Luga tapusi krievu vēstures lūzuma gados (1902-1903), kad viss vecais šķita zaudējis jebkādu mērķi un jēgu, bet jaunais tika gaidīts ar utopiskām cerībām, bet vienlaicīgi ar šausmām. Čehovs rakstīja: “Jums vajag kārtīgus, labi apģērbtus bērnus, un arī jūsu bērniem vajag labu dzīvokli un bērnus, un viņu bērniem – arī bērnus un labu dzīvokli, bet priekš kam tas viss – velns viņu sazin.”
“Ķiršu dārzs” ir Čehova pēdējā luga, kuru viņš rakstīja, ārstējoties Krimā no tuberkulozes. Lai saglabātu sevī dzīvotprieku, viņš bija iekopis dārzu, ar ko īpaši lepojās: Luga tad arī ir kā liela pauze starp pagātni un nākotni. Apritējis tieši viens gadsimts kopš lugas sarakstīšanas laika un Krievu drāmas teātrim liekas, ka šodien ir aktuālas līdzīgas izjūtas, kad “pūžņo vecais”, bet “jaunais” vēl tikai “tiek ieņemts”…
Jaunā iestudējuma režisors Fēlikss Deičs, kurš 1997.gadā par Valmieras drāmas teātrī iestudēto Čehova “Ivanovu” saņēma Teātra Gada balvu kā labākais režisors, neesot centies notiekošajā meklēt jaunas cēloņu un seku sakarības. Viņam šoreiz būtiski šķitis attēlot dzīves likumsakarīgo gaitu, kad jaunā paaudze nomaina veco. Viņa skatījumā abas paaudzes ir līdzvērtīgas. Jaunā paaudze – “spēcīga, vesela, pat agresīva”, gatava cīnīties par savu vietu dzīvē. Savukārt, vecā paaudze – saprotoša un gatava atkāpties:
“Jaunie nav barbari un postītāji, bet sirmgalvji – cilvēki, kas māk aiziet ar godu. Svarīga ir savstarpējā saskaņa.”
Tāpēc vēršu uzmanību tam, ka 14. decembrī Krievu Drāmas teātris piedāvā savu interpretāciju vienai no dvēseliski smalkākajām A.Čehova lugām “Ķiršu dārzs”. Izrādes scenogrāfs ir Aleksandrs Orlovs (“Skapēna blēdības”, “Marija Stjuarte”), mūzikas autors – Imants Zemzaris. Kristīnes Pasternakas kostīmi. Raņevskas lomā Gaļina Rosijska, Gajevs – Jakovs Rafalsons, Lopahins – Nikolajs Korobovs u c.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
