4. oktobrī Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos Vitolda Gombroviča "Ivonna, Burgundijas princese".
Ekstravagantais poļu avangarda klasiķis Vitolds Gombrovičs (1904-1969) ir radījis smieklīgi traģisku pasaku-līdzību pieaugušajiem - groteski skaudru, absurda iezīmētu stāstu par dīvainu princesi, kura slīkst apātiski bezmērķīgā anēmijā un nemitīgi klusē. Viņa neiederas saldās bezrūpības, mirdzošā šika, elegantās izsmalcinātības pasaulē, kurā elementārā pieklājība prasa laiku pa laikam ko teikt. Viņa ir kā radīta, lai izsistu citus no līdzsvara, kaitinātu, satrauktu, novestu līdz baltkvēlei, apvainotu līdz sirds dziļumiem. Viņa nedrīkst eksistēt, viņa ir jānoslauka no zemes virsas - ko līdz būt normālam, ja kāds cits līdzās ir nenormāls.
Taču vienlaikus šī luga ir arī sievietes noslēpuma minēšana - dvēsele, kas nekad nav atklājama līdz galam un mūžam paliek mīkla.
Andra Vilcāna un Ilmāra Šlāpina rokmūzikls "Drakula. Svešās asinis" pirmizrādi piedzīvos 7. decembrī.
Dzimis no tālās Transilvānijas leģendām, iemūžināts šausmu literatūras klasikā un kļuvis par kino ikonu, grāfa Drakulas tēls Dailes teātra izrādē būs ievīts apokaliptiskā nākotnes vīzijā, kurā asinis ir ne tik daudz vampīru dzēriens, cik cilvēces pastāvēšanas "būt vai nebūt".
Cilvēktiesības un iecietība, multikulturālisms un demokrātija, ādas krāsa un nacionālā identitāte, radikāli grupējumi un teroristu akti - nāve ir kaut kur tepat līdzās, neviens nav pasargāts. Jautājums par asinīm - svešām un savējām, naidīgām un dzimtām - ir kļuvis aizvien būtiskāks pasaulē, kurā grūst debesskrāpju torņi, atskan sprādzieni seno Eiropas galvaspilsētu pasažieru vilcienos un savu cinisko stāstu pauž granātas Londonas metro. Tā ir pasaule, kurā visi karo ar visiem un kurā nekas vairs nebūs kā agrāk. Asinis ir allaž klātesošas mūsu dzīvē. Mēs esam atkarīgi no asinīm.
Mihails Gruzdovs iestudēs Antona Čehova "Kaiju", kuras pirmizrāde paredzēta 2008. gada 23. februārī.
Pēc totālās, apkaunojošās izgāšanās pirmizrādē un autora zvērestiem lugas vairs nekad nerakstīt Antona Čehova "Kaija" (1895) paradoksālā kārtā vienmēr bijusi jaunu mākslas ceļu manifests. Mīlestība un māksla, brīvība un patiesība - luga ar tēlaini simbolisko nosaukumu sen kļuvusi par klasisku vērtību.
Ar smalki izjusto traģikomiku, daudzpunktu daudznozīmību un cilvēka gara dzīves daudzveidības atveidojumu tā joprojām kalpo par laikmeta domu spoguli. Tas ir stāsts par pasaules skumjām, par vientuļiem neveiksminiekiem, par liekajiem cilvēkiem. Bet tajā pašā laikā tas ir arī stāsts par kaislību labirintu, kurā visi ir slimi ar mīlestību.
Dailes teātra repertuārā parādīsies Tima Raisa un Endrū Loida Vēbera mūzikls "Jāzeps un žilbinošais brīnumsapņu apmetnis", pirmizrāde paredzēta 2008. gada 5. aprīlī.
Tas būs krāšņs mūzikls visai ģimenei, kas jau ilgus gadus gūst popularitāti visā pasaulē. Sižeta pamatā ir viens no kristīgās pasaules būtiskākajiem sižetiem par Jāzepu un viņa brāļiem, ko Latvijā jo īpaši pazīstam pēc Raiņa slavenās interpretācijas. Taču abu angļu autoru darbs būs pārsteidzoša pasaka par Jāzepa sapņiem, kas radīta tieši jaunajiem skatītājiem.
Ilmārs Šlāpins un Dž.Dž.Džilindžers gatavos arī iestudējumu "Farinelli. Kastrāts", kura pirmizrāde paredzēta 2008. gada 5. jūnijā.
Farinelli talants un pārlaicīgā slava joprojām iedvesmo mākslas darbus. Itālijā dzimušais dziedātājs (1705-1782) kļuva ievērojams savas dzidrās, augstās soprāna balss dēļ, kam bija pa spēkam dziedāt neparasti plašā diapazonā. Taču šīs slavas pamatā bija puslegāli veiktā kastrācijas operācija, kam par attaisnojumu tika minēts kritiens no zirga. Līdz ar to, no vienas puses, dziedātājs baudīja veiksmīga dziedātāja panākumus, viņu gaidīja uzstājamies visā Eiropā, ieskaitot karaliskās aprindas, no otras puses, - privātajā dzīvē viņš bija spiests pieņemt savu neparastā, uzspiestā likteņa brīžiem neizturamos nosacījumus.
Dailes teātra Mazajā zālē tiks iestudēta Henrija Millera muzikāli drastiska izrāde "Tas trakais, trakais Harijs", kuras pirmizrāde būs 25. septembrī.
Intelektuāli erotiskais amerikāņu pleibojs Henrijs Millers (1891-1980) mākslu atzina par vienīgo valstību, kurā iespējams būt vienlaikus vergam un kungam. Un savas apjomīgās egocentriskās prozas lappusēs viņš radīja šo dīvaino, fantastisko, kaprīzo valstību - par bēdām svētulīgiem mietpilsoņiem un par svētību visai lasošajai pasaulei.
Šī ir pirmā un vienīgā Henrija Millera luga - cenzūras vajāts stāsts par trakulīgo Hariju, nepiederīgo, nepieradināmo, dzīvespriecīgo jeņķi, kurš allaž meklējas un allaž atrodas meklējumos. Par īstu maitasgabalu, kurš tomēr nav gluži draņķis. Drīzāk vienkāršs puisis, kas nekad nevēlas citus ievainot. Ja vien tie nepagadās viņa ceļā. Jo ikvienam ir sirds, kuru pazaudēt, - arī gangsteru, krogu, meitumāju un spēļu eļļu trakajā karuselī.
Henrija Millera bezkaunīgā ekstāze un atklātā seksualitāte ietekmējusi režisora Dž.Dž.Džilindžera dzīves uztveri vairāk nekā jebkura cita autora daiļrade. Šī izrāde ir Dž.Dž.Džilindžera cieņas reveranss un mīlestības veltījums Henrijam Milleram.
Saimona Stīvensa dzimtas drāmas "Plašās pasaules krastā" pirmizrāde paredzēta 28. oktobrī.
Oktobrī ar izrāžu dekādi un šo jaunuzvedumu tiks atzīmēta režisora Kārļa Auškāpa 60. dzimšanas diena.
"Plašās pasaules krastā" 2006. gadā saņēma Olivjē balvu kā labākā jaunradītā luga. Reālais tajā sadzīvo ar nosacīto, viegli iezīmētas skices uzbur veselu dzimtas likteni. Lugā kā kaleidoskopā atplaiksnī trīs paaudžu mūži nelielā mūslaiku pilsētiņā.
Vecvecāki dzīves otrajā pusē ierauga to "sveci, kas dedzināta no abi gali", un veselības likstu ēnā viņos pamostas milzu alkas pieredzēt nepiedzīvoto un izteikt nepateikto. Vecāki pēc "laimīgiem laulības gadiem" nemāk patverties viens otra mīlestībā un no strupceļiem meklē sāņu izejas. Jo bērni atstāj savus vecākus ģimenes ligzdā vienus pašus. Un "trakā jaunība" bērnus alkaini ieaicina reālajā dzīvē, diez ko daudz nepastāstot par sekām.
Tā ir vesela dzimta, kas sirdī dziļi glabā mīlestību citam pret citu un reizē neuzdrošinās to izteikt, izrādīt, izpaust. Bet dzīvība, nāve un mīlestība stāv tik cieši blakus.
Tomasa Bernharda "Varoņu laukums" pirmizrādi piedzīvos 2008. gada 31. janvārī.
Austriešu prozaiķa un dramaturga Tomasa Bernharda (1931-1989) darbi Eiropas kultūrā ieņem īpašu vietu. Viņa tekstu valdzinošā muzikalitāte apvienota ar skaudri analītisku cilvēkpētniecību, ierindojot Bernhardu izcilāko 20.gadsimta rakstnieku vidū, bet viņa radikāli nonkonformistiskais dialogs ar sava laika sabiedrību - arī pie vientuļākajiem 20.gadsimta māksliniekiem.
Bernharda drāma "Varoņu laukums" rakstīta pēc pasūtījuma Vīnes Burgtheater 100.dzimšanas dienas svinībām, un tās pirmizrāde 1988.gada 4.novembrī izraisīja lielāko teātra skandālu Austrijas vēsturē. Bulvāravīze "Neue Kronen Zeitung" un vairākas Austrijas politiskās partijas visiem spēkiem centās panākt iestudējuma aizliegšanu vēl pirms pirmizrādes.
"Varoņu laukums" stāsta par cilvēku kopīgo dzīves telpu, par tās kvalitāti. No fašistiskās Austrijas emigrējušais izcilais zinātnieks Šusters pēc kara pieņem uzaicinājumu atgriezties Vīnes augstskolā. Kādā dienā Oksfordas profesors izlec pa logu, beidzot dzīvi pašnāvībā. Kāpēc?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
