT) – tas viens Andra Keiša monologs beigās (Keiša tēls izrādē ir ar prezidenta Raimonda Vējoņa vaibstiem – red.)... Visi to grib dzirdēt! Beidzot kāds to pasaka! Ir katarses sajūta, un vairs nav svarīgi, vai izrāde ir laba vai slikta. Cilvēki ir gandarīti viena monologa dēļ. Tas ir baigi iespaidīgi. Tas ir tas īpašais, kas piemīt tikai teātra mākslai, kad kāds uzrunā, esot ar tevi vienā laikā un telpā.

Iespējams, šis ir iemesls, kāpēc Serebreņņikovs Krievijas varas acīs šobrīd ir bīstams režisors.

Uz Gogoļa centru, šobrīd ir liels spiediens. Tas ir teātris, kas Krievijā nodarbojas ar radošajiem meklējumiem, atver logu svaigam gaisam. Jā, varbūt šis logs ir rietumu virzienā, bet patiesībā tam nav nozīmes. Logs var būt jebkurā virzienā. Rodas iespaids, ka ir ietekmīgi cilvēki, kuriem tas ļoti nepatīk. Daudzi saka, ka viņš šādā situācija tiek novietots, lai pazemotu.

Bijām kopā ar Seņkovu (režisors Elmārs Seņkovs – red) uz administratīvo tiesu Maskavā paklausīties tiesas sēdes translāciju. To dzirdot, nav nekādu šaubu – Kirilam nav iemesla būt šādā apsūdzētā statusā. Kāpēc tā vispār vajag darīt ar cilvēku! Tāda izteikta netaisnības sajūta pārņem.

Šogad starp taviem balvai nominētajiem darbiem ir divi Blaumaņa iestudējumi. Arī iepriekš tev bijusi darīšana gan ar citām Blaumaņa lugām, gan latviešu literatūru vispār. Pavisam nesen sociālajos tīklos atkal tika lauzti šķēpi par latviešu literatūras tēliem – kuslajiem sapņotājiem, ideālistiem. Blaumanim varbūt nav tie tipiskākie "bālo zēnu" piemēri, tomēr, vai, strādājot ar šiem darbiem, izjūti mūsu literatūras klasiku kā vājumu, gļēvumu un pat depresiju veicinošu?

Vispirms paskatīsimies uz to nevis kā latviešu literatūru, bet vienkārši literatūru. Blaumaņa gadījumā gribu akcentēt arī šo "Trīnes" nelielo pārpratumu. Bieži šīs lugas kontekstā tiek minēti termini "latvietība", "latviskums", bet tam patiesībā nav nozīmes. Tikpat labi tas varētu būt stāsts par lietuviešiem vai poļiem. Luga "Trīnes grēki" ir uzrakstīta par cilvēciskajām attiecībām. Tā ir joku luga, ko varētu spēlēt pat afrikāņi vai ķīnieši. Blaumanis, tāpat kā Rainis vai Puškins, bija ļoti talantīgs cilvēks, kas rakstīja labu literatūru. Tas, ka viņi ir latvieši, – jā, ir forši, bet šie darbi nav par latvietību. Tā ir laba literatūra. Lūk, Nacionālajā teātrī Seņkovs "Trīni" paņēma kā literatūru, nevis kā kārtējo mūsu identitātes apliecinājumu. To var un drīkst tā darīt. Nav vienmēr obligāti viss jāaplej ar nacionālo mērci.

Bet tādi varoņi kā Skalbes pasakā "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" vai Sudrabu Edžus "Dullais Dauka" – es atvainojos, viņi taču ir apbrīnojami, drosmīgi cilvēki, par Raiņa varoņiem nemaz nerunājot. Jā, manis pieminētie tēli varbūt ir naivi, bet ļoti drosmīgi, kuriem interesē apšaubīt vispārpieņemtos priekšstatus, pārbaudīt, meklēt, izzināt. Tā ir varoņu rīcība. Ja grib, saskatīt un atrast var visu. Neticu šai žēlabainai gaudošanai, ka tā ir mūsu identitāte. Es to tā vispār nejūtu.

Kas vispār ir latvietība? Tas ir labs jautājums. Alvis Hermanis ar to kādu laiku nodarbojās. Ir skaidrs, ka latvietība ir ļoti interesanta un daudzveidīga. Tas nav sastindzis priekšstatu kopums, ko injicē tūrisma industrija un mēs to atkārtojam kā paklausīgi skolēni.