Foto: DELFI

"Delfi Kultūra" Teātra mēneša ietvaros piedāvā lasītājiem ieskatīties teātra aizskatuves pasaulē – to cilvēku darba procesā, kuri uz skatuves tā arī neiznāk. Šoreiz viesojāmies pie Dailes teātra butaforista – rekvizitora Rinalda Romanovska – cilvēka, kurš savām rokām spēj izveidot kamieli, aitiņas, maizes, desas un pīrāgus, milzu ķēniņu no putuplasta un arī smalkmaizītes, kuras tā vien gribas apēst līdz brīdim, kad... zobi sajūt – tās nav ēdamas.


"Teātra butafors un rekvizitors, interjera un mēbeļu dizainers, mūrnieks, konstruktors, tapsētājs, galdnieks, šuvējs, tēlnieks, metinātājs... un ne tikai," atbildot uz jautājumu, kāda tieši ir viņa nodarbošanās Dailes teātrī, stāsta tā darbinieks Rinalds.

Viņš ieguvis mēbeļu galdnieka un telpu dizainera specialitātes, praksē pieteicies Latvijas Nacionālajā operā, kur sācis darboties kā butafors. "Vēlāk no operas aizgāju, bet tieši tajā laikā man tas viss iepatikās – atmosfēra, teātris. Vienu brīdi darināju tikai interjerus, bet vēlāk izdomāju, ka vajadzētu sākt darīt kaut ko arī papildus. Ieraudzīju sludinājumu, ka Dailes teātris meklē butaforu," stāsta Rinalds, kurš Dailes teātrī strādā jau sešus gadus.

Cik daudz dažādu butaforiju tapis šo gadu laikā, lielo un mazo lietu skatuves pavēlnieks precīzi nevar atbildēt. "Pirmais darbs Dailes teātrī bija reāla lieluma kamielis. Visi smiedamies teica, ka jātaisa kamielis. Vēlāk sekoja ķēniņš, lauvas, aitas... Neesmu tēlnieks, taču vajadzēja iemācīties. Viss sākas ar to, ka man iedod zīmējumu. Reizēm nemaz nevar saprast, no kuras puses darbam ķerties klāt, jo nekad to neesmu mācījies un taisījis. Tomēr, kad sāku no viena stūrīša, lēnām rušinu, pēc kāda laika ir arī rezultāts," teic Rinalds un piebilst, ka, piemēram, milzu ķēniņš, ko sākotnēji ir visai viegli noturēt par koka ķēniņu, tapināts no putuplasta trīs nedēļu laikā.

Jautāts, kā viņš ticis ar pirmo uzdevumu teātrī – kamieli, Rinalds stāsta: "Pats internetā mēģināju saprast, kāds kamielis izskatās, mēģināju saprast kāda ir viņa kaulu uzbūve. Arī mācoties skolā zīmēšanu, veidošanu, pasniedzēji ir teikuši, ka nevar cilvēku uzzīmēt, nezinot, kāds ir viņa skelets, kāda ir viņa kaulu uzbūve. Tāpat ir arī šeit – jāmēģina saprast formu. Protams, reizēm arī nesanāk tik labi, cik gribētos, bet es domāju, ka ar katru reizi ir arvien labāk un labāk.  Tas pats arī par ķēniņu – sākumā bija trīs metrus augsts putuplasta klucis".

Teātra rekvizītu meistars stāsta, ka reizēm darba procesā, strādājot ar lielām formām, sanāk arī kļūdīties. "Reizēm kaut ko esmu nogriezis par daudz, tad ar putām var noklāt, notušēt. Nav tik traki kā ar koku, lai arī koku, protams, arī ir iespējams salīmēt."

Rinalds veidojis arī pavisam nelielus darbiņus - darinājis pat gredzentiņus, tomēr mākslinieks atzīst, ka viņam katrs darbs ir īpašs un viņš neesot aizdomājies par to, kas viņam tīk vairāk – strādāt ar lielām vai mazākām formām. "Katra lieta ir atšķirīga un katra lieta ir taisīta pirmo reizi dzīvē," saka Rinalds un piebilst, ka viņš nemaz nezinot, cik tieši Dailes teātrī esot rekvizītu vienību. "Kurš gan to var saskaitīt?" smejot vaicā butafors.

Viņš teic, ka interesantākos un sarežģītākos darbus ir ļoti grūti nosaukt. "Kad uzdod kādu darbu, prātā uzreiz iešaujas doma – šis ir vissarežģītākais darbs! Pirms tam nekas tik sarežģīts nekad nav taisīts. Tomēr tā ir ar katru jaunumu. No kura gala tam ķerties klāt? Reizēm eju pa ielu un domāju, kā to vispār var uztaisīt, bet reizēm ieraugu kādu knifiņu, kas varētu noderēt tai lietai, kas jātaisa teātrim. Tādā veidā mēģinu atrisināt mīklu, likt visu kopā. Ir ļoti daudz interesantu lietu uztaisīts – reiz taisījām pulksteni ar zobratu mehānismu, kam bija arī jākustas," stāsta butafors.

Viņš arī atklāj, ka, strādājot teātrī, piedzīvojis arī vairākus spilgtus kuriozus. Reiz bijis jāveido dažādas delikateses – tapuši nēģi, dažādas uzkodas. "Pie manis uz darbu atnāca draugi un prasa, kas tā par ballīti? Es saku, ka nekādas ballītes nav, tad saprotu, par ko stāsts un saku - ņemiet, cienājieties. Viņiem nebija ienācis prātā, ka tas viss ir tikai butaforija," smej Rinalds, kurš pats, atbildot uz jautājumu, kāda tad īsti ir viņa profesija, saka – esmu multimākslinieks.

"Vienā dienā griežu putuplastu, otrā kaut ko metinu, trešā kaut ko lodēju, man kā vīrietim ir bijis arī jāšuj kleitas, kas droši vien arī bija grūtākais. Vai arī jātaisa pingvīns... Vai, piemēram, aļņa dupsis. Atnes skici, parāda aptuvenās proporcijas un sāku veidot, domāt, uztaisu karkasu no putuplasta, uzlīmēju ādu virsū, tas jau ir drēbnieka darbs. Reiz bija jātaisa arī sirds, tāda anatomiska. Mums ir sadarbība arī ar citiem teātriem, reizēm kāds kaut ko pasūta," saka Rinalds, kuram Dailes teātrī ir arī kolēģes, kuras vairāk darbojas ar mazāku lietu – rotu, cepuru un sprādžu – darināšanu.

Foto: Rinalda Romanovska personīgais arhīvs

Par darbu aizskatuves pasaulē Rinalds zina daudz un lieliski orientējas teātra vidē.  "Kad atnāk skatītājs uz teātri, tad viņam šķiet – ir tikai aktieris un ir skatuve. Bet cilvēki maz zina par to, kā tas viss, kas uz skatuves ir, tur ir nonācis. Tomēr tas ir garš process un nav tā, ka aktieris ir galvenais. Protams, arī bez aktieriem nekā nebūtu, bet teātrī ir ļoti liela komanda – man aiz durvīm, piemēram, ir metinātava, kur sākas dekorāciju veidošana, tālāk viss ceļo uz galdniecību, kur tās apšuj, vēlāk tās citā zālē apstrādā butafori, kas taisa dažādas detaļas. Tikai tad, kad iziets šis process, dekorācijas un citi rekvizīti nonāk uz skatuves pie skatītāja," rezumē Rinalds.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!