Vērtējums:4

Andrejs Žagars, kurš šosezon pievērsies dramatiskajam teātrim un Dailes teātrī iestudējis jau otro izrādi, intervijās nesola novatorisku "Trīs māsu" interpretāciju. Tajā pašā laikā izvēle iestudēt klasiku liecina par gana augstām ambīcijām. Līdzās lugā risināto problēmu nezūdošajai aktualitātei, režisors kā būtisku izvirza uzdevumu jaunāko teātra skatīju paaudzi, kuru pieredzē, iespējams, šis ir pirmais "Trīs māsu" iestudējums, iepazīstināt ar Čehovu, bet labam, stabilam aktieru ansamblim piedāvāt lielas, karjerai būtiskas lomas.

Andrejs Žagars nav izvēlējies šobrīd aktuālajam postdramatiskajam teātrim raksturīgo dekonstrukcijas ceļu un iestudējis ļoti klasisku dramatiskā teātra izrādi, nemainot autora doto vidi, laiku, apstākļus.

No vienas puses, izrāde nesagādā pārsteigumus un visticamāk nekļūs par sezonas notikumu, no otras puses, skatītājam ļauts piedzīvot vairākus labus aktierdarbus un izcilu dramaturģiju estētiski gaumīgā iestudējumā (scenogrāfs un video mākslinieks Einārs Timma, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka), kas nav maz. Jautājums tikai – cik radošajam kolektīvam, jo sevišķi režisoram, bijis interesanti strādāt pie izrādes? Šobrīd, lai arī galarezultāts ir pieklājīgs, rodas sajūta, ka kļūdu nav tāpēc, ka nav arī riskēts, iestudējumam paliekot amplitūdā "remdens".

'Doties, kur viss zied, visu apspīd saule'. Žagara 'Trīs māsas'
Foto: G. Janaitis

Māsas, kavējoties siltās atmiņās, tic, ka Maskava būs viņu glābiņš. Tur "viss zied, ir silts, visu apspīd saule". Mūsdienās, kad Maskavas jēdziens krietni mainījis savu nozīmi, šī lielpilsēta trīs māsu dzīves kontekstā simbolizē gaišo bērnību, kad dzīvi vēl bija vecāki un rūpes par pašu nākotni vēl šķita tālas. Tagad Kristīnes Nevarauskas Olga, nogurusi no darba skolā, kas nesagādā prieku, jūtas novecojam pa dienām, ne gadiem. Gados vēl tik jaunā Olga uzņēmusies emocionālu atbildību par ģimeni, vēlāk ieņem ģimnāzijas direktores amatu, lai gan it nemaz pēc tā nekāro. Dārtas Danevičas Irina, sākumā jauna un cerību pilna, alkst pēc mīlestības, kas piepildītu ar dzīvesprieku un enerģiju, bet, nesatiekot īsto cilvēku, kam atvērt sirdi, nododas darbam. Ievas Segliņas Maša, ļoti jauna apprecējusi Kuliginu (Gints Andžāns), kurš sievu bezgala mīl un ciena, nejūt piepildījumu ne dzīvē, ne mīlestībā, līdz sastop Jura Žagara Veršiņinu, par sevi vecāku jau precējušos vīrieti, kurš tāpat kā Maša meklē dvēselei glābiņu.

Lai arī ar atšķirīgiem panākumiem (ne visi varoņi intriģē, rada vēlmi izzināt viņu pagātni, lai saprastu tagadni), profesionāli un godprātīgi spēlē viss izrādē iesaistītais aktieru ansamblis. Man par interesantāko tēlu kļuva Ievas Segliņas šķietami trauslā, bet tajā pašā laikā gana temperamentīgā Maša, kuras ķermeņa valoda, tramīgais, izmisušais acu skatiens, liek visvairāk domāt par neirozi vai depresiju, par ko ar mūsdienu zināšanām var runāt Čehova varoņu kontekstā. Caur asarām smejoties par savu un tuvinieku dzīvi, aizkaitinājumam mijoties ar izmisumu, jaunā sieviete ir nogurusi no pelēcīgās, vienmuļās ikdienas, no labā vīra, kurš viņu nesaista kā vīrietis. Lai arī uz īsu brīdi, Maša, iepazīstot Veršiņinu, vienīgā no māsām izbauda pilnasinīgu degsmi. Allaž melnā apģērbā, it kā pastāvīgi sērotu, pilsētas ugunsgrēka ainā, kad apkārtējos nomāc briesmīgais notikums, viņa gluži kā taurenītis pēkšņi tērpusies gaišā, gaisīgā tērpā, jo līdz ar Veršiņinu ir atplaukusi, beidzot jūtas pa īstam dzīva, ļaujoties mīlestībai. Neesmu gan pārliecināta, ka šobrīd aktrise kopā ar režisoru atradusi atbildi tam, ko nozīmē teikums, kas Mašu vajā (Pie zalkšu jūras ozols zaļo, tam apkārt zelta važas spīd), paliekot šīm ainām aptuvenām un nedaudz neveiklām.

'Doties, kur viss zied, visu apspīd saule'. Žagara 'Trīs māsas'
Foto: G. Janaitis

"Trīs māsas" savu pirmizrādi piedzīvo neilgi pēc tam, kad nospēlēta pēdējā Džilindžera "Saules bērnu" izrāde, tā saglabājot uz Dailes teātra lielās skatuves krievu klasikas darbu laba dramatiskā teātra izpildījumā. Gan Gorkijs, gan Čehovs piedāvā neticami laikmetīgu problēmu – nespēju būt laimīgam šodien un šeit – savā dzīvē. Šie varoņi ar gaiši smeldzīgu optimismu runā par laimīgāku cilvēci pēc simts vai divsimts gadiem. Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, kopš sarakstīti šie darbi, bet cilvēka konflikts nav mainījies – par vispirktākajām kļuvušas pašpalīdzības grāmatas, psihoterapeits un antidepresanti nav sveši jēdzieni. Izvēloties materiālu, Andrejs Žagars nav kļūdījies, bet, vai un cik daudz viņam ir ko teikt režijas laukā, pēc šīs sezonas izrādēm vēl nav skaidrs.